Vai Šlesers ar Šķēli gatavojas pārņemt “Riga fertilizer terminal”? Kādēļ amonija nitrāts Rīgas ostā “neuzsprāgs”
Raimonds Lejnieks-Puķe*29.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka Rīgas ostā jau gadiem stāvot krava, kuras sprādziens varot “noslaucīt pilsētu no zemes virsmas”. Šo informāciju TV24 raidījumā “Rīga gatava?” publiskoja Rīgas domes deputāts Einārs Cilinskis (NA), lai gan tā, maigi izsakoties, nav gluži patiesa.
Aizvadītajā nedēļā Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka Rīgas ostā jau gadiem stāvot krava, kuras sprādziens varot “noslaucīt pilsētu no zemes virsmas”. Šo informāciju TV24 raidījumā “Rīga gatava?” publiskoja Rīgas domes deputāts Einārs Cilinskis (NA), lai gan tā, maigi izsakoties, nav gluži patiesa.
Deputāts mēģināja iegalvot, ka “Riga fertilizer terminal” glabājoties 9100 tonnas amonija nitrāta, kas tur ievestas vēl 2021. gadā. Patiesība ir tikai tas, ka šāda apjoma krava tur tik tiešām tika ievesta, bet nu jau kādu brīdi tādā apjomā nu nekādi nevar glabāties. Ziņu aģentūra LETA vēl 2025. gada 10. martā informēja, ka starptautisko “ierobežojumu rezultātā “Uralkali Trading” nevarēja veikt piegādes no ES ostām, tāpēc daļa no ES termināļos glabātajiem krājumiem sadarbībā ar ANO tika ziedota Āfrikas mazāk labklājīgām valstīm, teikts vadības ziņojumā, informējot, ka ziedojuma vērtība 2023. gadā bija 28 864 688 eiro”.
Kam patiesībā pieder terminālis?
Tiem, kuri to nezina, varu paskaidrot, ka “Urlakali Trading” reģistrēta 2015. gadā, un tās pamatkapitāls ir 30 miljoni eiro. Kompānijas vienīgā īpašniece ir Krievijas “Uralkali”, bet patiesais labuma guvējs ir sankcijām pakļautais Krievijas pilsonis Dmitrijs Mazepins. Tas pats Mazepins, kuram pēc “Firmas.lv” datiem ar Kipras kompānijas “Tammulogis Limited” starpniecību pieder 51% “Riga fertilizer terminal”.
Interesanti, ka deputāta Cilinska piesauktais amonija nitrāts no Rīgas ostas tika izvests tieši tādēļ, ka Latvijas Valsts vides dienests (VVD) apturēja “Riga Fertilizer Terminal” piesārņojošās darbības atļauju, kas tika izsniegta īslaicīgai minerālmēslu uzglabāšanai un pārkraušanai Rīgas Brīvostas teritorijā. Uzņēmumam piemēroto sankciju dēļ tobrīd iestrēga terminālī glabātās komerckravas ar 113 000 tonnām minerālmēslu, kas tik tiešām savulaik bija klasificējamas kā bīstama krava.
Nav iespējams precīzi noteikt, cik daudz amonija nitrāta varēja iegādāties par gandrīz 29 miljoniem eiro uz to piegādes brīdi “Āfrikas mazāk labklājīgajām valstīm”, taču ir pilnīgi skaidrs, ka 9100 tonnas amonija nitrāta uz šo brīdi Rīgas ostas terminālī neglabājas nu nekādi. Vismaz, ja varam ticēt tiem skaitļiem, par kuriem mūs ir informējusi ziņu aģentūra LETA.
Kāpēc šāda informācija bija jāizplata tieši tagad, kad deguna galā ir pašvaldību vēlēšanas, ikvienam, protams, ir skaidrs. Deputāts Cilinskis taisa savu “PR”, balstoties uz, viņaprāt, “šokējošu” informāciju, kuru sagrābstījis kaut kur “pa kaktiem”. Tomēr viss nav tik vienkārši, ja “parokam dziļāk” un raugāmies uz šo neapšaubāmi veiksmīgi izspēlēto “viltus ziņu” dažu citu publiski pieejamu faktu un notikumu kontekstā.
Protams, ka šīs ir tikai tādas “sazvērestības teorijas” vien, tomēr… Tā pati ziņu aģentūra LETA mums 2025. gada 21. janvārī norāda, ka “49% “Riga fertilizer terminal” kapitālā pieder AS “Riga Port Group”, kuras īpašniece ir “Multi Capital Holdings”. Minētās kompānijas īpašnieki pastarpināti ir ekspremjera Andra Šķēles ģimene un Saeimas deputāta Aināra Šlesera (LPV) ģimene.”
