Valsts uzņēmumu privatizācija un Kariņa ekonomikas transformācija
Aivars Strakšas26.06.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts uzņēmumu privatizācijas jautājums tiek cilāts laiku pa laikam. Vēlme noprivatizēt visu, ko var Latvijas politiskajai elitei ir bijusi vienmēr. Atceramies, ka pagājušā gadsimta pašās beigās arī "Latvenergo" gribēja privatizēt, turklāt ne jau caur biržu kā tagad. Tomēr dabūja riktīgi pa pirkstiem, tauta sadusmojās un organizējās uz referendumu. (Vēlos šeit piezīmēt, ka ar saviem pastāvīgajiem referenduma draudiem un "lietu kārtošanas" traucēšanu tauta nokaitināja arī politisko eliti, tāpēc 2012. gadā izdevās pacelt referenduma slieksni līdz tautai nesasniedzamiem augstumiem.)
Ar "Latvenergo" nekas nesanāca, tika pat izveidots vesels saraksts ar uzņēmumiem, kuri nav privatizējami. Šobrīd tādi varētu būt 12 - “Latvenergo”, “Augstsprieguma tīkls”, “Starptautiskā lidosta “Rīga””, “Latvijas Pasts”, “Latvijas dzelzceļš”, “Latvijas gaisa satiksme”, “Latvijas valsts meži”, “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, “Latvijas Radio”, “Latvijas Televīzija”, “Latvijas loto” un “Attīstības finanšu institūcija “Altum””. (Saraksts var nebūt precīzs, normatīvo aktu datu bāzē likumi.lv un valsts kancelejas mājas lapā tādu sarakstu/normatīvos aktus neatradu. Paļaujos uz internetā atrasto.)
Kāds sakars ar Kariņa izsludināto ekonomikas transformāciju?
Manuprāt, pats tiešākais. Izziņotajai ekonomikas transformācijai trūkst satura. Nē, loģika ir skaidra un saprotama. Tas, ka ekonomika buksē, nav vairs noslēpjams, jo cilvēki sērfo pa internetu, brauc uz Lietuvu un Igauniju un atšķirības ekonomiskajā izaugsmē nav vairs ne noslēpjamas, ne noliedzamas. Tāpēc kaut kas jādara, bet Kariņam patīk reformas, - labi un gudri skan. Ja jau pašreizējā ekonomika strādā slikti, tad tā ir jāreformē! Izcila un ģeniāla ideja!
Taču tas vārds "reformas" kaut kā vairs neskan. Četrus gadus reformēja visu, ko iedomājās, reformēja un neko nenoreformēja. Tāpēc ekonomiku nevis reformēs, bet transformēs, jo šis jēdziens tautā varētu viest lielāku uzticību.
Labi, izziņoja ekonomikas vispārēju un obligātu transformāciju. Un kas tālāk? Un nekas, kā vienmēr. Nu un, ja nav nekādu citu ideju, tad atliek tikai privatizācija. Ja izdosies kaut ko privatizēt, būs kāds notikums, ja tauta iebildīs un nesanāks, tad varēs teikt, ka paši negribējāt transformēties.
Kā ir ar privatizācijas argumentiem pēc būtības?
1. Valsts uzņēmumu akciju tirgošana biržā iekustinās Latvijas kapitāla tirgu.
Bez šaubām iekustinās, būs vairāk biržā tirgojamo uzņēmumu un iekustinās. Piekrītu. Bankām un biržai būs lielāks apgrozījums.
2. Ļaus piesaistīt uzņēmumiem papildu līdzekļus investīcijām.
Kaut kādā mērā tas tā varētu būt. Taču jāsaprot to, ka, valstij pārdodot savas kapitāla daļas, pircējs/investors/spekulants naudu par akcijām samaksās valstij. Ne uzņēmumam. Akciju pārdošana un tirgošana nav investīcijas uzņēmumā, izņemot, protams, jaunu akciju emisijas tirdzniecību. Akciju vērtības celšanās atvieglo uzņēmuma iespējas vairāk aizņemties, bet var būt arī otrādi, cenai krītot, rodas problēmas ar jau saņemtajiem kredītiem un jaunu obligāciju emisiju. Lai kreditētos un emitētu biržā obligācijas un tādējādi piesaistītu finansējumu, nav uzņēmuma akcijas obligāti jākotē biržā. Piemērs – „Latvenergo”. Nav pārliecinošs arguments.
3. Uzlabos finanšu pārskatu kvalitāti un ticamību.
Liela daļa valsts uzņēmumu jau tagad ir pārgājuši uz starptautiskajiem grāmatvedības standartiem grāmatvedībā, tāpēc nekāds lielais uzlabojums vairs nebūs. Lielāka disciplīna termiņu ziņā, tas gan. Arī nepārliecina. Var uzlabot bez biržas palīdzības.
