Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Bens Latkovskis, Neatkarīgā
07.03.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Upleja-Jegermane savu atkāpšanos pamatoja: “Es atkāpjos principu dēļ.” Nekādu izvairīgu, izplūdušu atrunu. Viņa arī neslēpa, ka pretrunas ar pārējiem SEPLP locekļiem briedušas jau ilgākā laika posmā. Atcerēsimies viņas atšķirīgo nostāju saistībā ar Saeimas pieņemto Nacionālās drošības koncepciju, kura paredzēja līdz 2026. gadam izbeigt sabiedriskā medija darbību krievu valodā.

Taču savā demisijas publiskajā izskaidrojumā, kas tika publicēts citviet, bet ne lsm.lv, Upleja-Jegermane nepārprotami norādīja, ka pēdējais piliens viņas pacietības kausā bija “cūku” skandāls, kad tieši Krievijas iebrukuma Ukrainā otrajā gadadienā tika publicēts komikss, kurā ukraiņu karavīri attēloti kā cūkas.

Precizēsim. Uplejas-Jegermanes sašutumu izraisīja ne tik daudz komiksa publikācija (jo katram var misēklis gadīties), cik kūtrā un negribīgā lsm.lv vadības reakcija uz šo acīmredzamo kļūdu. Komiksu beigu beigās no publiskās pieejas izņēma (16 minūtes pēc prezidenta Edgara Rinkēviča ieraksta tviterī), bet līdz tam un arī pēc tam turpinājās atrunāšanās pēc principa: jūs, nejēgas, neko no “mākslas” nesaprotat, un vispār, esam neatkarīgi, tāpēc neviens mums nenorādīs, kā jāstrādā.

Vēl vairāk. Bijusī Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Anna Platpīre (līdz šim strādājusi tikai no valsts budžeta finansētos medijos) atļāvās norādīt prezidentam, ka viņam jau nu labāk būtu bijis paklusēt: “Piekrītu, ka prezidents varēja izmantot iespēju paklusēt. Par visu viņam nav vienmēr bijis viedoklis, bet te par medija darbu, par konkrēta autora darbu bija. Žēl, ka viņš deva zaļo gaismu šļurai, draudiem utt.”

Atbildīgā redaktore Marta Cerava par šo publikāciju formāli atvainojās, bet nekādu sodu par pieļauto kļūdu nesaņēma (to, ka tādā dienā publicēt tādas bildes bija kļūda, atzina gandrīz visi). Atvainošanās bija formāla, jo nekāda patiesa nožēla par izdarīto nebija jaušama. Atvainojamies, ja kāds kaut ko ne tā bija sapratis: “Esam nevietā un nelaikā izveidojuši "Cūku komiksu" par karu Ukrainā. Atvainojamies, nevienu negribējām aizskart. Publikācija no portāla izņemta. lsm.lv galvenā redaktore Marta Cerava.”

Šajā situācijā Uplejas-Jegermanes atkāpšanās jāvērtē kā izmisuma solis, kā kliedziens, jo acīmredzot viņa neredzēja citu veidu, kā ietekmēt sabiedriskajos medijos notiekošo. Bet tur jau ilgstoši notiek žurnālistikas iekļaušanās politiskajā procesā. Notiek acīmredzama mediju varas saplūšana ar politisko varu. Nav vairs nekādas ceturtās varas, bet gan visu varas atzaru saplūšana vienā “pareizajā” politiskajā spēkā, kurā sabiedriskais medijs veic to funkciju, kuru dažādās antiutopijās pilda centrālais raidītājs, raidot noteiktus, klausītājus hipnotizējošus signālus.

Šoreiz neanalizēsim, kādas sekas var būt šādai mediju un politiskās varas saplūšanai, bet ir skaidrs, ka tas nekas labs nav. Tāpēc svarīgākais jautājums, uz kuru jārod atbildes: vai šī demisija spēs radīt sistēmā kādas būtiskas izmaiņas?

Kā ir bijis līdzīgos gadījumos agrāk? Ja atmetam politiski ietonētas demisijas pēc kaut kādiem konkrētiem atgadījumiem, tad Latvijā līdzīgas atkāpšanās ir liels retums. Kad notiek aiziešana no salīdzinoši labi apmaksāta amata principiālas nostājas dēļ: šajā lietā es nepiedalos, jo negribu, lai manu vārdu ar to saista. Tāpēc atkāpjos.

Atmiņā uzpeld tikai viens līdzīgs gadījums. Tas bija 2014. gada 28. oktobrī, kad jau pēc 12. Saeimas vēlēšanām vēl iepriekšējā sasaukuma Laimdotas Straujumas valdība savas darbības pēdējās dienās par katru cenu centās pabeigt bankas “Citadele” privatizāciju. Toreiz šim darījumam (afērai?) nepiekrita Privatizācijas aģentūras (PA) vadība, kurai šī bankas pārdošana bija juridiski jānoformē, un dienu pirms dokumentu parakstīšanas PA valdes priekšsēdētājs Ansis Spridzāns atkāpās.

Tā kā toreiz vecajai valdībai burtiski bija palikušas tikai dažas darba dienas, tad likās, ka Spridzāna atkāpšanās neļaus šaubīgajam darījumam notikt, taču bankas pārdošanā ieinteresētās personas bija tik neatlaidīgas, ka diennakts laikā atrada pielaidīgāku cilvēku. Tādu, kurš bija gatavs parakstīt jau sagatavotos dokumentus. Tā par PA valdes priekšsēdētāju kļuva Vladimirs Loginovs. Spridzāna atkāpšanās palika, var teikt, pilnīgi bez jebkādām sekām.

