Iesaki rakstu: 
Radio intervijas rosināta refleksija, braucot auto. „Mums nelaimējies piedzimt 21. gadsimta sākumā. Briesmīgs laiks”, vaimanā kādi intervējamie pa radio. Hmm…diskutējami.
Ja piedzimtu 13. gs. sākumā kaut kur, piemēram, tagadējā Vidzemē, ik gadu nāktos baidīties no igauņu, pleskaviešu, zobenbrāļu, Rīgas bīskapa vai lietuviešu sirotājiem. Ja vīriešu dzimuma – galva nost vai gūsts, ja sieviete – gūsts un sekojoša „piespiedu dzīve”.
Ja piedzimtu 14. gs. sākumā, nemitīgi ordeņa un bīskapu kari, lietuviešu iebrukumi, turklāt ap 1315. gadu briesmīgs bads ar kanibālisma elementiem. Varētu notiesāt savus mirušos radus vai pat bērnus. Savukārt mūžu bija iespēja noslēgt buboņu mēra epidēmijā (melni augoņi un 80% mirstība nedēļas laikā) un vēl pieredzēt savu radu un pēcteču bojāeju.
Ja piedzimtu 15. gs. sākumā, būtu tā kā mierīgāk, lai gan ik pa brīdim kāds lokāls militārs konflikts un kari ar Lietuvu vēl nebija beigušies. Vēstures avotu nelielā skaita dēļ diezgan maz zināms gadsimts.
Ja piedzimtu 16. gs. pašā sākumā un jaundzimušo neskartu Pletenberga kari ar Ivana III Maskaviju, tīri laba gadsimta pirmā puse. Ja nu vienīgi ņemšanās ar klosteriem, ikonām, grēksūdzēm un citām ticības lietām. Toties gadsimta vidū visas iespējas pabeigt savu dzīvi no tatāru-krievu zobena vai uzsēdinātam uz mieta, nonākt vergos un visi citi Livonijas kara „jaukumi”.
Tiem, kas piedzima 1600. gadā, „laimējās” uzreiz nonākt Zviedrijas-Zečpospolitas karā. Karā, kas kļuva slavens ar algotņu sadismu pret civiliedzīvotājiem. Saimniecību dedzināšana, masveida laupīšana, spīdzināšanas un kropļošanas, sieviešu un bērnu izvarošanas, nogalināšana. Un tā gandrīz 30 gadus.
Tas pats sakāms par 1700. gadā dzimušajiem – uzreiz Lielajā Ziemeļu karā. Tādas pašas dedzināšanas, laupīšanas, vergos aizvešanas. Un kur tad vēl baisā Lielā mēra epidēmija 1710.-1712. g., kurā izmira teju puse iedzīvotāju
Ja piedzimtu 19. gs. sākumā, izdzīvošanas iespējas gana labas, lai gan laiki būtu grūti – kontinentālā blokāde, turklāt vēl 1812. gada karš ar Napoleonu.
1900. gadā dzimušajiem arī nepaveicās – 1905.-1906. gada revolūcija, bet pēc 8 gadiem Pirmā pasaules kara ārprāts.
P.S. Ja, šo lasot, gribas priecāties, jāpiebremzē – mēs nezinām ar ko noslēgsies 2021. gads un kāds būs 2022. Vienlaikus jāatzīst, ka nelaimes un briesmu izjūta ir konstants lielums jebkurā laikmetā jebkurai paaudzei.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