4. Uzlabošoties korporatīvā pārvaldība.
Politiķi dabūs trenēties pievaldīt "muti", jo katra izrunāšanās biržā kotējama uzņēmuma vai ar to saistītas politikas virzienā ietekmēs akciju cenu. Tas gan būtu labi. Tāds sava veida stulbuma barometrs. Taču citādi gan ne. Var jau arī tagad piedomāt, ko saka un dara. Uzņēmuma valdi tāpat iecels ar vairākuma balsīm, un, cik saprotu, tad valsts vēlas paturēt akciju vairākumu, līdz ar to arī noteikt uzņēmuma stratēģiju. Tāpat būs konkursi un savējo iecelšana caur konkursiem. Mazākuma akcionāriem būs, ar ko pacīnīties, tātad juristiem darbs būs. SecinājumsL kaut kādā mērā uzlabosies, bet tas nav iemesls privatizācijai. Nekas netraucē uzlabot korporatīvo pārvaldību arī šobrīd. Tā ir atzīšanās nespējā pārvaldīt valsts uzņēmumus.
5. Valsts iegūs papildu līdzekļus.
Jā, iegūs, bet tūdaļ arī noēdīs. Un ko ēdīs nākošajā gadā? Turklāt uz mūsu valsts parāda fona iegūtie naudas līdzekļi būs nenozīmīgi.
Par privatizējamo uzņēmumu sarakstiem.
Neprivatizējamo uzņēmumu saraksts nebūtu jāaiztiek. Saprotams, ka, piemēram, tādam "Latvijas Loto" nav nekādas kritiskas ietekmes uz valsts ekonomiku vai infrastruktūru. Taču tas ir pelnošs uzņēmums. Kāpēc atteikties no daļas vai visas peļņas, kas regulāri ienāk budžetā? Tas, ko saņems par pārdošanu, ātri tiks notērēts. Tajā pašā gadā. Pat nepamanīs, kur pazuda kopējā budžetā. Pēc tam arī jādzīvo. Taču ir skaidrs, ka tie ir Latvijas vērtīgākie uzņēmumi un tieši uz tiem cierē "investori". Tāpēc mēģinājumi būs.
Infrastruktūras uzņēmumi nedrīkst būt privatizējami pēc definīcijas!
Tāpēc ir nesaprotama vēlme privatizēt "Augstsprieguma tīklu", ieskaitot AS "Conexus Baltic Grid" ar Inčukalna gāzes krātuvi. Infrastruktūras uzņēmumu darbības mērķis nedrīkst būt peļņas maksimizēšana. Mērķim jābūt uz konkurētspējīgu tarifu un pakalpojuma kvalitāti. Pretējā gadījumā cietīs visas tautsaimniecības konkurētspēja.
Nedrīkst pat 10% privatizēt, jo birža pieprasīs peļņas maksimizāciju. Tas mums dārgi maksās caur tarifiem. Salīdzinājumam: ja „Sadales tīkls” un „Augstprieguma tīkls” jau tagad kotētos biržā, tad regulators būtu spiests apstiprināt sākotnēji iesniegtos tarifus. Citādi uz tiesu! Arī „Gaso” ir jāatpērk no „Latvijas gāzes”. Kritiskajai infrastruktūrai ir jāpieder valsts uzņēmumiem!
Ir virkne uzņēmumu, kurus var privatizēt un apokalipse neiestāsies: „AirBaltic”, „Tet”, „LMT”. Šeit ir tikai izdevīguma jautājumi. Ja ir aktīvi, kur ieguldīt ar lielāku ienesīgumu, tad „Tet” un „LMT” var pārdot. Notirgot tikai, lai apēstu, - tā ir muļķība.
Ja izdosies valstij tikt vaļā no „AirBaltic”, tikai priecāšos. Pārdodot akcijas, valsts kaut ko dabūs atpakaļ no ieguldītā, un pazudīs drauds Latvijas budžetam nākotnē. Taču pirms tam mājas darbs - jāpārfinansē 200 miljonu obligāciju aizņēmums. Cerams, ka bez valsts palīdzības.
Ekonomikas transformācija ir jāsāk ar biznesa vides sakārtošanu: VID kaut vai pēc igauņu parauga atgriezt nevainīguma prezumpciju attiecībā uz naudas uzkrājumu un īpašuma tiesību pierādīšanu, nostiprināt un nodrošināt privātīpašuma neaizskaramību, celt uzņēmēja prestižu. Tad būs uzņēmēji un bizness. Kāds ies arī uz biržu.
P.s. Replika par finanšu ministra Arvila Ašeradena izteikumu: “Kādēļ tas ir svarīgi no valsts kapitālsabiedrību viedokļa? Ņemšanās ir bijusi ilga, kā labāk pārvaldīt. Birža ir brīnišķīgs mehānisms. Ja mēs skatāmies igauņu “Enefit Green”, ir 60 000 akcionāru. Ja jūs kaut ko darīsiet šķērsām, ticiet man, viņi jums klups krāgā nākamajā dienā.”
Ne viss, kas strādā Igaunijā, nostrādās pie mums. Latvijas valstij ir 1,5 miljoni pilsoņu/akcionāru, un valdībai ne silts ne auksts no mūsu nepārtrauktiem mēģinājumiem klupt krāgā. Jo sadrumstalotāks akcionāru sastāvs, jo vieglāk ar tiem manipulēt.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