Vai Uplejas-Jegermanes atkāpšanās rezultāts būs cits? Vai tā spēs izmainīt sabiedrisko mediju politiku? Sabiedriskie mediji jau ilgstoši tiek kritizēti par grūti noslēpjamu politisko vienpusību. Šobrīd pārliecinoši prognozēt, kā tālāk attīstīsies notikumi, nav viegli, bet situācija salīdzinājumā ar Spridzāna “lietu” ir atšķirīga.

Toreiz, 2014. gadā “Vienotības” politiskā un ideoloģiskā dominante bija neapstrīdama. Ja “Vienotība” teica, ka bankas “Citadele” privatizācijas nosacījumi ir labākie iespējamie, tad nekādi citi viedokļi netika uztverti kā vērā ņemami. Pat Spridzāna izmisuma žests palika tikpat kā bez jebkādas rezonanses. Nu, atkāpās viens mazpazīstams ierēdnis. Kāpēc? Kuru gan tas interesē? Uz “Vienotības” reitingu šī “Citadeles” privatizācijas lieta atstāja nulles iespaidu.

Šobrīd situācija ir nedaudz cita. Ne tāpēc, ka sabiedriskie mediji piespēlē vienam vai otram politiskajam spēkam. Tāpēc, ka kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir būtiski mainījusies sabiedriskās domas attieksme pret Krieviju un krievisko. Nacionālās drošības koncepcija vairs netiek uztverta kā birokrātisks papīrītis, kuram vienkārši jābūt, bet kuru neviens neuztver nopietni. Apmēram kā drošības instrukciju darbavietā. Katram ir jāparakstās, ka to ievēros, bet lasījis neviens nav.

“Cūku” skandāls parādīja, ka lsm.lv vadība darbojas vēl vecajās paradigmās, kur “cūkas ir tikai cūkas” (patiesībā mīļi dzīvnieciņi), Putins ir politiķis, Krievija ir tāda pati valsts kā jebkura cita un tas pats attiecas uz krievu valodu.

Attieksme pret šīm lietām kopš 2022. gada 24. februāra ir principiāli mainījusies. Tieši šo principiālo maiņu acīmredzot nav sapratusi nedz lsm.lv vadība, nedz sabiedriskos medijus uzraugošā SEPLP.

Jāņem vērā, ka Upleja-Jegermane nav no “opozīcijas” mediju nometnes. Viņa ir strādājusi žurnālā “Ir”, kas vienmēr bijis “Vienotības” & Co rupors; viņa savulaik ir bijusi LŽA vadībā. Atļaušos citēt kolēģi Agnesi Margeviču: “Latvijas mediju un to uzraudzības vidē ir ārkārtīgi spēcīgi cilšu un klanu principi. Tie ir akli pret savējiem un nežēlīgi pret atkritējiem un mutes palaidējiem. Lai runātu, ir vajadzīga drosme, profesionālie principi, bet vēl svarīgāk - liela profesionālā autoritāte. Sanitai Uplejai-Jegermanei tā ir.”

SEPLP locekļa atstādināšana ir iespējama tikai ar Saeimas akceptu. Tāpat kā jauna iecelšana. Tas nozīmē, ka jautājums tiks skatīts Saeimā un tur politiskie spēki varēs paust savu attieksmi pret notiekošo. Cits jautājums, vai šiem “neapmierinātības izpaudumiem” būs kāds taustāms rezultāts?

Gan SEPLP, gan sabiedrisko mediju vadība ir neapstrīdami lojāla šobrīd Latvijā valdošajai politiskajai šķirai. Līdz ar to pēdējā nedarīs nekādas asas kustības attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem un to uzraugiem. Pareizāk sakot, darīs tieši pretējo. Centīsies pēc iespējas ātrāk pilnībā pabeigt sabiedrisko mediju pārņemšanu (ja pieņemam, ka tas vēl nav līdz galam izdarīts). Šāda mediju pārņemšana ļautu izvairīties no nepatīkamiem reitingu kritumiem un pārsteigumiem vēlēšanās. Toties ļautu nodrošināt mūžīgu varu ar netraucētu pieeju bēdīgi slavenajai “silei”.

Tas liek skeptiski raudzīties uz Uplejas-Jegermanes atkāpšanās rezultātiem. Formāli, visticamāk, nekas nemainīsies, tomēr pastāv zināmas cerības, ka lsm.lv saturiskā politika varētu arī pamainīties. Šīs cerības saistās ar to, ka arī šoreiz, tāpat kā “cūku” skandālā, ir iesaistījies Valsts prezidents. Rinkēvičs Latvijas ietekmīgākajā sociālajā vietnē tviterī ar vieglu ironiju ierakstīja: “Neizmantošu iespēju paklusēt. Paldies Sanitai Uplejai-Jegermanei par darbu SEPLP, uzdotie jautājumi un identificētās problēmas prasa atklātu diskusiju, nevis mulsu atrunāšanos. Nebūs viegli atrast labu aizstājēju.”

Bumba ir SEPLP un tās politiskās aizmugures pusē. Vai tā būs gatava prezidenta piesauktajai “atklātai diskusijai” vai arī turpinās ierasto “mulso atrunāšanos”. To redzēsim pavisam drīz un, izejot no tā, izdarīsim attiecīgus secinājumus.

Seko mums