„Valstsgribis”: kā Egils Levits cimperlējās un kādas ēnu lobija metodes izmantoja, iepriekšējās reizēs kārojot valsts prezidenta amatu

PIETIEK
19.04.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

„Ilgus gadus Egils Levits ir publiski stāstījis, ka tiekšanās uz vietējās varas virsotnēm viņam neesot bijusi ne prātā. Tā, piemēram, 2013. gadā intervijā žurnālam “Klubs” nākamais “nācijas tēvs” apgalvo, ka 2007. gada prezidenta amata kandidātu “atlasē” viņš, prātīgs cilvēks būdams, esot vienkārši atteicies:

“– 2007. gadā jūs tikāt minēts kā prezidenta amata kandidāts, bet arguments, kāpēc atteicāties, – jutāt, ka nebūs pietiekams atbalsts Saeimā.

– Jā, tā ir. Būt kandidātam, zinot, ka netiksi ievēlēts, nav nekādas jēgas.”

Savukārt par valsts prezidenta vēlēšanām 2015. gadā, kad Egils Levits ir viens no kandidātiem, taču pārliecinoši zaudē Raimondam Vējonim, jau varētu savākt nākamā “nācijas tēva” pretrunīgu izteikumu kolekciju, kam krieviskais vadmotīvs būtu izteiksmīgais “hočetsja, no koļetsja”.

“Jau 2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz valsts prezidenta amatu, taču viņš tam piekrita tikai 2015. gadā. Toreiz ievēlēja Raimondu Vējoni. “Es taču zināju, ka nebūšu, – tur jau viss bija skaidrs,” atceras Levits,” – tā acīm redzami saskaņotā un “sankcionētā” publikācijā 2019. gada jūlijā vēsta “nācijas tēvam” atklāti simpatizējošais izdevums “Ir”, kura galvenā redaktore Nellija Tjarve (Ločmele) divus gadus vēlāk no Egila Levita rokām tiek atalgota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Arī 2019. gada aprīlī intervijā portālam “Delfi” un konkrēti Jānim Domburam (kurš, ak, kāda sagadīšanās, gandrīz precīzi divus gadus pēc šīs Egilam Levitam ceļu uz prezidenta amatu bruģējušās intervijas tāpat tiek pie viņa pasniegta Triju Zvaigžņu ordeņa) nākamais “nācijas tēvs”, atminoties 2015. gada notikumus, klīrējas kā ģimnāziste ceturtajā grūtniecības mēnesī – nu ko tad es, es jau neko, viņi paši atnāca un…

“– Skatoties caur tiem četriem gadiem atpakaļ, līdz tā 2015. gada vasarai, kad jūs ar Vējoņa kungu, te vēl divi kandidāti ar saviem dažādiem līdzgaitniekiem vai līdzgaitniecēm kā kandidāti, un tinot to filmu vēl atpakaļ, jūs tikāt minēts kā kandidāts 2011. gadā un tikāt minēts kā iespējamais, iespējamais kandidāts 2007. gadā. Sportā ir tā, ka dažreiz nu tā kā nogurst, ka netiek un netiek, un netiek uz to pirmo…

– Jā!

– … pjedestālu. Nav kaut kāda līdzība?

– Es domāju, ka nē, tāpēc ka tas nav mana izšķiršanās, tas nav mans lēmums, cilvēki vienkārši skatās pēc piemērota kandidāta, ne jau es, kā sakot, virzu savu kandidatūru, bet ir partijas, kuras atbildīgas par to, un partijas skatās. Es vienmēr esmu nodarbojies profesionāli, sabiedriski, pilsoniski ar Latvijas valsti, ar Latvijas valsts analīzi, attīstību, devis savu pienesumu, un es domāju, ka diezgan dabiski viens no vārdiem, kas tad tiek minēts, ir mans vārds.

– Kad bija pirmā reize, kad Egila Levita galvā, sarunā ar sevi tika uzdots jautājums: hei, varbūt man ir jāmēģina kļūt par valsts prezidentu, vai es varētu?

– Tādu jautājumu es sev nekad neesmu uzdevis. Es faktiski atbildēju 2015. gadā uz uzaicinājumu, kurš toreiz, kā sakot, varbūt zināmā veidā arī bija negaidīts, es vienkārši redzu, ka par mani runā…

– Nu paga, paga, par jums runāja pirms divpadsmit gadiem un pirms astoņiem…

– Jā!

