Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas tieši pašreizējo eirokomisāru un partijas "Vienotība" kandidātu Eiroparlamenta vēlēšanās Valdi Dombrovski saista ar „Rietumu banku” un tās īpašniekiem Leonīdu Esterkinu un Arkādiju Suharenko? Iespējams, skaidrība varētu kļūt lielāka, izlasot šo Pietiek ekskluzīvi publicēto nodaļu no jaunā politiskā trillera „Nauda” („Bailes – 3”), kurā atainota divu pilnīgi izdomātu personāžu – eirosekretāra Valda Bebrovska un „Austrumu bankas” akcionāra Leonīda Eserkina – tikpat izdomāta saruna.

53. nodaļa

Ja pavisam īsi un vienkārši, tad Leonīdam Eserkinam bija zivs acis. Stīvas, nemirkšķinošas un aukstas. Biedējošas.

To Valdis Bebrovskis bija pamanījis jau iepriekšējās nedaudzajās tikšanās reizēs, un nez vai kaut kas tagad būs mainījies, viņš nodomāja. Tāpat kā to, ka šķita – ja vien baņķieris pats to negribēja, nebija iespējams saprast, kurp tieši vērsts šis viņa aukstais skatiens.

Pats baņķieris Eserkins, vismaz ciktāl sniedzās Bebrovska pieredze, bija tieši tāds pats kā viņa skatiens – auksts un nepatīkams. Bebrovskis bija pa ausu galam dzirdējis par dažādām sarežģītībām baņķiera ģimenē un varēja saprast cilvēkus, kuriem dienu dienā bija jābūt tādā vai citādā veidā atkarīgiem no šī kunga.

Savā ziņā bija atkarīgs arī pats Bebrovskis. Tāpēc jau viņš arī pašlaik tā vietā, lai klauvētu pie izsoļu nama durvīm un mestos izšķirīgajā cīņā par savu Dārgumu, bija paklausīgi attraucies uz baņķiera lielo, auksto, nemīlīgo Jūrmalas savrupmāju un sēdēja kalpones ierādītajā vietā, gaidot pašu namatēvu.

Jau no veciem laikiem Bebrovskis zināja, ka nesvarīgām sarunām Eserkins izmanto bankas telpas, svarīgākām – vienu no Jūrmalas restorāniem, kur parasti pieņēma viesus no Krievijas un citām bijušajām PSRS republikām, savukārt vissvarīgākajos gadījumos aicināja pie sevis uz mājām. Tātad priekšā stāvošā saruna acīmredzot bija ļoti svarīga, un Bebrovski tas nemaz neiepriecināja.

Likt sarunas biedram pagaidīt, lai uzsvērtu savu svarīgumu un attiecīgi viņa niecīgumu, – tā bija veca un labi zināma metode. Pagāja minūtes desmit, līdz durvis pavērās un ienāca baņķieris – tieši tāds pats kā pirms pāris gadiem, kad pēdējoreiz bija sanācis tikties, ja nu vienīgi nedaudz iesirmāks.

Viņš bija viens no retajiem Bebrovskim zināmajiem cilvēkiem, kurš ar viņu gan premjera un finanšu ministra karjeras laikos, gan tagad runāja tikai un vienīgi krieviski. Savulaik Bebrovskis bija mēģinājis atbildēt latviski – un tā arī nebija sapratis, vai Eserkina kungs patiešām valsts valodu vispār nejēdz vai arī tikai demonstratīvi izliekas.

Arī šoreiz Eserkins savu viesi uzrunāja krieviski.

– Sveiki, Bebrovska kungs… Nē, jūs sēdiet, sēdiet… Atvainojiet, ka nācās uzstāt uz jūsu ierašanos. Kafiju, tēju? Es jūs ilgi neaizkavēšu. Mums tikai vienu lietu vajadzētu izrunāt. Un, cerams, nokārtot.

– Jā… Sveiki, Eserkina kungs, sveiki. Nē, paldies, kafiju jau mājās padzēru, tā ka varam runāt…

– Labi. Labi, ka varam uzreiz. Redziet, Vaļģis… – Bebrovskis neieredzēja šo “Vaļģis” un pieļāva, ka Eserkins to ļoti labi zina un šādu uzrunu lieto tīšām. – Jūs, Vaļģis, taču zināt, ka mums ir grūti laiki. Ļoti grūti. Jūsu draugi amerikāņi… nu, vai jūsu draugs Rimēvičs… labi, nav svarīgi… ar “CBLV” tā izdarījās, ka mums knapi, knapi izdevās izdzīvot, vismaz pagaidām…

Bebrovskis šo to zināja par Rimēviča attiecībām ar “Austrumu bankas” īpašniekiem un vēl šo to nojauta. Patiesībā lietas, par kurām viņš apbrīnoja savu bijušo priekšnieku, varēja saskaitīt uz pirkstiem, bet viena no tām bija – kaut kā viņš šos “austrumniekus” tomēr bija spējis… nu, ja ne pieradināt, tad vismaz saukt pie kaut kādas kārtības.

