Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saruna par reālo “valstsgribu” un “valstsgribas” iluzoriskumu ir aktuāla visu laiku. Taču 18. novembra kontekstā tāda saruna ir īpaši aktuāla, atsedzot patiesību un melus nošķirot no patiesības. Pašlaik šajā procesā valdnieks ir “nācijas tēvs” ar savu ārēji izskaistināto, bet mazsaturīgo daiļrunību. Tā palīdz atgādināt par patiesību un nosodīt melus. 

“Nācijas tēvs” katrā piemērotā un katrā nepiemērotā brīdī slimīgi apsēsti turpina atgādināt savu neoloģismu “valstsgriba”. Viņa radītais vārdu savienojums ir pretīgs un atbaidošs, un garīgi veselajā sabiedrības daļā tas nav guvis nekādu atsaucību. Internetā “nācijas tēva” neoloģismu kariķējoši izsmej visdažādākajā formā un visdažādākajā kontekstā. Bet “nācijas tēvs” to stūrgalvīgi izliekas nezinām un sabiedrības noniecināto leksisko darinājumu turpina plivināt līdzīgi kā vājprātīgais psihiatru priekšā var plivināt savas trekni sasmaržotās apakšbikses.

“Nācijas tēva” rīcība nav cilvēciski adekvāta rīcība. Tā parasti rīkojas dziļi aprobežots cilvēks vai rafinēti viltīgs un nekaunīgs par labu samaksu algots ideoloģiskais papagailis, automātiski atkārtojot iekaltu ideologēmu, lai doto ideoloģisko klišeju iezombētu sabiedrības smadzenēs kā apziņas elementu.

Lūk, tipisks piemērs no “nācijas tēva” slimīgi apsēstā glamūrigi retoriskā arsenāla. Citāts no “nācijas tēva” uzrunas Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militārajā parādē 2019.gada 11.novembrī: “Latvijas valsts pamatā ir mūsu tautas negrozāmā (!?) valstsgriba – griba (!?) uzturēt pašiem savu neatkarīgu (!?) valsti un pašiem (!?) lemt par savu nākotni. Ja kāds vaicātu, kā varētu sajust (!?) vai saskatīt (!?) valstsgribu, mēs droši varam atgādināt par mūsu armijas un mūsu tautas uzvaru pār Bermontu pie Rīgas. Tā bija uzvara ne tikai pār konkrētiem ienaidniekiem, bet arī pār neticību saviem spēkiem un savai valstij. [..] Lāčplēša diena ir mūsu valstsgribas apstiprinājuma (!?) diena.”

Saprotams, “nācijas tēvs” ir personiski ieinteresēts regulāri plivināt “valstsgribu”. Tā nosaukta viņa grāmata. Par tās satura vērtību zinātniski kompetentais prof. J.Bojārs raksta: “Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits saka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja LU Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu”.

Noteikti tiekamies ar rafinēti viltīgu un nekaunīgu ideoloģisko papagaili. Tas ir LKP/VDK morālo kastrātu kriminālā kapitālisma un Rietumu neoliberālisma politiskās, sociālās un morālās destrukcijas ideoloģiskais papagailis. Ja “nācijas tēvs” nemelotu un patiešām būtu Latvijas Republikas kvēls patriots, tad viņš nekādā gadījumā enerģiski un ar iniciatīvu nekalpotu LKP/VDK morālajiem kastrātiem jau “atmodas’ laikā vēl pirms PSRS sagraušanas. Tāda pazemojoša kalpošana bija “nācijas tēva” apzināta un mērķtiecīga izvēle. “Nācijas tēvs” nebūt nav imbecils, nespējot saskatīt padomju nomenklatūras varas turpināšanos un valstiskuma imitēšanu “otrajā’ Latvijas Republikā. Tas viņam ir idejiski un psiholoģiski pieņemams, un “nācijas tēvs” savā attieksmē nejūt nacionālo nodevību. “Nācijas tēvs” klusēja un joprojām klusē par latviešu tautas un valsts politiskās eksistenciālās ģeometrijas kroplībām. “Nācijas tēvam” acīmredzot nekad nav bijis morāli tikumiskais stratēģiskais apjukums un stratēģiskā nenoteiktība. Viņš vienmēr zināja, kuru ir jālaiza, kuram ir jāizpatīk un kuram ir jāstāsta skaistas pīlītes.

Atkārtoju: “nācijas tēvs” nebūt nav imbecils. Tas attiecas arī uz viņa zināšanām par latviešu attieksmi pret valsts suverenitāti jeb slaveno “valstsgribu”. “Nācijas tēvs” lieliski zina par latviešu “valstsgribas” reālo līmeni; proti, “valstsgribas” trūkumu. Pie tam ir viens būtisks moments. “Nācijas tēva” dīdīšanās ar “valstsgribu” ir spilgts amoralitātes apliecinājums.

Pirmkārt, sadarbība ar LKP/VDK morālajiem kastrātiem LR simulakra izveidošanā patiesībā ir ņirgāšanās par godīgo latviešu vēlēšanos atgūt savu valsti. “Nācijas tēvs” jau no paša sākuma apzināti ignorēja godīgo latviešu gribu atgūt savu valsti. Tātad apzināti ignorēja to, ko tagad nelietīgi plivina kā ideologēmu. “Nācijas tēva” ideoloģiskā konstrukcija vārdā “valstsgriba” faktiski ir amorāla manipulācija.

Otrkārt, nav zināms par “nācijas tēva” protestu pret atsacīšanos no LR suverenitātes, LR stratēģiskās autonomijas. Nav informācijas par “nācijas tēva” centieniem vest pie prāta politisko kliķi un tautu pirms 2003.gada 20. septembra referenduma, kurā 66,97% nobalsoja par atsacīšanos no brīvības un iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet tā taču bija skaista atsacīšanās no latviešu “valstsgribas”! Kā var pēc tik tikko minētās vēsturiski melnās dienas plivināt “valstsgribas” smirdošās apakšbikses? Kuram pēc tādas latviešu anormālas rīcības ir drosme plātīties ar latviešu “valstsgribu”? Skaidrs, ka plātīties ir spējīgs vienīgi rafinēti viltīgs un nekaunīgs indivīds.

Turklāt tāds indivīds noteikti ir pārliecināts par sociuma garīgo neveselību. Viņš savtīgi izmanto sociuma garīgo neveselību, bet nevis palīdz sociumam atveseļoties. “Nācijas tēvs” nebaidās no šarmantās melošanas par “valstgribu”. Viņš nebaidās no citiem pseidointelektuālā glamūra izdalījumiem. Tiem ir dzirdīgas ausis un tirpstoši baudkāra auditorija. Latvijā visjaunākajā laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir “nācijas tēvs”. Viņa publiskā uzstāšanās sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem noteikti patīk “nācijas tēva” pseidointelektuālie izdalījumi “brīvtelpa”, “labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”, “riski”, "moderna Eiropas valsts", "diasporas politika”.

Savukārt “valstsgriba” lielā mērā nomierina daudzus latviešus, jo nav jau tik traki, ka neviens klusu pie sevis neatzītu reālo stāvokli. Ar “valstsgribu” ir bēdīgi. To saprot daudzi. Taču to skaļi atzīt ir nobriedis retais. Tāpēc lai kungs turpina iestāstīt par “valstsgribu”. Nemitīgi dzirdot šo slavinājumu, gribot negribot uzdīgst vēlēšanās ticēt “valstsgribas” reālajai esamībai.

An error has occured