– …ne tikai pirms četriem.

– Jā!

– Ko jūs tajā mirklī domājāt?

– Faktiski es neko īsti nedomāju, es strādāju savu darbu, un, ja par mani runā, tad, lai runā, tā ir šo cilvēku darīšana.

– Jūs neuzdevāt sev jautājumu ne septītajā, ne vienpadsmitajā gadā?

– Es pats… nē, nē, nē. Es domāju, ka faktiski toreiz tas, tas nebija reāli un tas arī nav… arī piecpadsmitajā gadā tas nebija reāli, tas bija citu iemeslu dēļ, kādēļ es tomēr negribīgi piekritu, jo es zināju, ka, protams, es arī nevarētu kļūt par valsts prezidentu, bet…

– Jā!

– Bet, teiksim tā, ja par mani runā, nu tad, tad, kā sakot, tas ir acīmredzot – cilvēki vērtē manu kvalifikāciju.

– 2015. gadā jums izsaka šo te ierosinājumu.

– Jā!

– Kurš pirmais izteica?

– Nacionālā apvienība.

– Nu, ir vienmēr viens cilvēks.

– Nacionālā apvienība un “Vienotības liberālais spārns.

– Bet viens cilvēks piezvana un saka – Egil!

– Es domāju, tā bija saruna Nacionālajā apvienībā, tur bija vairāki cilvēki klāt, un es arī lūdzu laiku padomāt, jo faktiski, nu man tas ir skaidrs, ka es to nevaru uzvarēt”, un tāpēc es diezgan rūpīgi pārdomāju, vai to darīt, bet es redzēju, ka arī sabiedrība, un tas bija man tiešām pārsteigums, ka sabiedrībā bija zināms atbalsts. Nu, sakarā ar to, lai redzētu, ka ne tikai šī shēmošana un tamlīdzīgi ir, un es tad arī beigās piekritu vienkārši principa pēc.”

Taču, kaut arī “būt kandidātam, zinot, ka netiksi ievēlēts, nav nekādas jēgas” un kaut arī “es taču zināju, ka nebūšu, – tur jau viss bija skaidrs”, un kaut arī “es tad arī beigās piekritu vienkārši principa pēc”, patiesībā 2015. gadā Egils Levits jau ar pilnu jaudu izmanto savas “ēnu lobija” iestrādes un iespējas. Kaut arī izredžu ir maz, viņš par kāroto amatu cīnās ar zobiem un nagiem – pilnīgi pretēji saviem “man jau nemaz tik ļoti negribējās” apgalvojumiem. Gribējās gan – un ne tikai 2015. gadā vien.

“Patiesībā viņš jau kopš deviņdesmitajiem gadiem meklēja veidus, kā atgriezties – bet nevis vienkārši tāpat, bet baltā zirgā. Es viņu konsultēju mazliet uz iepriekšējām prezidenta vēlēšanām un tad vēl arī pirms tam. Tāds bija princis Čārlzs, es ar viņu tikos. Viņš atstāja tādu iespaidu, ka uz pasaules nav svarīgāka cilvēka par jums. Klausījās. Varbūt viņam pilnīgi neinteresēja tas, ko es viņam tur stāstu, bet viņš klausījās. Tāds pats bija arī Bils Geitss. Acīmredzot tā ir vai nu karaliskā, vai ebrejiskā audzināšana, tāda tā bija, un tāda tā ir arī tagad…” stāsta bijušais Egila Levita kompanjons odiozajā „Klubā 21” Jānis Krūmiņš (nu jau viņš ir aizsaulē).

Grūti teikt, kāda tur loma audzināšanai, it īpaši ņemot vērā, ka Egils Levits vienmēr ir enerģiski distancējies no savas ebrejiskās puses. Īstenībā nesekmīgajā ceļā uz prezidenta posteni Egils Levits iziet visas sešas klasiskās emociju stadijas – no nolieguma, dusmām un tirgošanās līdz nomāktībai, pieņemšanai un risinājuma meklēšanai tālākā nākotnē.

