Valsts izglītības sistēma ir salauzta un tuvojas ārkārtas stāvoklim
Nils Sakss Konstantinovs16.07.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Katastrofāli zemie skolēnu eksāmenu rezultāti, milzīgais bardaks ar vidusskolu uzņemšanām, mazo skolu slēgšana, neapmierinātība pilnīgi visiem procesā iesaistītajiem – pedagogiem, skolēniem, vecākiem… Bet pats galvenais – milzīgs skaits bērnu, kas nesasniedz savu spēju potenciālu ne mācībās, ne vēlāk arī dzīvē.
Tas, ka valsts izglītības sistēma ir šobrīd salauzta un tuvojas ārkārtas stāvoklim, ir diezgan skaidrs. Bet vai tur vispār var ko darīt?
Manuprāt, var! Tikai tas prasītu diezgan lielu jaudu – gan vīzijā, gan darbībā. Te pieci punkti, kas varētu uzlabot situāciju ar Latvijas skolām.
PIRMAIS PUNKTS
Dažādas skolas dažādiem bērniem
Šobrīd mums ir izteikti bezmērķīga skolu sistēma – ģimnāzijas, parastās skolas, tehnikumi, tālmācības skolas – tās visas īsteno vienu mācību programmu, un visi skolēni tajās tiek gatavoti kārtot tos pašus eksāmenus. Rezultātā visi ir zaudētāji. Ģimnāzijas ar pozitīvo atlasi, kur nonāk spējīgākie skolēni, salīdzinās tajos pašos rangos un pēc tiem pašiem kritērijiem, kur visas pārējās skolas.
Savukārt cilvēcīgi saprotamā vēlme stāties kādā no lielajām ģimnāzijām vai pieteikt bērnus “labajās skolās”, veido negatīvo atlasi “parastajās” – tur sākas “akača efekts”: klasēs paliek aizvien mazāk mācīties motivēto skolēnu, tas ietekmē kopējo klases un skolas vidi un arī pedagogu gaidas no šiem bērniem, pazeminot prasības, labie pedagogi ātrāk “rotē prom” no šīm skolām, un tā ar katru gadu situācija pasliktinās.
Tā vietā šo varētu pārkārtot skaidrā, loģiskā shēmā:
Ģimnāzijas – tikai pašiem spējīgākajiem, turklāt atlasi veikt ne tikai pēc zināšanu pārbaudes, bet arī personiskajām kvalitātēm un psihoemocionālās stabilitātes. Tas ļautu izvairīties no diezgan izplatītās mentālās veselības krīzes un izdegšanas ģimnāzistu starpā. Šīs ģimnāzijas vadītos pēc citas mācību programmas – tajās visās var ieviest Starptautisko bakalaurātu, ko daļā jau tagad izmanto. šo skolu rezultāti jāvērtē nevis pēc centralizētajiem eksāmeniem, bet pēc tā, cik skolēnu no ģimnāzijas iestājas pasaules Top 50 universitātēs. Domāju, uz Latvijas skolēnu skaita mums pietiktu ar aptuveni trim šādām ģimnāzijām valstī. Tajās tad arī varētu sakoncentrēt universitāšu līmeņa mācībspēku – starptautiskā programma ļautu tur strādāt arī skolotājiem no citām pasaules valstīm.
Skolas – absolūtais vairums mācību iestāžu un tas, ko varētu saprast ar vārdiem “parastā skola”. Bērniem, kuri ir spējīgi mācīties pēc diezgan prasīgas vispārējās izglītības programmas. Šajās skolās nedrīkst veidot cita veida atlasi kā vien to – vai bērns pēc intelekta var mācīties pēc vispārējās programmas un iekļauties skolas kolektīvā. Ir labi zināms, ka laba skola ir nevis tā, kas izvēlas “labos” skolēnus, bet tā, kas visus skolēnus spēj sagatavot labā līmenī .