Vai kara aizsegā tiek gatavota termināļa pārņemšana?
Ja tā labi padomājam, tad, protams, tikai apstākļu sakritības dēļ tieši šobrīd tiek gatavoti grozījumi Nacionālās drošības likuma otrajam lasījumam (Nr.849/Lp14), kur, piemēram, Saeimas deputāts Artūrs Butāns (NA) rosina papildināt likuma 22.2 pantu ar (8) daļu, izsakot to šādā redakcijā: “(8) Visu līmeņu valsts kritiskās infrastruktūras objektos nav tiesību strādāt Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas pilsoņiem.”
Ideja jau ir laba, cēla un Nacionālās drošības likumam atbilstoša. Bet vai nesanāks gadījumā tā, kā tas bieži sanāk mūsu valstī – proti, ka sankcijām pakļautais Mazepins, rībot kara draudu bungām, drīzumā nevarēs būt arī īpašnieks “Riga fertilizer terminal”?
Pati par sevi tā varbūt arī nebūtu slikta ideja. Taču jautājums ir par to, kas būs tie “latviešu cilvēki” un kādā ceļā viņi atnāks Mazepina vietā? Vai tā nebūs kārtējā “prihvatizācija”, kurā par “sertifikātiem” attapīgie “latviešu uzņēmēji” pārdalīs pēc būtības ārvalstniekam konfiscētu īpašumu?
Kur paliks 38 705,540 tonnas kālija hlorīda?
Pieņemsim, ka tagad ir “īpaša” politiskā situācija, bet, vai jūs gribētu investēt desmitiem miljonus, lai uzbūvētu Rīgā “noliktavu”, kuru vienā dienā var pasludināt par “kritisko infrastruktūru” un to atņemt tikai tāpēc vien, ka valsts vadītājs, kurā jūs dzīvojat un strādājat, ir izdomājis “pakarot” ar citu valsti?! Pat nevis ar to, kurā ir investēti konkrētie līdzekļi, bet gan pavisam citu – valsti, kura pat neatrodas tai kaimiņos. Kādas garantijas un kādi juridiskās paļāvības principi Latvijā turpmāk darbosies?
Varbūt atkritumu apsaimniekošana Getliņos ar visu tomātu audzētavu arī ir “kritiskās infrastruktūras objekts”, jo padomāsim taču, kas varētu notikt, ja visi tie atkritumi Rīgā paliktu nesavākti kaut vai divas nedēļas? Tas būtu īsts “smacējošais terorisms” pret rīdziniekiem! Par to, ko rīdzinieku veselībai diversanti varētu nodarīt ar saindētiem Getliņu tomātiem, pat nerunāsim!
Un “Riga Waterfront” projekts? Vai arī gadījumā tas neatrodas teritorijā, kurā varētu pietauvvoties potenciālā ienaidnieka kuģi? Arī taču “kritiskā infrastruktūra”, ja tā labi padomājam! Šodien Šleseram ar Šķēli palīdzēsim pārņemt Mazepina termināli, bet jau rīt viņus pašus pasludināsim par “saistītiem ar ienaidnieku” un atņemsim gan to pašu termināli, gan arī visus citus biznesus. Plāns jau kopumā nav slikts, un to noteikti novērtētu arī viena daļa sabiedrības. Jautājums ir tikai par to – ko mēs glabāsim tajos termināļos un ko stāstīsim citiem investoriem?
Un, lai arī šie jautājumi ir visnotaļ retoriski, tos ļoti labprāt gribētos uzdot Rīgas domes deputātam Eināram Cilinskim (NA), kurš visu šo diskusiju ir iesācis. Iespējams, deputāts Cilinskis rūpēs par rīdzinieku drošību varētu painteresēties arī par to, ko viņa Saeimas kolēģis, kurš tagad pošas kļūt par Rīgas jauno mēru, plāno iesākt ar 38 705,540 tonnām kālija hlorīda, kas saskaņā ar tiesu izpildes lietas Nr.00001/041/2024-PI zvērināta tiesu izpildītāja Andra Spores vadībā pēc būtības ir “nospertas” Mazepinam un, iespējams, jau izsolītas, bet tajā terminālī vēl joprojām glabājas? Vai viņš paspēs tās izvest no sava “Riga fertilizer terminal” līdz vēlēšanām pilsētā? Ko jūs par šo domājat, deputāt Cilinski?
* Latvijas bezdarbnieku un darba meklētāju interešu aizstāvības biedrības
valdes loceklis
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.