Iesaki rakstu: 
Aizgājušais gads Rietumu pasaulē iezīmējies ar plaši izvērstu feministu rosinātu masu histēriju, kas pazīstama kā #MeToo kustība. Arī Slavojam Žižekam*, pazīstamajam filosofam, kuru dēvē par filosofijas rokzvaigzni, ir bijis ko teikt tajā sakarībā. Šeit viņa raksta "Sign a contract before sex? Political correctness could destroy passion" pārstāstījums.
Rietumu pasaulē tagad katrs ir informēts par piespiešanu un ekspluatāciju seksuālo attiecību jomā. Tomēr ir jāpatur prātā arī ne mazāk svarīgs fakts, ka miljoniem cilvēku katru dienu flirtē un spēlē vilināšanas spēles, kas skaidri mērķētas uz seksuālām attiecībām. Mūsdienu Rietumu kultūrā šajās spēlēs aktīvi piedalās abu dzimumu pārstāvji.
Kad sievietes, lai piesaistītu vīriešu skatienus, ģērbjas un uzvedas izaicinoši, viņas to nedara, piedāvājot sevi kā pasīvas būtnes, tā vietā tās vada savu "objektivāciju", manipulējot ar vīriešiem, spēlē divdomīgas spēles ar visām tiesībām katrā brīdī atstāt spēli pat tad, ja vīrieša skatījumā tas būtu pretrunā ar iepriekšējiem "signāliem".
Bet vai ir iespējams tā vienkārši pieņemt šos sieviešu seksuālās atbrīvotības faktus, vai arī politkorektuma spiediens liks visas šīs spēles kodificēt ar dažādiem oficiāliem juridiskiem paziņojumiem (par piekrišanu utt.)?
Nesenā politkorektā ideja - tā saucamais "Consent Conscious Kit", kas pašlaik nopērkams ASV - maišelis, kurā ielikts prezervatīvs, pildspalva, dažas piparmētru konfektes, kā arī vienkāršs līgums, kurā rakstīts, ka abi dalībnieki brīvi piekrīt kopīgam seksuālam aktam. Pāris, kurš ir gatavs seksam, tam pievieno datumu un parakstus.
Tomēr, lai gan "Consent Conscious Kit" vērsts uz ļoti reālu problēmu, tas darbojas ne tikai muļķīgi, bet arī bezjēdzīgi - un kāpēc tas tā?
Tam pamatideja ir tāda, ka seksuālās darbības, lai tās attīrītu no aizdomām par piespiešanu, vispirms jādeklarē kā abu dalībnieku brīvprātīgi pieņemts apzinātais lēmums.
Kā tāds "Consent Conscious Kit" ir tikai ekstrēma izpausme attieksmei, kas pieaug visā ASV. Piemēram, Kalifornijas štatā ir pieņemts likums, saskaņā ar kuru visām koledžām, kas saņem valsts finansējumu, jāuzliek par pienākumu saviem studentiem iesaistīties seksuālās aktivitātēs vienīgi pēc "afirmatīvas, apzinātas un brīvprātīgas vienošanās".
"Afirmatīva, apzinīga un brīvprātīga vienošanās" - tad kura no tām? Freida triāde: Ego, Superego un Id (vienkāršotā versija: mana apzināta pašapziņa, morālā atbildība, kas nosaka manas normas, un manas visdziļākās kaislības). Ko darīt, ja pastāv konflikts starp šiem trim? Ja Superego spiediena laikā mans Ego saka "nē", bet mans Id pretojas un piesaistās liegtajai vēlmei? Vai pretējais (daudz interesantākā lieta): es saku "Jā" seksuālajam uzaicinājumam, atdodot savu Id kaislību, bet, veicot šo darbību, mans Superego izraisa nepanesamu vainas sajūtu?