2015. gada 18. februāris, LETA: “Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits vēl nav izlēmis, vai piekritīs kandidēt valsts prezidenta amatam, ja viņu uzrunās. Intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Rīta panorāma” Levits uzsvēra, ka pašlaik viņam šis jautājums nav aktuāls.”

2015. gada 12. marts, LETA: “Egils Levits, kuru kā iespējamo valsts prezidenta amata kandidātu pieminējuši “Visu Latvijai!”–”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK politiķi, būtu gatavs pretendēt uz augsto amatu, ja būtu pārliecināts par ievēlēšanu.”

2015. gada 28. aprīlis, LETA: “Vērtējot savas izredzes kļūt par valsts prezidentu kā minimālas, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis un jurists Egils Levits Latvijas Televīzijas raidījumam “Viens pret vienu” atzina, ka, pienākuma vadīts, nopietna piedāvājuma gadījumā viņš piekristu kļūt par valsts prezidentu, taču klusībā cer, ka tas viņam aizies secen. “Man tas nav svarīgi, mana pašreizējā profesionālā pozīcija mani apmierina, tajā varu ietekmēt notikumus Latvijā un Eiropā. Ja pienākums sauktu, es atbildētu, taču klusībā ceru, ka šis kauss man aizies secen,” sacīja Levits.”

Bet izrādās, ka visi šie cimperlīgie tekstiņi ir blēņas un izlikšanās. Ir gan svarīgi, un ir gan aktuāli, – par kāroto amatu Egils Levits cīnās izmisīgi, lai cik niecīgas būtu izredzes. Aprēķins un uzspēlētais atturīgums piemirstas – virsroku ņem valstsgribība.

“Vaicāts, vai bija kādreiz iedomājies, ka būs prezidents, viņš saka: “Nekad, izņemot šogad.”,” 2019. gadā apgalvo žurnāls “Ir”. Tie ir viltvārdim raksturīgi muļķīgi meli – pietiek izlasīt nākamās rindiņas par notikumiem 2015. gada maijā. Ir ne tikai iedomājies, bet arī riktīgi sadomājies un sacerējies.

2015. gada 25. maijs, LETA: “Ja 3. jūnijā Saeima neievēlētu valsts prezidentu, tiesību eksperts Egils Levits varētu kandidēt uz šo amatu arī vēlēšanu otrajā kārtā. Taujāts, vai varētu kandidēt arī otrajā kārtā, Levits sacīja: “Drīzāk, ka jā.” Viņš šodien tikās ar “Vienotības” frakciju. Pēc Levita teiktā, šī saruna bija “atklāta un ļoti vērtīga”. Levits arī norādīja, ka viņa izredzes tikt ievēlētam par valsts prezidentu ir tikpat lielas kā pārējiem kandidātiem, tomēr viņš konkrētāk neprecizēja, ar kādu atbalstu rēķinās, jo negribot nodarboties ar zīlēšanu.”

2015. gada 27. maijs, LETA: “Kā “ļoti labas” savas izredzes vērtēja arī Nacionālās apvienības virzītais kandidāts Egils Levits. Savukārt aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) no prognozēm atturējās.”

2015. gada 3. jūnijs, LETA: ““Sabiedrība ir noilgojusies pēc godīgas politikas, un mēs to panāksim,” uzrunājot pie Saeimas ieradušos piketētājus, pauda valsts prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Levits, aplausu sagaidīts, klātesošajiem norādīja, ka Latvijas sabiedrība noilgojusies pēc godīgas politikas. “Laiks ir pienācis, un mēs centīsimies visi kopā, lai tas arī notiktu. Šī sabiedrības sakustēšanās nedrīkst apstāties. Mēs drīz nonāksim pie tādas kultūras, kas atbilst demokrātiskai valstij,” sacīja Levits.”

Taču, lai kā izcilais latviešu jurists un politologs, kā viņš pēcāk bieži tiek dēvēts paša atbalstītos lišķīgos tekstiņos, būtu sagribējies un sacerējies, nekas neizdodas, un uz nākamajiem trīsarpus gadiem Egils Levits no Latvijas vietējās politiskās dzīves pazūd, lai 2019. gada sākumā atgrieztos, acīmredzami ņēmis vērā iepriekšējās kļūdas un iedarbinājis visas sev pieejamās “ēnu lobija” sviras. Viņš ir vienīgais prezidenta amata kandidāts, kurš uz mērķi virzās slēpti, bet enerģiski un apņēmīgi.

