Iesaki rakstu: 
Jau vairākus gadus sabiedriskajiem medijiem un klikšķu ziņu portāliem modē ir runāt un rakstīt par Kremļa agresiju, hibrīdkaru, propagandu un “žurnālisti” labprāt atražo šīs tēmas. To visu sagremojot, rodas sajūta, ka Kremļa tanki jau ir ieeļļoti un tik vien gaida pavēli doties Latvijas virzienā. Tā vien sāk šķist, ka Latvijā potenciāls Krievijas iebrukums ir iespējams ja ne kuru katru brīdi, tad vismaz kaut kad, un, lai arī “žurnālisti” atklāti neraksta, ka Kremlis te grasītos iebrukt, tāds noskaņojums tiek mērķtiecīgi uzturēts.
Tomēr, ja palūkojas uz Kremļa īstenotajiem agresijas aktiem, tad tos visus vairāk vai mazāk ir piedzīvojušas tikai ģeopolitiski vājas un politiski sadrumstalotas valstis. Ukrainas un Gruzijas notikumiem faktiskais pamatojums bija nepieļaut šo valstu virzīšanos NATO. Turklāt bēdīgi slavenā Krievijas propaganda vairumā gadījumu ir domāta iekšējam, nevis ārējam patēriņam, un reti kurš latviski domājošs cilvēks meklē ziņas Krievijas propagandas resursos.
Latviju vismaz šobrīd negrauj Kremlis. Latviju Kremlis nav grāvis arī pēdējos 27 gadus. Gluži pretēji, turpinās nozīmīga ekonomiskā sadarbība, valstij piederošā aviokompānija airBaltic paplašina maršrutus uz Krievijas tālākajām pilsētām, vēl pavisam nesen darbojās TUA programma, jāsecina, ka pašas valsts oficiālajā ekonomiskajā politikā Krievija netiek uztverts kā apdraudējums.
Protams, tas, ka Krievijā notiek acīmredzama vēlēšanu viltošana, masveidīga smadzeņu skalošana, militārā agresija pret tuvējām ārzemēm, nav pareizi, bet, atskaitot agresiju Ukrainā, tās vispār nav Latvijas problēmas, kur nu vēl lai par tām varētu rakstīt tā, ka nopietnas mūsu pašu problēmas turpina ieņemt aizvien mazāku proporciju klikšķu ziņu portālu slejās.
Par oficiālās Latvijas valdības īstenoto hibrīdkaru
Atgādināšu tikai nedaudzas lietas, ko pašpasludinātā veiksmes stāsta autors Valdis Dombrovskis ir nodarījis latviešu tautai savas ministru prezidentēšanas laikā. Katram pašam ir galva uz pleciem saprast, kas ir patiesie hibrīdkara veicēji pret latviešu tautu.
2009.gadā tiek pieņemts lēmums par pensiju samazināšanu par 10%, strādājošajiem pensionāriem – par 70%. Tikai dažas dienas iepriekš, pirms pašvaldību vēlēšanām tā laika finanšu ministrs Einars Repše kopā ar šo kungu solīja nekādā gadījumā to nedarīt;
2009.gadā tiek pieņemts lēmums samazināt iespējas iegūt AIDS terapiju ar HIV inficētajiem pacientiem. Lai arī sabiedrības attieksme pret šīs infekcijas nēsātājiem joprojām saglabājas negatīva, tomēr aicinu apskatīties uz šo no ekonomiskās puses. ASV zinātnieki ir sarēķinājuši, ka viens ieguldītais dolārs ārstēšanā nes septiņpadsmit dolāru lielu ekonomisko ieguvumu. Latvijas speciālisti 2016.gadā paziņoja, ka viens miljons ieguldīts zālēs vienā gadā atslogos medicīnas aprūpes sistēmu par miljonu katru gadu, turpmākos piecus gadus, tātad ietaupījums kopā – 5 miljoni. Jāpiemin, ka 2016.gadā speciālisti sāka celt trauksmi par šīs infekcijas apmēriem, brīdinot, ka Latvija ir tuvu epidēmijas slieksnim.
Jāuzsver, ka ārstēti pacienti vismaz 50% gadījumos nav spējīgi nodot šo infekciju citiem. Pacients, kura infekcija ir sasniegusi AIDS stadiju, slimo ar ļoti daudzām citām slimībām, kas pat neatkarīgi vairs no AIDS ārstēšanas viņu ar lielu iespējamību noved nāvē, bet AIDS stadija bija toreiz vienīgā iespēja saņemt ārstēšanu. Vienīgais saprātīgais pamatojums nogriezt finansējumu laicīgai AIDS ārstēšanai, manuprāt, bija tā laika valdības vēlme šos cilvēkus fiziski likvidēt, jo finansiālais pamatojums šādai izdarībai nav saprotams nekādi.