Tiesa, ļaunas mēles melsa, ka šī saukšana pie kārtības esot notikusi tikai ar vienu mērķi – panākt, lai “austrumnieki” kaut ko regulāri atpilinātu pašam Rimēvičam vai kādiem ar viņu saistītiem cilvēkiem.

Bebrovskis par to vienkārši neko negribēja zināt – viņam Ilmārs Rimēvičs bija un palika izcils Centrālās bankas prezidents un vēl izcilāks makroekonomists, lai ar kādām nomelnošanām šai dižajai personībai nenāktos saskarties.

Bet kaut ko pieklājības pēc vajadzēja atbildēt.

– Nu, Eserkina kungs… jūs taču zināt, ka ģeopolitiskā situācija mainās, mums ir stratēģiskie sabiedrotie, kuri redz notiekošo no globālo interešu viedokļa, un noteiktos apstākļos var nākties taktiski…

– Taktiski, šmaktiski… – namatēvs viņu pārtrauca gluži bezceremoniāli. – Pietiks, Vaļģis, to visu jūs pataupiet savai Strasbūrai… nu vai Briselei. Mums par lietu jāparunā.

Bebrovskis neatcerējās, kad pēdējoreiz kāds būtu atļāvies ar viņu runāt šādi. Tik ļoti neatcerējās, ka nudien nesaprata – kā tagad pareizi vajadzētu rīkoties.

– Piedodiet, Bebrovska kungs, ka es tā strupi, bet situācija ir nepatīkama un prasa rīcību. Dramatiska, es teiktu. Mums nav laika sasaukt ekspertu grupas un uzklausīt viedokļus, kā jūs to esat pieradis. Pašlaik ir izdzīvošanas jautājums.

– Jā, saprotu Eserkina kungs, ir neviennozīmīgi laiki. Kā es tieši…

– Par to runa. Saliksim, Vaļģis, visu pa punktiem. Jūs 2013. gadu labi atceraties, vai ne?

Bebrovskis diemžēl atcerējās. Tas bija, iespējams, vissliktākais gads viņa mūžā.

– Runāsim bez aplinkiem, Vaļģis. Jums smēlās ūdens mutē, jūs bijāt faktiski bankrotējis ar visu sievas un savu paša kopējo biznesu. Reāli bija tā – banka jums varēja visu atņemt, pārdot, un jūs vēl paliktu parādā… cik? Kaut kādus sešsimt vai astoņsimt tūkstošus, ja?… Ā, nē, vairāk tomēr sanāca, ne?

Ko gan te varēja piebilst. Baņķierim ar skaitļiem nekādu problēmu nebija un nevarēja būt. Gan jau mapītē uz galda tie visi bija. Bebrovskis mēmi pamāja ar galvu.

– Tālāk, Vaļģis, tālāk. Cik es atceros, jūs mēģinājāt palūgt palīdzību šeit un tur, un vēl kaut kur, vai ne? Jā, tā bija, tieši tā. Un ko jums visi atbildēja? Visi šie jūsu tautieši un politiķi, un draugi skandināvi? Tiec pats galā, Vaļģis, tavs bizness, tava problēma, visiem tagad grūti, mēs katrs par sevi, neesam jau nekādi Podmaņa pingvīni…

Bebrovskis atkal pamāja. Tās nebija nekādas patīkamās atmiņas. Viņš tiešām bija iedomājies, ka ir pietiekami ietekmīgs un svarīgs cilvēks, lai šādā situācijā varētu cerēt uz… nu, varbūt ne pilnīgi likumīgu, bet pēc būtības pareizu pretimnākšanu. Tā bija pamatīga vilšanās.

Viņš bija iedomājies: protams, valsts nevarēja palīdzēt katram attīstītājam – spekulantam, bet nu vismaz viņa gadījumā… Taču nē – viss bija kā pret sienu. Taisi maksātnespēju – un miers! Bet kā viņš, premjerministrs un finanšu ministrs, nozīmīgs politiķis un vienkārši nozīmīgs cilvēks, varētu atļauties maksātnespēju? Un vēl Ārija – kā viņš spētu izturēt viņas personisko traģēdiju, ko radītu šāds lēmums?

