„Valstsgribis” par Egila Levita cepuri himnas laikā: Valsts policija pat neuzdrošinājās pieprasīt no viņa paskaidrojumus

PIETIEK
07.05.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

„Ir 2022. gada 20. janvāris, un skvēriņā iepretim Rīgas apgabaltiesas ēkai tiek atklāts piemineklis okupācijas laiku brīvības cīnītājam Gunāram Astram. Kā jau tas Covid epidēmijas laikos ir pieņemts, notikuma vietā ir “īpašie cilvēki”, aiz nožogojuma – “parastie”.

Viss oficiozais pasākums ar “nācijas tēva” līdzdalību jau tā ir derdzīgs un liekulīgs, bet par vienkārši zaimojošu to padara fakts, ka, skanot Latvijas valsts himnai “Dievs, svētī Latviju”, valsts prezidentam Egilam Levitam pat prātā nenāk noņemt cepuri, tā pārkāpjot likumā rakstīto.

Kļūme var gadīties ikvienam, – tāda ir dzīve. Taču kļūmes var atzīt un nekavējoties izlabot – bet var arī mēģināt izlikties, ka nekas jau nav noticis, un zobu nevis salabot, bet gaidīt, kamēr tas izpūst līdz saknei un nekas cits neatliek, kā to izraut. Tieši šo otro variantu izvēlas Egils Levits, tā nu jau pavisam skaidri demonstrējot sabiedrībai, cik nesalīdzināmi augstu viņš stāv pāri tās sīkajai, nenozīmīgajai ņudzēšanai.

Laiks iet, Egils Levits par notikušo klusē. Tikai pēc krietna laika sprīža, redzot, ka sabiedrības sašutums nemazinās, pie medijiem tiek izsūtīta lojālā kalpone Aiva Rozenberga, kas pamēģina atvainoties sava darba devēja vietā un cenšas visu vainu novelt uz skaļajiem protestētājiem, kuri, lūk, likuši aizmirst valsts prezidentam elementāru cieņu pret vienu no valsts galvenajiem simboliem.

Sešas dienas pēcāk intervijā portālam “Delfi” Egils Levits izspiež no sevis… nē, par nožēlas pilnu atvainošanos to nevar nosaukt. Spriediet paši:

“– Ņemot vērā to nelielo skandālu, kas sacēlās jūsu hūtes dēļ, – vai jūs pats varētu sniegt skaidrojumu par to, kāpēc nenoņēmāt cepuri himnas laikā?

– Tie 15 – 20 svilpēji, kas tur bija ieradušies, protams, mēģināja izjaukt pasākumu. Viņi jau no paša sākuma tur pulcējās, un, manuprāt, tā ir diezgan zemiska rīcība izmantot šādu pasākumu saviem mērķiem. Tā nav nedz varonīga, nedz cienījama rīcība.

Man jāsaka attiecībā uz šo hūti – es tajā laikā biju aizdomājies. Aizdomājies par visu šo situāciju, kas saistās gan ar Astru, gan arī par to, ka tagad mums ir sava valsts un demokrātija sargā arī šādus provokatorus, kas, protams, ir svarīgi, labi un pareizi. Un es aizdomājos par to, ka pirms nepilniem 30 gadiem es toreiz kā tieslietu ministrs liku pie toreizējās Augstākās tiesas, tagadējās Apgabaltiesas, piemiņas plāksni Gunāram Astram. Virkne tiesnešu ar to nebija apmierināti, bet tas bija simbolisks politisks žests, ka tagad ir cita vara. Visā šajā pārdomu brīdī es diemžēl aizmirsu noņemt hūti, par ko es arī atvainojos.

– Mans kolēģis Jānis Sildniks tviterī ierakstīja: “Valstī izziņo ārkārtas situāciju. Prezidents Liepājā iečeko jauno tramvaju. Mediķi ceļ trauksmi – slimnīcās krīze. Levits lemj par Sēlijas ģerboni. Diskusijas par pabalstiem un budžetu. Īstais brīdis flīģelim. Skan himna – Levits stāv ar hūti. Kāpēc viņam tas atgadās visu laiku?” Kāpēc jums tā atgadās?

