Vakcinācijai jābūt brīvprātīgai, bet nevakcinētos drīkst ierobežot
Egils Levits, valsts prezidents31.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Covid-19 pandēmijas apkarošana ir prioritārs Ministru kabineta un arī Saeimas uzdevums. Efektīvs līdzeklis tās ierobežošanai ir plaša iedzīvotāju vakcinācija.
Vakcinācija nenovērš inficēšanos pilnīgi visos gadījumos, tomēr, pirmkārt, tā ievērojami samazina saslimšanas iespēju; otrkārt, saslimšanas gadījumā tā gandrīz vienmēr nodrošina vieglu slimības gaitu un glābj no nāves; treškārt, vakcinācija ievērojami samazina iespēju inficēt citus cilvēkus.
Vakcinācijas politikai jānodrošina pēc iespējas lielākas iedzīvotāju daļas brīvprātīga vakcinācija. Saeimas deputātiem, valdības locekļiem, valsts un pašvaldību darbiniekiem un, protams, arī valsts prezidentam ir pienākums rādīt priekšzīmi vakcinējoties.
Saeimai ir jāpanāk vienots redzējums Covid-19 pandēmijas ierobežošanā un vakcinēšanas politikā. Tas ir visas tautas interesēs.
Valsts politikai ir jābūt elastīgai. Tai jāņem vērā gan saslimstības un iedzīvotāju apdraudētības līmenis, gan jaunākās zinātnes atziņas, gan Eiropas un citu valstu pieredze. It īpaši jāievēro tas, ka situācija ir pastāvīgi mainīga. Šis elastīgums ir jāiestrādā Saeimas un valdības lēmumos.
Tādēļ Saeimai nepieciešams pieņemt tādu likumu, kas pilnvaro Ministru kabinetu noteikt regulējumus, kuri attiecīgajā brīdī vajadzīgi Covid-19 pandēmijas ierobežošanai un cilvēku veselības aizsardzībai.
Covid-19 pandēmijas apkarošana un vakcinācijas iespējami plaša aptvere ir visas tautas kopēja lieta. Tādēļ ir nepieciešamas diskusijas par labāko ceļu, kā to panākt.
Taču šīm diskusijām jābalstās tikai un vienīgi racionālos apsvērumos. Vakcinācija nav ticības, filozofijas vai pasaules uzskata jautājums, bet gan konkrēts, lietišķs risinājums, kas nodrošina sabiedrības veselību un drošību. Šāda pieeja atbilst arī Latvijas pilsoņu lielum lielā vairākuma nostājai.
Politiskas spēles, manipulējot ar neinformētību, aizspriedumiem un sazvērestības teorijām, tiešā veidā apdraud cilvēku veselību un dzīvību.
Vienlaikus ir jāuztur cieņpilns dialogs ar pagaidām pret vakcinēšanos vēl skeptiski noskaņoto mazākumu. Latvijas informatīvajā telpā par Covid-19 pandēmiju ir daudz mulsinošas un pretrunīgas informācijas, kas nav iegūta no zinātniski autoritatīviem un kompetentiem avotiem. Gan valstij, gan arī sabiedrībai pašai ir jāpalīdz līdzcilvēkiem orientēties šajā situācijā un atdalīt graudus no pelavām.
Mēs neesam cits citam pretinieki, mēs esam viena Latvijas tauta.
Uzskatu, ka Covid-19 apkarošanas un vakcinācijas politikai ir jābalstās uz šādiem principiem:
1. Vakcinācija ir brīvprātīga, un arī turpmāk tai jābūt brīvprātīgai.
2. Lai samazinātu inficēšanās risku, ir pamatoti noteikt pasākumus un pakalpojumus, kas ir pieejami tikai ar sadarbspējīgiem sertifikātiem (kurus iegūst vakcinētas, Covid-19 pārslimojušas vai noteiktos gadījumos arī nesen testētas personas). Tas pats attiecas uz citiem ierobežojumiem, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsardzībai.