2009.gadā valdības delegācija devās uz Maskavu, lai runātu par gāzes cenu samazinājumu, pamatojot to ar valsts un sabiedrības bēdīgo finansiālo stāvokli. Krievi, uzklausīdami šos argumentus, piekrita samazināt gāzes cenu par 10%. Tajā pat laikā valdība palielināja akcīzes nodokli gāzei par identisku summu, un gāzes cena parastajiem pilsoņiem tik pat kā nemainījās. Krievi pēc šī gadījuma esot pateikuši lakoniski – atlaižu jums vairs nebūs.
2012. un 2013.gadu mijā TV jautāja Valdim Dombrovskim, ko viņš darīšot ar nabadzību nākamajā gadā? Viņa atbilde bija, ka GMI (Garantētais minimālais ienākums) saglabāsies vienādā līmenī. Pagāja tikai dažas nedēļas, un GMI tika samazināts no 40 līdz 35 latiem. Tieši tādā pašā līmenī, kādā tas bija 2003.gadā. Lieki piebilst, ka ekonomiskā krīze jau toreiz tika pārvarēta. Žurnālisti, kas staigāja pa Labklājības ministriju un centās noskaidrot šīs iniciatīvus autorus, no ministrijas ierēdņiem saņēma atbildi, ka ierosinātāja bija Latvijas Pašvaldību savienība.
Pašvaldību savienība to noliedza, sakot, ka tieši valsts ir samazinājusi savu maksājuma daļu. Šo pabalstu saņem, piemēram, daudzbērnu ģimenes laukos, kur vecāki nevar nopelnīt vairāk par minimālo algu. Tikai uz 2018.gadu GMI atkal tika paaugstināts, jo Māra Kučinska valdība ar labklājības ministra amatam pilnīgi nepiemēroto Jāni Reiru priekšgalā pieaudzēja to par nožēlojamiem 4 eiro.
Šie ir tikai daži piemēri par to, cik patiesībā neeiropeiski un nelabvēlīgi pret Latvijas sabiedrību bija noskaņota it kā pati eiropeiskākā Latvijas valdība, kas sevi vēl lepni dēvēja par tiesiskuma koalīciju. Cik vēl ir šādu piemēru, bet kas palikuši sabiedrībai nezināmi? Latvijas valdošā elite nereti sūkstās, ka Krievija attēlo Latviju kā neizdevušos valsti, bet man šķiet, ka tai nemaz īpaši nav jāpiepūlas. Piemēram, minimālā pensija Krievijā ir piesaistīta iztika minimumam, kas šobrīd divkārt pārsniedz Latvijas minimālo pensiju. Pat Baltkrievijā ir lielāka minimālā pensija nekā Latvijā, jo arī tā ir piesaistīta iztikas minimumam.
Latvijā iztikas minimuma aprēķināšana ir atcelta un nepastāv jau vairākus gadus, toties dāsni tiek finansēti šīs izdevušās valsts simtgades svētki, anti-propagandas kampaņas klikšķu ziņu portālos, ar ko nodarbojas kaut kāds Austrumeiropas politikas pētījumu centrs (APPC), kas atspēko krievu valodā izveidotas pseidoziņas tikpat kā nezināmos interneta resursos, par kuriem neviens ikdienišķs latviešu valodā domājošais vispār nenojauš.
Manuprāt, īstie hibrīdkara veicēji pret latviešu tautu atrodas daudz tuvāk nekā Maskava. Tie ir tie paši, kuri jau pēc dažiem mēnešiem no visām pilsētas un interneta malām rādīs savas labi barotās sejas, lūdzot vēl četrus gadus iespēju parazitēt un nīcināt mūsu mazo, strauji izzūdošo tautu.
Gadu mijā Māris Kučinskis solīja Latvijai izcilu gadu. Korupcijas un banku skandālu tornado to ir iesācis izcili, nudien. Nākošajā sērijas rakstā par to, kā ar Māra Kučinska "reformu" Latvija ekonomiski turpina atpalikt no savām Baltijas māsām un kā ar nodokļu "reformas" palīdzību šajā valstī vēl vairāk pieaug plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem.
P.S. Šis raksts nav nevienas partijas atbalstam. Vienkārši domājiet un neļaujiet sev skalot smadzenes ar tādām pašām metodēm un mērķiem, kā to dara Krievijā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