– Protams, ir nelabvēļi, kas izceļ atsevišķas lietas. Sēlijas ģerbonis ir normāla rutīnas lieta tik daudzu citu lietu starpā, un es vispār tur nepiedalījos – kaut vai tas. Paņemot vienu mazu lietiņu, to izceļot, lai izskatās, ka tā ir vienīgā, – tā, protams, ir demagoģija, un šāda demagoģija arī demokrātijā ir pieļaujama. Bet sevišķi žurnālistiem būtu jāsaprot, kas ir demagoģija un kas patiešām ir problēma. Un man šķiet, ka šeit ir arī jautājums par mūsu informācijas telpas kvalitāti.”

Ar vārdu sakot, vainojami ir provokatori, vainojama ir citu cilvēku zemiska rīcība, vainojami ir nelabvēļi, vainojami ir demagogi – viss cits un visi citi, tikai ne pats valsts prezidents, kurš publiski izrādījis necieņu savas valsts himnai. Un vispār – šis, lūk, ir “jautājums par mūsu informācijas telpas kvalitāti”. Tieši tās vārdā tad arī top oficiāli iesniegumi gan Egila Levita kancelejai, gan viņam pašam. Galvenie jautājumi, protams, viņam pašam – vai tad nu tiešām “tiesiskuma pīlārs” un “izcilais latviešu jurists” atļausies tos ignorēt:

“Šā gada 20. janvārī notika publisks pasākums – Gunāra Astras pieminekļa atklāšana. Šajā publiskajā pasākumā tika atskaņota arī Latvijas Republikas valsts himna.

Likuma par Latvijas valsts himnu 5. pants nosaka: “Sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures, bet personas valsts formas tērpos rīkojas saskaņā ar dienesta reglamentu.”

Jūs Latvijas valsts himnas atskaņošanas laikā šo likuma prasību ignorējāt un cepuri nenoņēmāt, tā publiski demonstrējot atklātu un apzinātu (ņemot vērā, ka saskaņā ar paša apgalvojumiem Jūs esot augsti kvalificēts jurists un pārzinot likumu normas) necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem.

Šo pārkāpumu ir fiksējušas daudzas personas, tostarp tas atspoguļots arī masu saziņas līdzekļu pārraidītos videoierakstos.

Ar šo vēlos no Jums saņemt godīgas, atklātas atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) vai Jūs atzīstat veikto likuma pārkāpumu, Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorējot likuma prasību un nenoņemot cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem?

2) kādu iemeslu dēļ Jūs Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorējāt likuma prasību un nenoņēmāt cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem?

3) vai Jūs, kas saskaņā ar paša apgalvojumiem esot augsti kvalificēts jurists un pārzinot likumu normas, bijāt informēts par šādu likuma prasību? Ja nē, ar ko tas skaidrojams?

4) vai, kad un kādā formā Jūs atzīsiet veikto likuma normas pārkāpumu, Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorējot likuma prasību un nenoņemot cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem, un par to publiski atvainosieties? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne?

5) vai Jūs nemēģināsiet izvairīties no administratīvās atbildības par veikto likuma normas pārkāpumu, Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorējot likuma prasību un nenoņemot cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem?”

Pilnīgi ikdienišķi jautājumi un, iespējams, pats galvenais – ja reiz likums acīm redzami ir pārkāpts, vai Egils Levits nemēģinās izvairīties no atbildības. Katram gadījumam tie paši jautājumi tiek nodublēti arī Valsts prezidenta kancelejai, pievienojot vēl dažus – jo galu galā tiešām dīvaini, kāpēc no visas dāsni atalgotās ne pārāk gudro un kompetento, toties uzticamo darbinieku saimes neviens pats nav iedomājies vai uzdrīkstējies katastrofālā pasākuma laikā iebakstīt “nācijas tēvam” sānā?

Paiet divarpus nedēļas, un izrādās, ka nekā nebūs – Egilam Levitam sniegt atbildes nenāk ne prātā. Prezidents klusē, viņa vietā mēģina atrunāties Andris Teikmanis:

“Attiecībā uz Jūsu vēlmi iegūt valsts prezidenta viedokli iesniegumā uzdotajos jautājumos, kas balstīti Jūsu subjektīvā faktu novērtējumā, atkārtoti vēršu Jūsu uzmanību uz 2011. gada 22. decembra Senāta spriedumu lietā Nr. SKA–976/2011, kur cita starpā atzīts, ka Latvijas Republikas Satversmes 104. pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā. Indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā. Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē, tādējādi tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.”

