Vairs nepirkšu AS „Dzintars” produkciju un tevi arī aicinu vairs nepirkt
Uldis Sēne18.03.2014.
Komentāri (91)
Iesaki rakstu: 
Kādu laiku atpakaļ biju sev nosolījies, ka pēc iespējas centīšos pirkt tikai Latvijā ražotu produkciju. Darba meklējumu rezultātā nokļuvu virsrakstā minētajā uzņēmumā, kura ražotos šampūnus pastāvīgi pirku tikai tāpēc, ka tie ir ražoti mūsu valstī.
Darba pārrunās kāda visnotaļ laipna priekšniece man jautāja, kur es dzīvoju. Kad pateicu, ka nesen esmu ieradies Rīgā no Liepājas un mitinos pagaidu dzīvoklī, ar kuru man laipni palīdz labs draugs līdz brīdim, kamēr to pārdos, kādēļ taisos atrast vispirms pastāvīgu darbu un tikai tad īrēt dzīvesvietu, lai tā būtu maksimāli tuvu darba vietai, viņa man nedaudz tādā kā neērtā tonī, it kā atvainodamās, atbildēja, ka par šo algu diez vai es varēšot atļauties noīrēt dzīvokli.
Es savukārt atbildēju, ka taisos īrēt tikai istabu, tobrīd pie sevis nodomājot - un ne bez pamatīgas ironijas - tad mūsu valstī cilvēkam tagad būtu jāstrādā tikai tāpēc, lai kaut kā spētu noīrēt vispieticīgāko istabeli pilsētas nomalē un paliktu pāri vislētākajai maizei ar poļu margarīnu, vai!? Tagad tā ir normāla, pašsaprotama lieta, vai!? Alga par pilnu slodzi - 375 nolāpīti eiro mēnesī uz rokas, kas ir tik vien kā 264 lati. Vārdu sakot, šajā uzņēmumā cilvēki strādā nevis, lai normāli dzīvotu, bet gan tikai, lai kaut kā izdzīvotu.
Tā kā esmu visai pieticīgs, nodomāju: štrunts ar to naudu; gan jau kaut kā; cik tad man tur vajag!
Pirms pieņemt vai nepieņemt piedāvāto vakanci, kas ir kaut kas no noliktavas pārziņa, krāvēja, konveijeru apgādnieka un rēķinveža apvienojuma, kādu stundu izstaigāju līdzi kādam darbiniekam, kura vietu man nāktos ieņemt, jo viņš – jauks, krietna paskata 54 gadus vecs vīrietis pēc trīs gadu nostrādāšanas beidzot ir atradis citu darba vietu. Nav viegli tādā vecumā atrast sakarīgu darbu mūsu valstī. Viņš teica, ka šeit vēl nostrādāšot pēdējās divas nedēļas, un tad – beidzot kārotā brīvība.
Vārdu sakot, izstaigājot, jeb pareizāk būtu teikt – izskrienot viņam līdzi darba gaitā un apprašņājot – kas un kā, nācās aptvert (viņš pats to neteica), ka AS Dzintars īpašnieki ir vienkārši zemiski, nekrietni darba devēji, kuriem cilvēks kā tāds nerūp vispār. Uzreiz sapratu, kāpēc viņi man piezvanīja tikai pēc trim nedēļām, jo pa šo laiku darbu bija paspējis uzteikt jau bariņš citu strādāt gribētāju, kaut gan priekšniece man teica, ka vainīgi ir bijuši jauniņie paši, jo katram esot bijuši kaut kādi trūkumi ar dokumentiem.
Neizplūstot sīkākās detaļās, bija pilnīgi skaidrs, ka konkrētajai vakancei tiek uzgrūsts, mazākais, vismaz divu cilvēku, turklāt atsevišķu pienākumu darbs, kā rezultātā cilvēks ir spiests rikšot bez apstājas kā zirgs un vienā laidā pa ceļam kaut ko rēķināt, nespējot izmantot pat oficiālo pusdienas pauzi, jo pretējā gadījumā cehā sāktos pilnīgs haoss un visi mestos viņam virsū. Un, kā sapratu, tad, pat neskatoties uz lieliskajiem uzņēmuma pasūtījumiem no Ēģiptes, kas nodrošina bez apstājas darbu divām maiņām, neviens i netaisās tur kaut ko kādam pielikt pie algas vai noalgot papildus darbinieku. Te tev nu ir mūsu lieliskais lepnums Dzintars – uzņēmums, kas pieder nevis valstij un tautai, bet gan kaut kādiem privātajiem živaģoriem.
Vīrietis teica, ka pirmajā pusgadā, līdz kaut cik ticis skaidrībā ar milzīgo informācijas apjomu, kas uzgrūsts šai konkrētajai vakancei, bieži ir bijis novests līdz reālām asarām, taču likties nav bijis kur. Viņa pienākumos ietilpst arī nemitīga rēķināšana ar lieliem skaitļiem un vairs nevajadzīgo kartona kastu saplacināšana, lai tās varētu pēc iespējas vairāk ievietot atkritumu konteinerā, taču kalkulators un nazis, ar ko pārgriezt līmlenti, jāpērk par savu naudu. Atliek tik iesaukties - ak, cik tas ir „krietni” no uzņēmuma vadības puses!
Un lūdzu mani nepārprast! Es nesaku neviena slikta vārda par produkcijas kvalitāti, bet gan tikai par īpašnieku zemisko attieksmi pret saviem darbiniekiem! Tāpēc aicinu katru, kuram rūp taisnīgums un godīgums, nepirkt to uzņēmumu preces un pakalpojumus, kuri izturas tikpat zemiski pret saviem darbiniekiem kā AS Dzintars tārpainie īpašnieki! Varbūt tādā veidā ar laiku tiem sāks pielekt, ka, ja tie vēlas lojālus klientus, tad ir jāciena savi darbinieki, rūpējoties par viņu labklājību, veselību un harmoniju kā tādu vispār!
Zinu, ka daudzi teiks, ka tādiem tas viss ir kā pīlei ūdens – nulle emociju, taču kaut kādi pasākumi lietas labā būtu jāveic, ne tā, ko!? Kā nekā Maxima taču satrūkās, kad pirmajās boikota nedēļās klientu straume kritās! Žēl tikai, ka mūsu sabiedrība ir tik... kā lai pasaka, inerta un vienaldzīga, jo tas viss varēja izvērsties par lielisku pagrieziena soli visiem nekrietnajiem uzņēmējiem mūsu valstī! Bet nē, tā vietā daudziem nākas maksāt par savu līdzcilvēku nesolidāro attieksmi arī tālāk! Bet laikam jau esam to pelnījuši, ja reiz esam spiesti to piedzīvot!
Attēlā - AS Dzintars faktiskais saimnieks Iļja Gerčikovs. Foto no kasjauns.lv.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