Intervijā interneta vietnei “Delfi” Egils Levits gan vēl pat 2019. gada aprīlī ierasti turpina stāstīt – ko tad es, es jau neko, nekādu kampaņu nerīkoju, to visu dara kaut kādi man lāgā nezināmi cilvēki, kuriem es nez kāpēc esmu trakoti simpātisks…

“– Par finansēm daļēji runāja Raimonds Vējonis februāra beigās, attiecībā uz jums teikdams: “Neviena kampaņa nenotiek pati par sevi, tātad kāds viņas arī bieži vien finansē.”

– Es domāju, tas ir, teiksim, tā, ja cilvēki, piemēram, jūs, mani intervējat, vai jūs man kaut ko maksājat?

– Diemžēl nē, es nevaru pret divdesmit tūkstošu algu, es nevaru konkurēt.

– Ja cilvēki grib zināt manas domas un mani uzaicina uz intervijām vai uz lekcijām, tādā gadījumā tad tas, tas neko nemaksā.

– Jums nav, jums nav kampaņas?

– Nē, nu man nav kampaņas, piemēram, ja jūs neskatāt, ka jūs tagad veidojat manu kampaņu…

– Diemžēl es tā neuzskatu.

– Nu, labi, ta’ mēs abi tā neuzskatām, tad līdz ar to jautājums nav.

– Petīcija, kas bija publiskā parakstīšanā internetā, aicinot virzīt jūs pirms pāris mēnešiem prezidenta amatam, nu jau slēgta, lai gan faktiski formāli nekas nav izvirzīts…

– Jā, varētu turpināt, jā…

– … ir tāda, kas notiek pati par sevi, jūs par to neko nezināt?

– Es to zinu, bet tie ir cilvēki, kuri paši organizējas, un man jāsaka, tas man patiešām, nu, ir tāds gandarījums, un tas mani arī pat zināmā veidā izbrīna, ka ir cilvēki, kuri iestājas par manu kandidatūru.

– Bet jūs iepriekš nezinājāt, ka kaut kas tāds notiks?

– Nē, nu viņi mani informēja par to, jā.

– Viņi informēja…

– Jā, jā, protams.

– …vai vienkārši nostādīja jūs fakta priekšā?

– Jā, jā, tieši tā, un es teicu – nu, ja jūs tā domājiet, lūdzu.

– Tas nozīmē, ka arī pirms četriem gadiem bija tāda epizode, ka juristi rakstīja atklātu vēstuli arī.

– Un tas man bija, tas man bija pilnīgs pārsteigums, to es uzzināju patiešām, tiešām, no, no, es nezinu, no preses vai, vai kaut kā, jā.

– Ā, pat iepriekš nebija pabrīdinājuši?

– Nē! Tie nebija iepriekš…

– Nu juristi tādi nekorekti izrādās, ja…

– Nebija iepriekš pabrīdinājuši, un es, kā sakot, tiešām nu jutos pārsteigts, bet nu patīkami pārsteigts, protams, jā. Nē, un to es arī gribēju teikt, ka ir sabiedrībā atbalsts manām nostādnēm, kuras vienmēr bijušas konsekventas, un ir cilvēki, kuri saka – jā, tās ir labas, un mēs to atbalstām.

– Nu jā, bet tā sabiedrība jūs nevēlēs. Vēlēs…

– Nē, nē, sabiedrība nevēlēs.

– Vēlēs politiķi.

– Jā, tas nozīmē tikai to, ja būtu tieši vēlēts prezidents, nu varbūt man nebūtu galīgi bezcerīgas izredzes. Vienīgi to, bet es nezinu, droši vien, ka mani neievēlēs, bet galīgi bezcerīgi tas nav, to pierāda arī šīs iniciatīvas…”

Ir acīm redzams, ka intervētājs Jānis Domburs simpatizē nākamajam “nācijas tēvam” un laiž gar ausīm izvairīšanos no skaidras atbildes uz vienu, otru, trešo jautājumu. Taču patiesībā šajā laikā, divus mēnešus pirms valsts prezidenta vēlēšanu procedūras, “ēnu lobija” aktivitātes jau ir skaidri saskatāmas.