– Jā, es redzu, jūs visu labi atceraties, Vaļģis. Tad jau man nav jums jāatgādina, kā jūs atnācāt pie mums. Kāds jūs atnācāt. Un mēs… mēs nācām jums pretī. Mēs izteicām interesi, mēs oficiāli gājām un kārtojām…

Mēs speciāli palūdzām izveidot atsevišķu portfeli un pielikt vēl šo to klāt, lai tur nebūtu tikai jūsu kredīti un tas neizskatītos tik aizdomīgi. Mēs gājām runāt uz Finanšu ministriju, uz “Hipotekāro banku”, mēs teicām, ka jums ar to nav nekāda sakara, ka mēs paši, ka mums pašiem ir interesanti.

Un tas vēl nebija viss. Vēl mums vajadzēja pat šo to noziedot kaut kādiem tur jūsu partijas biedru pasākumiem – lai viņus pārliecinātu, ka visam šim pasākumam ar jūsu vajadzību nav nekāda sakara un ka mums pašiem briesmīgi vajag tās jūsu rindu mājas… Tā taču bija, vai ne?

Un atkal nācās pamāt. Jā, diemžēl viss bija tieši tā un nekā citādi. Patiesībā toreiz bija tikai trīs iespējas, pie kā aiziet. Baņķieris Melokoņs bija izrādījies sīkmanīgs, piepūties, nožēlojams blēdis dārgā uzvalkā un ar viltotām manierēm. Pie “CBLV” puišiem viņš tā arī nebija aizgājis – tie bija kaut kādi nesaprotami un pārāk pareizi. Atlika “austrumnieki”.

– Vot, Vaļģis, vot, vot, vot. Un tālāk… Vai jūs… vai jūsu sieva uzņēmēja… vai jūs vispār parēķinājāt, cik mums izmaksāja šis jūsu kredīts un šīs jūsu rindu mājas? Kādas pūles mums nācās pielikt, lai no auditoru viedokļa viss izskatītos pareizi? Ka jums nav nekādu īpašo noteikumu? Ka, ja visu sarēķina kopā, nesanāk, ka nevis jūs maksājat procentus bankai, bet gandrīz vai otrādāk? Pareizi, Vaļģis?

Nu un ko te varēja teikt? Bizness bija izrādījies… nu tā, ne visai. Bet bija žēl to pamest, bija žēl sievas, kura tajā bija ieguldījusi tik daudz pūļu… Jā, droši vien tieši uz šo žēlumu “austrumnieki” arī pakampa viņa mazo pirkstiņu un tālāk jau…

– Un vēl, Vaļģis. Mēs taču arī turpmāk tikai ar vislielāko iejūtību un pretimnākšanu. Taču atceraties, vai ne? Vai tad mēs neiedevām šai jūsu padomniecei… nu, kā viņu… Bulkāne, ja? – Bebrovskis nemūžam nenoticētu, ka šī aukstā, biedējošā mašīna viņam iepretim varētu aizmirst kādu uzvārdu vai parāda summu. – Vai tad mēs viņai neiedevām bankas akciju paketi? Iedevām taču, vai ne…

Jā, tiešām, vēl šī Bulkāne ar savu stulbo, alkatīgo vīru – divu zābaku pāris… Paldies Dievam, beidzot viņš bija gandrīz ticis vaļā no šī pārīša. Atlika tikai sadalīt uz viņas vārda noformēto “Austrumu bankas” akciju paketi – un viss. Protams, ja šī pakete vispār kaut jel ko būs vērta.

– Jā, redzu, Vaļģis, visu jūs atceraties un par visu esat padomājis. Es domāju, jūs esat ļoti praktisks cilvēks, Vaļģis. Varbūt kaut kādās lietās arī romantiķis, bet pēc būtības praktiķis… Lietišķs darījumu cilvēks. Domāju, jūs arī labi atceraties, ka visu šo laiku mēs neko no jums neesam ne lūguši, ne prasījuši… gandrīz neko…

Te gan Bebrovskis šo to būtu varējis pateikt. Tā jau nu arī neko… Un visi tie jūsu vēstneši Briselē – vai jūs, Bebrovska kungs, nevarētu ieminēties tur vai aizlikt kādu vārdu šeit, vai varbūt pat iepazīstināt tur un sagādāt ielūgumu uz to un to. Vai, ziniet, Bebrovska kungs, mums tur Francijā tāda nepatīkama tiesvedība, vai jūs tur nevarētu pazondēt… Vai to šie ebreji neuzskatīja par pretimnākšanu un palīdzību?

Bet teica viņš, protams, kaut ko pilnīgi citu.

– Jā, Eserkina kungs, viss ir bijis ļoti… korekti, tiešām korekti. Banka un klients, klients un banka – viss korekti un pieklājīgi. Un pretimnākšana – jā, protams, to nevar nenovērtēt.