Nevienam, lūk, neesot tiesību mēģināt pieprasīt “konstitucionālā orgāna” paskaidrojumus, ko viņa kancelejas vadītājs nodēvē par “viedokli”. Labi, tas nerada nekādu īpašo izbrīnu, bet vēl jau paliek pavisam konkrētie jautājumi prezidenta kancelejai, un šeit Egila Levita “komandai” nākas jau kārtīgi piepūlēties, lai izlocītos:

“Valsts prezidenta kancelejā (turpmāk – Kanceleja) 2022. gada 21. janvārī saņemts Jūsu iesniegums, kurā, atsaucoties uz 2022. gada 20. janvārī Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas ceremonijā notikušo gadījumu, vēlaties saņemt atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) vai E. Levits atzīst veikto likuma pārkāpumu, Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorējot likuma prasību un nenoņemot cepuri un tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem;

2) kādu iemeslu dēļ E. Levits Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorēja likuma prasību un nenoņēma cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem;

3) vai E. Levits, kas saskaņā ar paša apgalvojumiem esot augsti kvalificēts jurists un pārzinot likumu normas, bija informēts par šādu likuma prasību? Ja nē, ar ko tas skaidrojams;

4) vai, kad un kādā formā E. Levits gatavojas atzīt veikto likuma normas pārkāpumu, Latvijas himnas atskaņošanas laikā, ignorējot likuma prasību un nenoņemot cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem, un par to publiski atvainoties? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne;

5) vai E. Levits nemēģinās izvairīties no administratīvās atbildības par viņa veikto likuma normas pārkāpumu, Latvijas himnas atskaņošanas laikā ignorējot likuma prasību un nenoņemot cepuri, tā publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem.

2022. gada 21. janvārī saņemts vēl viens Jūsu Kancelejai adresēts iesniegums, kurā esat norādījis, ka vēlaties saņemt informāciju un atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) prasiet uzskaitīt Kancelejas darbiniekus (vārds, uzvārds, amats), kuri piedalījās pasākumā un sniegt pārskatu par to, kādas funkcijas katrs no viņiem veica pasākumā;

2) kādu iemeslu dēļ neviens no Kancelejas darbiniekiem, kas piedalījās pasākumā, nenorādīja E. Levitam uz likuma normu, kas pieprasa Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā noņemt cepuri;

3) vai Kancelejā tiks veikta dienesta izmeklēšana, lai noskaidrotu, kādu iemeslu dēļ neviens no Kancelejas darbiniekiem, kas piedalījās pasākumā, nenorādīja E. Levitam uz likuma normu, kas pieprasa Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā noņemt cepuri, tādā veidā nodarot valsts prezidenta institūcijai nopietnu kaitējumu. Ja jā, kas un kad to veiks. Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne.

Paskaidroju, ka Iesniegumu likuma 1. pantā ietvertais likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Iesniegumu likumā noteiktā kārtība, kādā izskata personas lūgumu, priekšlikumu vai sūdzību, ir vērsta uz iestādes, kuras kompetencē ir izskatāmais jautājums, pienākumu sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti. Tomēr ir būtiski konstatēt, vai persona ir vērsusies ar jautājumu, uz kuru lūdz sniegt atbildi, vai arī iesniegums vērsts uz konkrēta rezultāta sasniegšanu. Izvērtējot Jūsu iesnieguma saturu, secināms, ka esat sniedzis vērtējumu iesniegumā aprakstītajai situācijai un vēlaties saņemt apstiprinājumu Jūsu paustajam viedoklim. Tādējādi atbilstoši Iesniegumu likuma 5. panta ceturtās daļas noteikumiem Jūsu paustais viedoklis ir pieņemts zināšanai.

Papildus paskaidroju, ka kopējo Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākuma noskaņu diemžēl ietekmēja atsevišķu personu nepieņemamās darbības, šo personu plāns izjaukt piemiņas pasākumu bija zināms jau iepriekš un tas radīja papildu spriedzi pasākuma norisē.

Valsts prezidents ir publiski paudis, ka nožēlo notikušo, un atvainojies par savu rīcību. Valsts prezidenta vārdā par notikušo nožēlu un atvainošanos publiski pauda arī valsts prezidenta padomniece Aiva Rozenberga.