Akadēmiķis Juris Bojārs savas “neskaidrības” plašā publikācijā apraksta šādi: “Man neskaidrības sākās ar zvanu no to deputātu kluba, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, jautājot, vai mani var ierakstīt šo bijušo deputātu sarakstā, kuri atbalsta Egila Levita ievēlēšanu par Latvijas Republikas valsts prezidentu. Atbildēju, ka tas ir svarīgs jautājums, kas jāpārdomā, un jāapspriežas ar ievērojamiem tautfrontiešiem. Tālāk viss notika uz tādu reklāmas tipa paziņojumu fona no kluba vadītāju un citu Levita bīdītāju puses, kā “tad atnāca Levits un pareizi saskrūvēja mums visiem smadzenes!”. Gluži kā no Nabokova lugas “Godo gaidot”! [Tā ir nevis Vladimira Nabokova, bet Semjuela Beketa luga, taču tas lietas būtību nemaina. – Aut.] Man viņš neko nav saskrūvējis!”

Viss tiešām ir apmēram tā, kā apraksta Juris Bojārs: ja ir acis pierē, tad jau kopš 2019. gada sākuma ir skaidri saskatāma vērienīga un mērķtiecīga publikas “gatavināšana” ar maksimāli vienkāršu vēstījumu – izcilais latviešu jurists un politologs ir gatavs upurēties uz valstiskuma altāra, viņš ir absolūti labākais un vienīgais kandidāts valsts prezidenta amatam, un nelga ir tas, kas var par to šaubīties!

Turklāt “ēnu lobija” kampaņas rokraksts ir tāds, kas pirmām kārtām liek domāt par vienu konkrētu organizētāju – caurkritušo publisko politiķi Sarmīti Ēlerti. Smadzeņu “skrūvēšana”, no kompartijas laikiem ierastas “biedru grupu” vēstules visdažādāko jautājumu “risināšanai”, kāds pseidograndiozs veikums un tā slavināšana, protams, maksimāli izmantojot (būtībā nozogot) valsts un administratīvos resursus, turklāt viss īstenots diezgan primitīvi, nerūpējoties par smalkumu, – jā, tiešām rokraksts ir atpazīstams.

2019. gada februāra vidū ar moto “Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais” klajā nāk biedru grupas parakstīts aicinājums – noteikti vērts, lai to publicētu pilnībā:

“Šī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Tomēr valsts prezidents Latvijā nav tikai ceremoniālā figūra – parlamentārās demokrātijas iekārtā valsts prezidenta pamatuzdevums ir uzrādīt valstij un sabiedrībai nākotnes attīstības virzienus, veicināt sabiedrības saliedētību un valsts ilgtspēju, ikdienas politisko darbu atstājot Saeimas un valdības pārziņā.

Valsts prezidents personificē Latvijas valsti un gan ikdienas lēmumos, gan publiskajā stājā iemieso morāles likumus un Satversmē nostiprinātās vērtības. Bez valsts prezidenta iesaistes nevar tikt uzsākta valdības veidošana. Valsts prezidents īsteno kontroli pār Saeimas likumdošanas darbu, un valsts prezidentam ir tiesības apžēlot. Ārkārtas situācijās valsts prezidents pārņem valsts vadību. Turklāt valsts prezidents ir Latvijas armijas virspavēlnieks un Latvijas seja starptautiskajās attiecībās.

Tāpēc par Latvijas valsts prezidentu var būt tikai tāds cilvēks, kurš pēc pārliecības ir tautas un valsts pusē, kuram ir reāls un vienlaikus tālredzīgs skats uz valsti un pasauli. Esam par tādas personas virzīšanu šim augstajam amatam, kura bauda sabiedrībā plašu cieņu, par kuras stāju fundamentālo vērtību jautājumos un viedokļa neatkarību nav šaubu un kura ilgstoši un konsekventi ir devusi ievērojamu pienesumu Latvijas valsts attīstībai.

Uzskatām, ka labākais kandidāts nākamajam valsts prezidenta amatam ir Egils Levits.