– Labi, Vaļģis. Tad par lietu. Diemžēl situācija ir mainījusies. Teikšu pavisam vienkārši – mēs atsakāmies no visiem saviem palīdzības projektiem, visa liekā… pilnīgi visa, ko mēs vairs nevaram uzturēt. Un, redziet, mēs vairs nevaram atļauties arī jūsu… nu, šo te “3.b portfeli”.

– Kā… kā – nevarat atļauties? – Kaut ko tādu Bebrovskis nebija gaidījis. Tas bija trakāk nekā zibens, pērkons, krusa un vēl tornado no skaidrām debesīm, turklāt viss vienlaikus. Nekas tāds nebija iespējams, jo vienkārši nebija iespējams. Ne-ie-do-mā-ja-mi!

– Nevaram, Vaļģis, nevaram. Tiešām nevaram. Redziet, ir ienākumi un ir izdevumi. Jūs kā grāmatvedis taču to lieliski zināt, vai ne? Vēl pirms gada ienākumi bija tādi, ka varēja atļauties arī lielus izdevumus.

Tagad… es esmu atlaidis pusi bankas darbinieku un atlaidīšu vēl pusi no atlikušajiem. Un tie visi bija labi, strādīgi cilvēki. To visu – tāpēc, ka nav ienākumu. Un jūsu portfelis – es jums poētiski pateikšu, ka tas ir nevis portfelis, bet caurs maiss.

– Un tātad jūs gribat teikt…

– Jā, Vaļģis, jā. Man ļoti žēl, bet mēs sasummēsim visu to, ko jūsu bizness šajos gados nav samaksājis… es domāju, tur būs apmēram miljons četrsimt trīsdesmit četri tūkstoši un… nu, vēl daži eiro… Protams, jums un jūsu kundzei būs visas iespējas šo summu nomaksāt, pirms banka to visu nodod tiesu izpildītājiem…

– Kā… Kā – tiesu izpildītājiem? – Nē, šo jaunumu Bebrovskis nespēja uztvert un pieņemt. Tas nebija iespējams. Tas vienkārši nenotika ar viņu.

– Nu… Vaļģis… kā ar visiem parādniekiem, kuri ilgstoši nav spējīgi nokārtot saistības. Citādi mēs diemžēl nevaram. Jūs taču noteikti zināt, kā viss brūk… Mums ir ļoti grūti visu noturēt kopā… Diemžēl tā ir jārīkojas.

– Un… un tiešām nav nekāda cita risinājuma? Abpusēji izdevīga? Kaut kādam kompromisam taču būtu jābūt? – Bebrovskis labi saprata, kā viņš izklausās no malas. Nožēlojami. Taču situācija bija pārāk briesmīga.

Viņš nevarēja, vienkārši nevarēja pārnākt mājās un sievai pateikt – tā un tā, tavu, var teikt, mūža darbu tagad pievāks kaut kādi ebreji un tiesu izpildītāji. Varbūt… varbūt šis cilvēks ar zivs acīm vienkārši viņu centās nobiedēt, lai pēc tam kaut ko izspiestu savām vajadzībām?

– Tiešām, Eserkina kungs. Ja tiešām bankai ir tik grūta situācija… Jums taču vienalga vajadzētu rūpēties par klientu bāzes saglabāšanu un tālāku attīstīšanu… Krīzes beigsies, un biznesam vajadzēs turpināties. Es domāju – vai tiešām jūs kā pieredzējis baņķieris neredzat citu risinājumu. Ka es varētu… ka manās iespējās būtu sniegt palīdzību un…

Paskat tik – zivs acīs parādījās kaut kāda dzīvība un ieinteresētība.

– Nu, Vaļģis… man prieks, ka jūs tomēr esat uzņēmējs ar uzņēmēja dzīslu. Jā, varbūt mēs varam vienoties. Tas gan būtu diezgan nopietns risinājums bet… jā, risinājums pastāv.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Dzīvesbiedru likums – kāda jēga?

FotoKāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā uz bērnu jautājumiem un nekādā, ne vismazākajā mērā nerisina tās lietas, par kurām vairākkārt jau esmu rakstījusi.
Lasīt visu...

18

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

FotoSaskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, četri saskaņieši atšķēlušies un izveidojuši savu “treniņbikšu” frakciju, vairākums zaudēts! Vai latviskā opozīcija beidzot gāzīs korupcijas režīmu, un kādi ir iespējamie scenāriji?
Lasīt visu...

21

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

FotoPēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Lasīt visu...

18

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

FotoLikumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu” anotācija.
Lasīt visu...

21

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

Foto1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi." Viņi vēlas godīgu, nekorumpētu pilsētas pārvaldi.
Lasīt visu...