Tādējādi reductio ad absurdum: ja līgumu parakstītu katras puses Ego, Superego un Id, lai tas būtu derīgs tikai tad, ja visi trīs saka "jā"? Turklāt ko tad, ja partneris vīrietis arī izmanto savas līgumiskās tiesības atkāpties un atcelt vienošanos jebkurā seksuālās aktivitātes brīdī? Iedomājieties, ka pēc sievietes piekrišanas, kad mīlnieki jau ir kaili gultiņā, dažas ķermeņa detaļas (nepatīkama skaņa, vai vulgāra izliece) izkliedē erotisko šarmu un liek vīrietim atteikties? Vai tad sievietei tas neliksies kā ārkārtīgs pazemojums?
Ideoloģija, kas balsta šo "seksuālās cieņas" veicināšanu, ir pelnījusi tuvāku apskatu. Pamatformula te ir: "Tikai Jā nozīmē jā.” Un tam jābūt skaidram "jā", nevis tikai izpalikušam "nē". Jo, ja savaldzināta sieviete aktīvi nepretojas, tad tomēr te var būt atstāta vieta, kas ir atvērta dažādām piespiešanas formām.
Tomēr šeit problēmas tikai vairojas: ko tad, ja sieviete to kaislīgi vēlas, bet viņai ir pārāk neērti, lai to atklāti deklarētu? Ko tad, ja abiem partneriem piespiešana ir daļa no erotiskās spēles? Un kādiem seksuālās aktivitātes veidiem precīzi ir deklarēts "jā"? Tad līguma veidlapai ir jābūt detalizētākai, lai būtu norādīta galvenā piekrišana: jā vaginālam, bet nē citādam dzimumaktam, jā fellācijai, bet nē spermas norīšanai, jā vieglai, bet nē skarbai kniebšanai, utt.
Seksuālais noteikums "tikai jā nozīmē jā" ir šobrīd dominējošās narcisiskās subjektivitātes paraugs. Politkorektās apsēstības ēnā subjekts (viņš vai viņa) tiek uzskatīts kā kaut kas neaizsargāts, kā tāds, kas ir jāsargā ar sarežģītu noteikumu kopumu, kas iepriekš jābrīdina par visiem iespējamiem uzbrukumiem.
Jā, seksā ir sastopamas spēka spēles, vardarbīgas neķītrības utt. Taču grūti piekrist, ka tas tam ir raksturīgi. Daži vērīgi vērtētāji jau ir pamanījuši, ka vienīgā seksuālo attiecību forma, kas pilnībā atbilstu politiski pareiziem kritērijiem, būtu līgums, kas noslēgts starp sadomazohistiskiem partneriem.
Tādējādi politkorektuma pieaugums un vardarbības pieaugums ir vienas monētas divas puses: ciktāl politkorektuma pamatprincips ir seksualitātes reducēšana uz savstarpējas vienošanās līgumu. Un franču lingvists Žans Klods Milners pareizi norādīja, kā pretuzmākšanās kustība neizbēgami sasniedz kulmināciju tādos līgumos, kas paredz ekstrēmas sadomazohistu seksa formas (turot kādu personu kā suni pie ķēdes, vergu tirdzniecību, spīdzināšanu, līdz pat piekrišanai nogalināt).
Šādos labprātīgos verdzības veidos tirgus brīvība tiek pārtraukta, un vergu tirdzniecība kļūst par absolūtu brīvības apliecinājumu. Tas ir tā, it kā Jacques Lacan motīvs "Kants ar Sadu" (Marķīza de Sada brutālais hedonisms kā Kanta stingrās ētikas patiesība) kļūst par realitāti negaidītā veidā. Bet, pirms mēs šo motīvu noraidām kā provokatīvu paradoksu, mums vajadzētu pārdomāt, kā šis paradokss darbojas mūsu pašu sociālajā realitātē.
* Slavojs Žižeks (Slavoj Žižek) ir vadošais pētnieks socioloģijas un filosofijas institūtā Ļubļanas Universitātē, darbojas arī Ņujorkas un Londonas universitātēs. Pētījis tādās nozares kā kontinentālā filosofija, politiskā teorija, kultūras studijas, psihoanalīze, kino kritika, marksisms, hēgelisms un teoloģija. Žižeks ir sarakstījis vairāk nekā 70 grāmatu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