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu Latvijas valstiskuma atjaunošanā un veidošanā. Ar savu darbu viņš ir apliecinājis savu konsekvento nostāju attiecībā uz demokrātiskas, nacionālas un sociāli atbildīgas valsts un tiesiskuma ideāliem. Viņš vienmēr ir aizstāvējis Satversmes pamatprincipus, iestājies par atvērtu, modernu, savu valodu un kultūru cienošu Latvijas valsti Eiropas valstu saimē.

Egils Levits ir Eiropas līmenī pazīstama un cienīta personība. Viņš iemieso saskaņu starp Latvijas kā nacionālas valsts un Eiropas kopējām vērtībām. Mūsu sabiedrība ievēlēja Egilu Levitu par “Gada Eiropas cilvēku Latvijā 2018”.

Aicinām Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus izvirzīt Egilu Levitu valsts prezidenta amatam. Aicinām Egilu Levitu piekrist kandidēt uz valsts prezidenta amatu.”

Simt divdesmit parakstītāju (vai atbalstītāju) pulks ir nodarbju un atpazīstamības ziņā tikpat dažāds kā 1991. gada “Kluba 21” gadumijas pieteikumam, un to vidū ir gan, maigi izsakoties, gana amorāli ļaudis, gan cilvēki, kuri šajā grāmatā vēl tiks pieminēti, – viņu vidū lakatiņu kontrabandiste Lolita Čigāne, kādreizējā “Kluba 21” biedre Ilze Jurkāne, tiesneses Iveta Krēvica un Inga Krigena-Jurkāne, par parastu juristi nosaukusies Augstākās tiesas senatore Veronika Krūmiņa, skandalozais uzņēmējs Māris Simanovičs un profesionālā lišķe Māra Zālīte, kā arī, protams, Sarmīte Ēlerte, kura ir bijusi spiesta izlīst no aizkulisēm. Taču atšķirība tā, ka, izrādās, ir gandrīz neiespējami noskaidrot, kur tad īsti šai “biedru grupas” atbalsta vēstulei aug kājas, respektīvi – kurš tad īsti ir tās autors un izplatītājs.

“Nu it kā tur bija tāda biedrība. Es zinu, ka tur bija Ligita Kovtuna – mums laba paziņa. No “nacionāļiem” kāds mums to vēstuli atsūtīja. Viena persona varētu būt Kovtuna, bet noteikti mūs vēl kāds uzrunāja,” min viena no parakstītājām Dzintra Geka. Viņasprāt, esot pat bijusi “biedrība, kas bija nodibināta viņa atbalstam”, “bija vēl citi cilvēki”, bet, kas tie tādi un kur meklējami, – neesot ne jausmas.

“Kā es varu zināt, no kurienes tāda vēstule parādījās – tur bija tūkstošiem parakstu zem tās vēstules,” enerģiski fantazē bijušais Egila Levita kolēģis “Latvijas ceļā” un “Klubā 21” Māris Gailis. Savukārt vēl vienam “biedru grupas” pārstāvim, tiesībsargam Jurim Jansonam, šķietot, ka pie viņa vispār neviens neesot vērsies: “Nē, tur nav nekādu atmiņu par to… tā mēdz gadīties. Nebija pat tā, ka kāds vērsās…”

Beigu beigās par vēstules autoru piesakās tajā par “sabiedrisko darbinieku” nosauktais Aldis Austers – biedrības “Par izcilu Latvijas valsts prezidentu” valdes priekšsēdētājs, tagad “Progresīvo” partijas pārstāvis, viens no tiem, kas uzskata par nevēlamu priekšvēlēšanu datos norādīt savu tautību. Tiesa, lai kā viņš līkumotu, beigu beigās jau atkal uzpeld Sarmītes Ēlertes vārds:

“– Kā radās ideja par vēstuli un parakstu vākšanu?