Vienlaikus valsts prezidents arī ir norādījis, ka ir zemiski izmantot Latvijas neatkarības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas ceremoniju šāda veida protestiem.”

Ar vārdu sakot, Egila Levita kancelejas vadītājs jau tradicionālajā sīkblēdīgajā veidā pavēsta – jebkurš mums nepatīkams un neērts jautājums ir jūsu viedoklis, uz kuru mums nenāk ne prātā atbildēt. Ne mums, ne vēl jo mazāk “konstitucionālajam orgānam”! Izspiedāt kaut ko atvainošanās vārdiem līdzīgu – un pietiks!

Un tas nav viss – Andris Teikmanis arī izskaidro, kāpēc neviens no prezidenta “komandas” ne par ko neatbild un kāpēc atklāt atbildīgos par šo izgāšanos būtu augstākajā mērā nelikumīgi:

“Atbildot uz jautājumu par Kancelejas darbiniekiem, kuri piedalījās pasākumā, informēju, ka atbilstoši Fizisko personu datu apstrādes likumam un Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulai (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) Jūsu pieprasītā informācija attiecas uz identificējamu fizisko personu un ir personas dati, un līdz ar to ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā. Ievērojot minēto, Jūsu pieprasītā informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 4. punktu ir ierobežotas pieejamības informācija.

Kā atzīts Senāta judikatūrā atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. pantam un 11. panta ceturtajai daļai, informāciju, kas atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju, pieprasītājam izsniedz tad, ja, izvērtējot pieprasījumā norādīto informācijas nepieciešamību pamatojumu, secināms, ka konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka tai interesei, kuras nodrošināšanai informācija pieprasīta, iepretim tai interesei, kuras aizsardzības labad informācijai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss (sk. Senāta 2017. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-463/2017 11. punktu, Senāta 2018. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-244/2018 8. punktu, Senāta 2019. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. SKA-232/2019 6. punktu, Senāta 2019. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. SKA-6/2019 16. punktu, Senāta 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-661/2019 6. un 7. punktu, Senāta 2019. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-482/2019 6. punktu).

Senāta judikatūrā atzīts arī, ka nozīme ir piešķirama ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc pieprasīta informācija. Ierobežotas pieejamības informācijas pamatā esošajiem apstākļiem jāspēj sniegt ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu. Saņemot informācijas pieprasījumu, iestādei ir jākonstatē, vai pastāv objektīva saikne starp pieprasīto informāciju un mērķi, kādam tā ir pieprasīta (sk. Senāta 2018. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-394/2018 8. punktu, Senāta 2019. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019 7. punktu).

Jūsu iesniegumā nav norādīts pamatojums un mērķis informācijas nepieciešamībai un nav iespējams izdarīt secinājumu, kāpēc Jums ir nepieciešama informācija par Kancelejas darbiniekiem, kas piedalījušies Jūsu norādītajā pasākumā. Tādējādi Jūsu pieprasījums sniegt ierobežotas pieejamības informāciju nav pienācīgi pamatots. Līdz ar to šobrīd nav iespējams veikt atbilstošu Latvijas Republikas Satversmē noteikto tiesību uz privāto dzīvi un tiesību saņemt ierobežotas pieejamības informācijas sadursmes izvērtējumu un Kanceleja atsaka Jums izsniegt Jūsu 2022. gada 21. janvāra iesniegumā pieprasīto informāciju.

Atbildot uz Jūsu aicinājumu sniegt pārskatu par to, kādas funkcijas katrs no darbiniekiem veica pasākumā, paskaidroju, ka Kanceleja savu darbību organizē pēc iespējas mazinot administratīvo slogu, kas saistīts ar birokrātisku pārskatu sagatavošanu, un attiecīgi neveido pasākumos iesaistīto darbinieku pienākumu rakstveida aprakstu. Arī ārējie normatīvie akti un Kancelejas iekšējie normatīvie akti neparedz pienākumu Kancelejai radīt šādu dokumentāciju. Līdz ar to Kanceleja šādu informāciju Jums nevar izsniegt un atsaka informācijas sniegšanu Informācijas atklātības likuma izpratnē.”