Lai to izdarītu, pēc izglītības pētījumiem izkristalizējas trīs galvenās lietas:
Spēcīga skolas vadība ar skaidru vīziju;
Vienota skolas iekšējā kultūra;
Autonomija skolai;
Protams, tur jābūt arī pedagogiem.
Vairāk par to, kā šīs lietas īstenot būs vienā no nākamajiem punktiem. Šīs skolas būtu tās, kur mācītos vairums Latvijas bērnu.
Tā kā uzsvars būtu uz skolu iekšējo kultūru un vērtībām, tad tās veidotos arī diezgan atšķirīgas – un tai jābūt vecāku izvēlei, kurā skolā pieteikt savu bērnu, tādējādi arī uzticot skolai diezgan lielas pilnvaras un uzticību visā pārējā, kas saistīsies ar bērna skološanu.
Tehnikumi – šobrīd tajos formāli tiek mācīta gan vidusskolas viela, gan profesija, un beigās bieži vien netiek īsti apgūta ne viena, ne otra. Bet tehnikumiem ir milzīga loma – tur veiksmīgai dzīvei var sagatavot jauniešus pieprasītām, labi apmaksātām profesijām, kuri citādi mocītos vai izkristu pavisam no skolas sistēmas, iekļūstot sociālajos riskos. Taču tehnikumu funkcijai jābūt tieši profesionālajai apmācībai. Pretējā gadījumā no tiem izkrīt tieši tie jaunieši, kuriem darbs, nevis vāja vispārējā izglītība, būtu visvairāk vajadzīga. Šis ir viegli risināms – tehnikumā jāapgūst praktiskais darbs. Bet no mācību priekšmetiem tehnikumos var saglabāt tikai matemātiku, latviešu valodu un angļu valodu (līdzīga sistēma ir arī Lielbritānijā). Jā, tas prasītu atrast risinājumu, ko darīt tiem, kas tomēr pēc tehnikuma vēlētos iestāties augstskolā (koledža, papildus mācību gads) – bet tā jau ir relatīvi viegli atrisināma problēma.
Terapeitiskās skolas – neliels, bet vajadzīgs skaits skolu bērniem, kas nespēj iekļauties parasto skolu kolektīvos vai nu intelektuālo vai uzvedības un psihomeocionālo grūtību dēļ. Šīs ir skolas, kur koncentrēt atbalsta personālu un īpaši apmācītus pedagogus. Mums nekad nebūs pietiekams skaits atbalsta personālu VISĀM skolām, bet tas ir vairāk nekā pietiekams DAŽĀM terapeitiskajām skolām. Šī arī būtu laba iespēja saglabāt vairākas slēgšanai paredzētās skolas laukos.
Tālmācības skolas – šobrīd jau katrs piektais vidusskolēns mācās attālināti, un ar katru gadu šis skaits pieaug. Manuprāt, tā ir neprātīga tendence – to, cik labi skolēniem mācīties mājās pie datora, mēs jau redzējām pandēmijā. Šis formāts ir kļuvis tik populārs nevis tādēļ, ka tas būtu labs veids kā pusaudžiem mācīties vai mūsdienīga pieeja – bet tikai tāpēc, ka tas ir ienesīgs biznesa modelis un mums ir sliktas vai neeksistējošas skolas, tehnikumi un terapeitiskās skolas. Taču pārlikt bērnus pie datoriem nav saprātīga pieeja ilgtermiņā vai labs risinājums sliktām skolām. Tālmācībai ir sava loma – bet nelielam skaitam bērnu, kas fizisku iemeslu dēļ pastāvīgi vai uz kādu laiku nevar apmeklēt skolu, profesionālajiem sportistiem un mūziķiem, un vēl dažām kategorijām.
Šis ir pirmais punkts. Drīzumā būs pārējie četri. Priecāšos dzirdēt arī Jūsu domas, viedokļus un kritiku šajā procesā!
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