– Galvenais iemesls bija iepriekšējā prezidenta Vējoņa kunga performances. Šķita, pirmkārt, ja viņu vēlreiz pārvēlētu, tad tā būtu katastrofa. Un radās arī pārdomas par to, ka iepriekšējais prezidenta kandidātu izraudzīšanās process īsti nestrādāja un tādas politiķu norunas, sarunas kaut kur – vai nu Saeimā, vai zoodārzā –, nenoved pie laba rezultāta un ka vajag aktīvāku pilsoniskās sabiedrības iesaisti, lai sabiedrība paustu savu nostāju un izvirzītu savu kandidātu. Zināmu iedvesmu deva arī Saeimas vēlēšanu rezultāti 2018. gada rudenī. Partijas, kas veidoja koalīciju, bija diezgan noskaņotas mainīt situāciju kopumā valstī un rīkoties savādāk. Šķita, ka ir pareizais moments, ka jārīko atvērtāka diskusija, jāizvēlas viens kandidāts, kurš arī jārekomendē Saeimai. Tā radās šī ideja.

– Noteikti taču ar kādiem runājāties, kāds ieteica…

– Tieši tā radās ideja. Es pats esmu politologs, diezgan daudz arī pats komentēju, pētu un analizēju, arī runāju par šiem jautājumiem.

– Un šķita, ka vēstule varētu būt labs instruments?

– Jā, labs instruments. Sāku meklēt domubiedrus, uzrunāt vienu, otru, trešo, daži atteica, daži piekrita. Kad izveidojās domubiedru loks, vienojāmies, ko darīsim. Iezīmējās divi aspekti, ko mēs arī izdarījām. Viens bija sabiedrības aptauja par vērtībām, ar kurām sabiedrībai asociējas valsts prezidents. Otrs bija izvēlēties kandidātu un uzrakstīt vēstuli, aicinājumu, zem viņa arī aicināt cilvēkus parakstīties.

– Tātad sākumā bija doma rakstīt vēstuli, lai nepieļautu šmucību, kas bija ar diviem iepriekšējiem prezidentiem. Un tikai tad izkristalizējās Egila Levita kandidatūra. Vai es pareizi sapratu?

– Principā tā ir. Levits jau visu laiku bija fonā, viņš bija kā tāds paraugs, uz ko tiekties. Problēma tā, ka Levits jau vairākas reizes bija vīlies un bija ļoti rezervēts vēl reizi piekrist kandidēt. Viņš gribēja politisko atbalstu. Teikšu godīgi, ka mums ar viņu bija sarunas jau pašā sākumā, bet viņa rezervētā nostāja lika pieļaut iespēju, ka varētu būt arī cits kandidāts. Tikai, kad vēlreiz bijām ar viņu runājuši un izveidojuši domubiedru grupu, tad jau ap vēstules rakstīšanas laiku bija skaidrs, ka Levits varētu būt mūsu. Viņš arī vēstulē tika pieminēts kā labākais kandidāts.

– Vai jūs arī iepriekš esat veidojis šādas vēstules, kam vāc parakstus?

– Esmu bijis iesaistīts vairākos sociāli nozīmīgos pasākumos. Esmu bijis Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs ilgus gadus – tā ir diasporas jumta organizācija Eiropā. Veidoju Eiropas latviešu kultūras svētkus Briselē 2015. gadā, kas bija liels pasākums Latvijas prezidentūras noslēgumā. Tā bija latviešu diasporas iniciatīva – dāvana Latvijai tās prezidentūrā. Esmu piedalījies arī biedrībā “Par latviešu valodu”, kas 2012. gadā referenduma par latviešu valodu laikā organizēja kampaņu latviešu valodas atbalstam. Par šo biedrību var lasīt arī Vikipēdijā, kur rakstīts par valodas referendumu. Es biju viens no šīs kampaņas organizētājiem. Toreiz arī tapa aicinājums plašai sabiedrībai piedalīties referendumā un atbalstīt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

– Es saprotu, ka jūs esat partijas “Attīstībai/Par!” pārstāvis.

– Neesmu pārstāvis, esmu ierindas biedrs. Tur ir liela atšķirība. [14. Saeimas vēlēšanās “sabiedriskais darbinieks” jau startē no partijas “Progresīvie”. – Aut.]

– Vai tā bija partijas nostāja – rakstīt šādu vēstuli un ieteikt kandidātu?