Un, protams, pats par sevi saprotams, ka Egila Levita kanceleja vēlētos liecības par šo “gadījumu” iespējami pamatīgāk paslaucīt zem tepiķa:

“2022. gada 24. janvārī Kanceleja ir saņēmusi Jūsu iesniegumu, kurā, atsaucoties uz valsts prezidenta padomnieces Aivas Rozenbergas sniegto informāciju, vēlaties saņemt no Kancelejas atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) kādu iemeslu dēļ Kanceleja savā interneta mājaslapā nav publicējusi E. Levita atvainošanos par likuma neievērošanu rakstīta paziņojuma vai videoieraksta formā;

2) kādu iemeslu dēļ E. Levits pats neatvainojās par savu likuma pārkāpumu, publiski demonstrējot atklātu, apzinātu necieņu pret vienu no Latvijas valsts simboliem;

3) vai A. Rozenbergas sniegtais skaidrojums par to, ka E. Levits likuma normu nav ievērojis, jo “esot bijis satraukts to cilvēku dēļ, kuri mēģinājuši traucēt pasākuma norisi”, pirms tā sniegšanas bija saskaņots ar E. Levitu;

4) kura Kancelejas amatpersona bija tā, kas ierosināja tieši šādu paskaidrojuma formulējumu – E. Levits likuma normu nav ievērojis, jo “esot bijis satraukts to cilvēku dēļ, kuri mēģinājuši traucēt pasākuma norisi”;

5) kā Kanceleja skaidro to, ka A. Rozenbergas paskaidrojums neatbilst patiesībai, proti, pretēji A. Rozenbergas apgalvojumam valsts himna, kuras atskaņošanas laikā E. Levits pārkāpa likuma normu un izrādīja necieņu valsts simbolam, tika atskaņota pasākuma sākumā, kad nekādi pasākuma “traucēšanas” mēģinājumi nenotika un kad “atmosfēra” bija pilnīgi mierīga;

6) vai Kanceleja gatavojas savā interneta mājaslapā publicēt E. Levita atvainošanos par likuma neievērošanu rakstīta paziņojuma vai videoieraksta formā. Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne.

Atkārtoti paskaidroju, ka Iesniegumu likuma 1. pantā ietvertais likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Iesniegumu likumā noteiktā kārtība, kādā izskata personas lūgumu, priekšlikumu vai sūdzību ir vērsta uz iestādes, kuras kompetencē ir izskatāmais jautājums pienākumu sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti.

Tomēr ir būtiski konstatēt, vai persona ir vērsusies ar jautājumu, uz kuru lūdz sniegt atbildi, vai arī iesniegums vērsts uz konkrēta rezultāta sasniegšanu. Izvērtējot Jūsu iesnieguma saturu, secināms, ka esat sniedzis vērtējumu iesniegumā aprakstītajai situācijai un vēlaties saņemt apstiprinājumu Jūsu paustajam viedoklim. Tādējādi atbilstoši Iesniegumu likuma 5. panta ceturtās daļas noteikumiem Jūsu paustais viedoklis ir pieņemts zināšanai.

Papildus paskaidroju, ka valsts prezidenta padomniece Aiva Rozenberga sniedza skaidrojumu par protestētāju rīcību saistībā ar Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumu kopumā. Un, kā jau iepriekš norādīts, – kopējo Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākuma noskaņu, diemžēl ietekmēja atsevišķu personu nepieņemamās darbības, šo personu plāns izjaukt piemiņas pasākumu bija zināms jau iepriekš, un tas radīja papildu spriedzi pasākuma norisē.

Valsts prezidents ir publiski paudis, ka nožēlo notikušo un atvainojies par savu rīcību. Valsts prezidenta vārdā par notikušo nožēlu un atvainošanos publiski pauda arī valsts prezidenta padomniece Aiva Rozenberga. Ņemot vērā, ka atvainošanās ir publiski pieejama, Kanceleja nav plānojusi tās izvietošanu citviet.