3. Satversme un Eiropas Cilvēktiesību konvencija pieļauj noteikt pasākumus, kas vērsti uz inficēšanās riska samazināšanu, ja tie ir samērīgi. Nosakot samērīgumu, jāņem vērā, ka vakcinētām personām, kuras rada mazākus riskus sev un sabiedrībai, šie pasākumi var būt mazāk ierobežojoši.
4. Atsevišķos gadījumos Ministru kabinets uz likuma pamata var noteikt visā valstī vienotu, centralizētu regulējumu atsevišķām profesijām (piemēram, sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar paaugstināta riska grupām, medicīnas personālam, skolotājiem u.tml.) vai publiski pieejamām vietām (piemēram, restorāniem, teātriem u.c.). Tomēr, ja tas iespējams, priekšroka dodama decentralizētai lēmumu pieņemšanas stratēģijai, kas būtu vairāk piemērota konkrētai vietai, iestādei, individuālam gadījumam, dodot iespēju konkrētām pašvaldībām un iestādēm lemt par konkrētiem pasākumiem (piemēram, par skolu vai bērnudārzu pieejamību pandēmijas apstākļos).
5. Īpašs, taisnīgs risinājums nepieciešams attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri medicīnisku iemeslu dēļ nevar vakcinēties.
6. Darba devēja tiesības atlaist darbinieku, kurš nav vakcinējies, ir vēl nopietni jāizdiskutē. Vispirms jau tas nedrīkst attiekties uz visiem darbiniekiem, bet gan tikai uz tiem, kuri darbā saskaras ar klientiem. Taču arī šādā gadījumā atbrīvošana no darba būtu pieļaujama tikai kā galējs risinājums, ja darba devējam nav iespējams šo darbinieku nodarbināt citā vietā vai veidā vai ja ilgstoši par to nav panākta vienošanās. Ja šādu regulējumu vispār pieņem, tad tajā jāparedz pietiekams pārejas periods.
7. Lemjot par pasākumiem cilvēku veselības aizsardzībai, ir jāņem vērā, ka situācija kopš šī gada sākuma ir mainījusies. Tagad vakcīnas ir pieejamas, un visi, kas rūpējas par savu veselību, jebkurā brīdī var vakcinēties.
Tāpēc turpmāk tik plaša mēroga ekonomikas apturēšana un tik tālejoši ierobežojumi, kas līdz ar to skartu arī jau vakcinētas personas, kuras risku sev un sabiedrībai ir mazinājušas, vairs nebūtu nepieciešami. Izņēmums varētu būt vienīgi augstas saslimstības uzliesmojuma gadījumi, kas var novest pie nopietniem traucējumiem medicīniskās aprūpes sistēmā.
8. Ņemot vērā gan jaunākās pētniecības atziņas, gan pašu vakcīnu attīstību, perspektīvā ir jāpiedāvā iespēja visām jau vakcinētajām personām, kas to vēlēsies, pēc zināma laika saņemt vēl papildu (trešo) poti imūnsistēmas nostiprināšanai. Latvijai ar to jau tagad jārēķinās un jāiepērk attiecīgās devas.
9. Visi Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumi, to izmaiņas, saturs, jēga un mērķis, kā arī atbildes uz biežāk uzdotiem jautājumiem visiem saprotamā un viegli pieejamā veidā ir jākomunicē iedzīvotājiem.
Noslēgumā secinu, ka pašreiz Saeimā apspriesto apjomīgo un smagnējo Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma grozījumu vietā Saeimai vajadzētu pieņemt nelielus likuma grozījumus, kas būtu mērķtiecīgi vērsti uz šeit minēto deviņu principu īstenošanu.
Likuma regulējumam jādod tiesības Ministru kabinetam un pašvaldībām, ja šādas tiesības pašreizējā spēkā esošā likuma redakcijā vēl nav pietiekamas, elastīgi un samērīgi veikt nepieciešamos pasākumus Covid-19 pandēmijas ierobežošanai, ņemot vērā cilvēka pamattiesības.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