– Nē, tieši otrādi – partija bija rezervēta, daudzu biedru ieskatos Levits bija pārāk konservatīvs, jo tā tomēr ir liberāla partija. Tika organizētas diskusijas ar Levitu kā kandidātu, tur izskanēja, ka Levits ir pārāk konservatīvs un tamlīdzīgi. Vienīgais, kas cilvēkus uzrunāja, bija tas, ka Levits ir tiesnesis un līdz ar to tiesiskuma jautājums varētu kļūt daudz aktuālāks un ka viņš būs par tiesiskumu. Tas beigu beigās pariešus pārliecināja balsot par viņu. Tomēr viņa konservatīvā nostāja daudzos jautājumos, piemēram, par viendzimuma laulību, partnerattiecību reģistrāciju un citām lietām, protams, raisīja bažas. Vairāk bija jāstrādā tieši ar manu partiju nekā ar Jauno konservatīvo partiju vai Nacionālo apvienību.

– Vai jūs informējāt arī Eiropas Latviešu apvienību, ka uzņematies šādu iniciatīvu?

– Nē, jo es kopš 2015. gada vairs neesmu tās vadītājs. Es jau neesmu biedrs, ELA biedri ir organizācijas, nevis individuālas personas. Man ar viņiem vairs saistības nav.

– Kur jūs dzīvē esat saskāries ar Levita kungu?

– Briselē, kad es vadīju Eiropas Latviešu biedrību Beļģijā. Viņš šad un tad brauca un piedalījās mūsu pasākumos. Mēs organizējām valsts svētku svinības un diskusijas. Ar Levita kungu esam bijuši arī vienā pētnieciskā projektā – tas bija Latvijas Universitātes finansēts projekts par patvēruma meklētājiem, viņu uzņemšanas ekonomiskajiem, politiskajiem un juridiskajiem aspektiem. Es biju pētnieks, Levita kungs kopā ar citiem – Innu Šteinbuku un Ķesteri no Eiropas Komisijas – bija uzraudzības padome, kas uzraudzīja procesu un deva vispārējās vadlīnijas. Mēs bijām pazīstami, bet nekādi tuvi paziņas vai draugi ne.

– Tātad draugi jūs neesat?

– Protams, mums ir milzīgas statusa atšķirības.

– Saistībā ar vēstuli mēs veicām nelielu izmeklēšanu, bet nekur nebija norādīts, ka jūs esat teksta autors. Kāpēc?

– Principā autortiesības pieder biedrībai “Par izcilu valsts prezidentu”. Vēstuli mēs veidojām kā grupa. Es rakstīju projektu, tālāk bija diskusijas, pieslīpēšanas, atsevišķos aspektos domas atšķīrās. Kopumā autors ir šī biedrība, bet, ja jūs jautājat, kas rakstīja pamatu, tas biju es.

– Kas bija paši pirmie domubiedru grupā?

– Pirmie cilvēki bija Rolands Lappuķe, Ilze Jurkāne, Kristīne Tjarve, Pēteris Bolšaitis, tad grupai pievienojās Sarmīte Ēlerte un vēl divi studenti. Tas bija grupas kodols.

Aicinājumam bija divas daļas – viens bija aicinājums Saeimai viņu izvirzīt, otrs bija viņam pašam piekrist kandidēt. Viņš tajā brīdī nebija piekritis kandidēt.

– Varbūt jums ir saglabājusies vēstule, kuru jūs sūtījāt pašam Levita kungam?

– Man ir tikai aicinājuma teksts. Tas ir publiski pieejams. Ir tikai viens teksts, kura pēdējais teikums ir aicinājums Levita kungam piekrist kandidēt…”

Ar vārdu sakot, viss precīzi atbilstoši normālai aizkulišu kampaņu praksei. Vienīgais, kas ir īpaši pieminams Alda Austera stāstītā sakarā: visi viņa pieminētie atbalsta vēstules aizsācēji – gan viņš pats, gan Egila Levita ģimenes draugs Rolands Lappuķe, gan Ilze Jurkāne un Kristīne Tjarve, gan Pēteris Bolšaitis un Sarmīte Ēlerte – par savu darbu pusgadu vēlāk tiek atalgoti ar ielūgumu uz “nācijas tēva” inaugurācijas pasākumu…

Savukārt par vēl vienu nozīmīgu “prezidenta amatu nemaz nekārojošā” Egila Levita “neesošās kampaņas” sastāvdaļu uz valsts un nodokļu maksātāju rēķina kļūst grāmatas “Valstsgriba” iznākšana. Par to – nākamajā pietiek.com publikācijā.”

Seko mums