Atteikumu sniegt informāciju vai informācijas nesniegšanu pieprasītajā apmērā Jūs varat pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Oficiālā sarakste ar to ir beigusies, nekādas atbildes sniegtas netiek, par “nācijas tēva” gatavību atzīt savas kļūdas viss skaidrs, bet uzdotais jautājums paliek – vai Egils Levits nemēģinās izvairīties no administratīvās atbildības par savu likumpārkāpumu? Ir vairāk nekā skaidrs, ka jebkurš “parastais cilvēks” šādā situācijā no administratīvā soda nepaglābtos, – vai tad nu tiešām “tiesiskuma pīlārs” varētu censties izmantot savu amatu un ietekmi, lai Valsts policija, vienkārši sakot, nobītos?

Kā rāda pēcāk pēc oficiāla pieprasījuma izsniegtie Valsts policijas resoriskās pārbaudes materiāli, pēc publiskās necieņas izrādīšanas Latvijas valsts himnai diezgan kupls cilvēku skaits vēršas policijā ar aicinājumu sākt administratīvo lietu par likumpārkāpumu. Viņi visi acīmredzot kaut kur ir dzirdējuši, ka demokrātiskā valstī visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi.

Daži no iesniegumiem ir īpaši argumentēti un plaši – nu, piemēram, šis:

“2022. gada 20. janvārī Rīgā Latvijas valsts himnas atskaņošanas laikā ceremonijā, kurā tika atklāts piemineklis brīvības cīnītājam Gunāram Astram, pēc sabiedriskajos medijos pieejamās informācijas, ir noticis rupjš likuma “Par Latvijas valsts himnu” pārkāpums. Amatpersona Egils Levits Latvijas valsts himnas atskaņošanas laikā nenoņēma galvassegu, kā to paredz likuma “Par Latvijas valsts himnu” 5. pants: “Sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures, bet personas valsts formas tērpos rīkojas saskaņā ar dienesta reglamentu”.

Laikā, kad risinās hibrīdkarš ar Krieviju, šāda klaja necieņas izrādīšana pret vienu no valsts svētākajiem simboliem – himnu – ir absolūti nepieņemama un ir lielisks pavediens Krievijas propagandas medijiem veidot kārtējo pretlatvisko naratīvu. Turklāt pārkāpuma nozīmīgumu pastiprina tas, ka tas ir veikts pasākumā par godu brīvības cīnītājam Gunāram Astram, kurš cīnījās tieši pret PSRS režīmu.

Laikā, kad sauklis “Viens likums – viena taisnība” ir degradēts un aptaujas liecina, ka sabiedrības uzticība valsts pārvaldei, prezidenta, tiesas struktūrām u. c. ir vēsturiski zemākajā līmenī, lūdzu reaģēt un izmeklēt šo rupjo likumpārkāpumu, saucot vainīgo personu pie atbildības likumā paredzētajā kārtībā!”

Kāds cits ir vēl daudz tiešāks:

“Video sižetos redzams, ka policistu tur bija vairāk, nekā vajag… Vai Levitam tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols; ja nē – vai ir ierosināta dienesta izmeklēšana pret klātesošajiem policistiem par pienākumu nepildīšanu? Viens likums, viena taisnība visiem… vai tikai ābolu tantiņām un masku nevalkātājiem?”

Taču… faktiski visu par gaidāmo lietas iznākumu izsaka fakts, ka Valsts policija ar kautrīgu iesniegumu vēršas… nē, ne jau pie paša likumpārkāpēja atbilstoši viņa deklarētajai dzīvesvietai, kā tas būtu bijis jebkura “parastā cilvēka” gadījumā, bet gan likumpārkāpēja darbavietā – Valsts prezidenta kancelejā. Un… arī no paskaidrojumu sniegšanas Egils Levits ir atbrīvots – viņa vietā to dara “sadarbspējīgais” Andris Teikmanis:

“Valsts prezidenta kancelejā ir saņemts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas centra iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas iesniegums. Tajā norādīts, ka VP RRP Rīgas centra iecirknī ir saņemti un reģistrēti seši iesniegumi par to, ka 2022. gada 20. janvārī plkst. 11.53 Rīgā, Brīvības bulvārī 34, Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā valsts prezidents Egils Levits nenoņēma cepuri, tādējādi izrādot klaju necieņu pret vienu no Latvijas Republikas valsts simboliem – Latvijas valsts himnu, un Kancelejai lūgts sniegt skaidrojumu par iesniegumos minēto faktu.

