Vai pieļausim pašnāvību skaita ģeometrisku pieaugumu, un kur ir mediju atbildība?
Vides aktīviste02.01.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā arvien biežāk sastopami virsraksti un raksti par to, ka kāds izlēmis paša spēkiem apzināti pamest šo pasauli. Un vienai šādai vēstij jau tuvāko dienu vai pat stundu laikā seko nākamā par identiska nodoma realizēšanu.
Var jau būt, ka pašrocīga dzīvības atņemšana sev pašam ir bijusi mums klātesoša, blakus esoša visu laiku tikpat lielā apjomā, tikai par to tika ziņots mazāk. Taču satraukumu rada fakts, ka pēc skaļa paziņojuma par bijušā politiķa un Saeimas spīkera lēmuma dzēst savu dzīvību zem vilciena riteņiem jau pēc dažām dienām uzzinām, ka tieši šādu pašu “varoņdarbu” jeb varas darbu pret Dieva dāvāto dzīvību paveicis vēl kāds. Arī Jāņa Timmas izmisuma solis radīja sekotājus.
Protams, var vainot pilnmēnesi, supermēnesi, planētu savstarpējo novietojumu utt., par kuru ietekmi uz ļaužu prātiem, šķiet, nav šaubu nevienam medijam, Valsts prezidenta kancelejai, KNAB un visiem tiem, kas pilnmēness un Marsa retrograda laikā piedzīvo īpašu vēstuļu pieplūdumu ar sazvērestības teoriju izklāstiem, brīdinājumiem par citplanētiešu iejaukšanos Zemes cilvēku norisēs utt.
Un tomēr. Kad pirms gadiem 30 sāku darboties žurnālistikā medijā, kurš savus lasītājus piesaistīja ar līķi uz pirmā vāka un pliku meiču uz pakaļējā, kādas asiņainiem noziegumiem nabadzīgas dienas beigās tika izlemts, ka centrālais vāka stāsts būs par kādu vīrieti, kurš mīlas pinekļus izvēlējies pārcirst ar dzīvības atņemšanu sev. Sirdi plosošs stāsts ar kājas paslīdēšanu un ieburzīšanos darba kolēģes paladziņos, gādīgām mazpilsētas “acu atvērējām”, kuras metās par vīra nodevību brīdināt piekrāpto sievu, gadījuma mīlas prieku baudītājas manipulēšanu pie divu bērnu tēva sirdsapziņas, ka viņam jāpamet laulības ligzda, jo korporatīvās ballītes noslēguma deja viņas guļamistabā vainagojusies ar jaunas dzīvības rašanos, par ko visa atbildība jāuzņemas stiprajam dzimumam, bērnu sarīdīšanu pret “vispasaules sēklas sējēju”, pagalma politbiroja notiesājošo spriedumu utt.
Pie raksta klāt prasījās psihologa viedoklis, kā cilvēkus pasargāt no tik radikāliem un neatgriezeniskiem soļiem? “Vai jūs kā žurnāliste esat gatava uzņemties atbildību, ka pēc jūsu raksta sekos vēl trīs pašnāvības, kuras nebūtu, ja jūs ar savu rakstu nedotu šo pēdējo impulsu ķerties pie prātā ielavījušos domu praktiskas realizācijas? Katra ziņa par kādu “rezultatīvi” realizētu pašnāvību iedrošina vēl trīs šaubīgos pie nodoma realizācijas – ja jau reiz viņš varēja, tātad varu arī es.” Tieši tik lakoniska bija manis uzrunātās psiholoģes atbilde. Un raksts nonāca nevis uz pirmā vāka, bet gan mapē “recycle bin” un tika pakļauts komandai “dzēst neatgriezeniski”.
Jā, tā kā tas bija laiks, kad žurnālistiem maksāja honorārus par katru sarakstīto rakstu, un es paliku bez ikdienas ienākuma, bez pusdienām un vakariņām, tomēr sapratu un uz visiem laikiem ielāgoju - vislabākais, ko darīt žurnālistam, ir par šādiem soļiem nekladzināt, bet gan veltīt vēl kādu lappusi, publikāciju vai pat to sēriju ar padomiem, ieteikumiem, kā cilvēkus no tik radikāliem soļiem pasargāt, kā atpazīt, ka kādam līdzcilvēkam šāds nodoms izskrējis caur smadzenēm utmldz.
Ilgu laiku Latvijas medijos tiešām šis temats netika tiražēts, taču Instagram, Facebook un Tik Tok laikmetā, kad ikviens ir žurnālists vai influenceris, ir skaidrs, ka ar topošo žurnālistu izglītošanu šī jautājuma atspoguļošanas ētiskajos, morālajos un citos aspektos droši vien ir par maz.
Jau divas nedēļas nav nevienas dienas, kad medijos neparādītos kāda jauna publikācija par basketbolista Jāņa Timmas traģisko aiziešanu. Protams, šiem rakstiem un sižetiem izdodas savākt tūkstošiem klikšķu, reklāmdevēji ir priecīgi, ka iesmērējuši savu vēstījumu par jaunākajām skūšanās putām, atlaidēm lielveikalā, pamudinājuši kādu tikt pie jaunas viedierīces utt. Bet cik ir tādu, kurus tas iedrošina, pamudina uz neatgriezenisku izvēli?
Pirms ķēros pie šā sacerējuma, arī mani māca šaubas, vai ar šīm rindām nekļūšu par slepkavu. Jā, dzīvē ir brīži, kad šķiet – nav izejas, nav risinājuma, kad dzīves zebras krāsojumā esam iekļuvuši melnajā joslā un neizdodas tik ātri, kā gribētos, pārkāpt uz balto joslu, bet kājas nezin kāpēc turpina un turpina vest nepareizajā virzienā pa melno uz riņķi vien. Un apmākušās debesis, kas ne tikai uz Ziemassvētkiem, bet, šķiet, arī uz Jauno gadu neprotas noklāt zemi ar baltu sniega segu, arī nepalīdz ieraudzīt gaismu tuneļa galā.
Un tomēr – ikviena dzīvība ir vērtība, mums katram Dievs ir paredzējis būt šai pasaulē un realizēt savu uzdevumu pat tad, ja mēs šobrīd to neredzam un nesaprotam. Ir vērts atcerēties tauriņa efektu – varbūt tas, ka es šorīt izmazgāju zobus, radīja tieši tādu savienojumu ar citiem kanalizācijas piejaukumiem, ka kaut kur Malāvijā pēc kādiem 340 gadiem radīsies mūžīgās dzīvības eliksīrs? Un varbūt mans raksts pamudinās vēl kādu publikāciju autoru aizdomāties, kādas katram konkrētajam rakstam var būt sekas?
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