Vērtējot iesniegumā norādīto faktu, aicinu ņemt vērā, ka kopējo Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākuma noskaņu diemžēl ietekmēja atsevišķu personu nepieņemamās darbības, šo personu plāns izjaukt piemiņas pasākumu bija zināms jau iepriekš, un tas radīja papildu spriedzi pasākuma norisē.

Valsts prezidents ir paskaidrojis, ka rīcība nebija apzināta, to ietekmēja iepriekš norādītie apstākļi. Valsts prezidents arī publiski paudis, ka nožēlo notikušo, un atvainojies par savu kļūdaino rīcību. Valsts prezidenta vārdā par notikušo nožēlu un atvainošanos publiski pauda arī valsts prezidenta padomniece Aiva Rozenberga.

Vienlaikus valsts prezidents arī norādījis, ka ir zemiski izmantot Latvijas neatkarības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas ceremoniju šāda veida protestiem.”

Kā šādā situācijā ar elementāru tiesiskumu? Vai tiešām Latvijas Republikā divdesmit pirmajā gadsimtā ir īpašu cilvēku kategorija, kuriem policija neuzdrīkstas pieprasīt paskaidrojumus par to veiktiem likumpārkāpumiem? Lūk, oficiāls informācijas pieprasījums Valsts policijai:

“Iepazīstoties ar man izsniegtajiem materiāliem saistībā ar atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu Nr. 15550007416622, esmu konstatējis, ka, saņemot ziņas par iespējamu likumpārkāpumu, Valsts policija ir pieprasījusi paskaidrojumus nevis no attiecīgās personas, kas veikusi likumpārkāpumu un, konkrēti, – nav noņēmusi galvassegu valsts himnas atskaņošanas laikā, bet gan no šīs personas darbavietas, kas šajā gadījumā ir Valsts prezidenta kanceleja.

Šajā saistībā vēlos no Jūsu iestādes saņemt atbildes uz šādiem jautājumiem:

1) vai, saņemot ziņas par iespējamu likumpārkāpumu, paskaidrojumu pieprasīšana nevis no attiecīgās personas, kas veikusi likumpārkāpumu, bet gan no šīs personas darbavietas ir ierasta Jūsu iestādes prakse?

2) ja jā, sniedziet šādai praksei tiesisko pamatojumu. Ja nē, sniedziet skaidrojumu, kāpēc manis pieminētajā gadījumā paskaidrojumi tika pieprasīti nevis no likumpārkāpumu izdarījušās personas, bet no tās darbavietas, savukārt pašai personai nekādi paskaidrojumi vispār netika pieprasīti?

3) kādām vēl augstām valsts amatpersonām vai citām personām Jūsu iestāde, saņemot ziņas par to izdarītu pārkāpumu, nepieprasa paskaidrojumus pašām, bet tā vietā pieprasa paskaidrojumus to darbavietām?”

Uzskatāmi apliecinot, kāds Valsts policijas ieskatā Latvijā ir „viens likums – viena taisnība visiem”, šī iestāde pēdējo jautājumu izliekas vienkārši nepamanām, bet uz iesniegumu kopā atbild ar naivu neizpratni – nu kā jūs tā varējāt iedomāties, ka mēs uzdosim jautājumus PAŠAM VALSTS PREZIDENTAM:

„Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirknī tika saņemts Jūsu iesniegums, kas reģistrēts VP RRP Rīgas Centra iecirknī ar ienākošo Nr.CA/3534 no 13.01.2023., kurā tiek lūgts skaidrot paskaidrojuma pieņemšanu administratīvā pārkāpuma procesā Nr.15550007416622.

Pamatojoties uz administratīvās adbildības likuma 94. pantu amatpersona, augstāka amatpersona un tiesa pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem administratīvā pārkāpuma lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Noradām, ka paskaidrojumu sniegt tika pieprasīts no Valsts prezidenta kancelejas saskaņā uz likumu “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 5.panta pirmās daļas, tas ir Valsts prezidenta kanceleja (turpmāk — Kanceleja) ir patstāvīga institūcija, kas kārto ar amatā esošā Valsts prezidenta darbību saistītās lietas un pārzina Valsts prezidenta lietvedību un trešās daļas, tas ir kanceleja pārzina tās personas lietvedību, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu.”

Ko šajā atbildīgai valsts iestādei it kā elementārajā situācijā tālāk dara Valsts policija, kas nav pat uzdrīkstējusies pieprasīt paskaidrojumus acīmredzamu pārkāpumu izdarījušai augstai valsts amatpersonai? Tā – un šeit sākas īstā absurda komēdija – vēršas Latviešu valodas aģentūrā ar pieprasījumu “sniegt skaidrojumu vārdam “klaja” kontekstā “Par klajas necieņas izrādīšanu Latvijas valsts himnai””. Respektīvi – Valsts policija, kas parasti administratīvos sodus uzliek bez garām pārdomām, Egila Levita gadījumā uzskata par nepieciešamu saņemt likuma tulkojumu: vai cepures nenoņemšana himnas atskaņošanas laikā ir parasta vai klaja necieņa.

Latviešu valodas aģentūra atbild ar apjomīgu dokumentu, kurā svarīgākais it kā uzrakstīts ļoti lakoniskajā un precīzajā secinājumu sadaļā: “Vispārlietojamā leksikā vārdu savienojuma “klaja necieņa” nozīme ir “atklāta necienīga attieksme, cieņas (izturēšanās, kurā izpaužas godbijība, atzinība) trūkums pret ko”. Tas nozīmē neslēptu, apzinātu necieņas izrādīšanu. Taču lingvistiski nav definēts, kādas konkrētas darbības ir klaja necieņa, – tas ir sabiedrības ētisko un uzvedības normu, tradīciju, vērtību sistēmas jautājums.”

Ar vārdu sakot, kompetentā iestāde Valsts policijai pavēsta – nekādu skaidru atbildi jums sniegt nevaram, jo lingvistiski nemaz nav precīzi noteikts, kādas tieši darbības ir klaja necieņa. Taču, neraugoties uz to, visiem par valsts prezidenta likumprojektu sašutušajiem iesniedzējiem Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa nodaļas priekšnieks Oļegs Losbergs pēc pusotru mēnesi ilgušas pārbaudes oficiāli paziņo: “Jūsu iesniegums ir izskatīts, un 11.03.2022. tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu Nr. 15550007416622.”

Kā redzams no resoriskās pārbaudes materiāliem, vesela virkne iesniedzēju, saņēmuši šādu pārsteidzošu, varbūt pat šokējošu lēmumu, pieprasa iespēju iepazīties ar pārbaudes materiāliem, visticamāk, lai lēmumu nesodīt Egilu Levitu pārsūdzētu prokuroram. Taču nekā nebija: saskaņā ar tradicionālu “atšūšanas formulu” policija paziņo: jūs neesat cietušie, jums šajā gadījumā nav nekādu tiesību.

Tomēr žurnālisti noteiktās situācijās ir “īpašāki” cilvēki, un policijai nākas vien izsniegt lēmumu par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu. Šis dokuments ir pietiekami izteiksmīgs, lai to publicētu pilnībā (izņemot vienīgi likumu uzskaitījumu):

“Atteikums uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļa

Inspektors Lolita Gunta Kozlova konstatēja:

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirknī tika saņemta informācija, kas reģistrēta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirknī elektroniskajā notikumu žurnālā ar Nr. 457 no 21.01.2022., par to, ka 20.01.2022., plkst. 11:53, Rīgā, Brīvības bulvārī 34, Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā, Latvijas Republikas himnas laikā Latvijas valsts prezidents E. Levits nenoņēma cepuri, tādējādi, E. Levits, iespējams, pārkāpa likuma “Par Latvijas valsts himnu” 5. pantu.

Likumā “Par Latvijas valsts himnu” 5. pantā minēts: sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures, bet personas valsts formas tērpos rīkojas saskaņā ar dienesta reglamentu, 7. pantā minēts, ka par klajas necieņas izrādīšanu Latvijas valsts himnai piemēro naudas sodu līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.

Materiāla ietvaros tika nosūtīts pieprasījums Latvijas Valsts prezidenta kancelejai sniegt skaidrojumu par augstāk minēto situāciju. Atbildē no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas lasāms, ka 20.01.2022., plkst. 11.53, Rīgā, Brīvības bulvārī 34, Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā, kopējo pasākuma ainu ietekmēja atsevišķas personas, kuras veica nepieņemamas darbības, kas radīja pasākuma laikā spriedzes situācijas. Lasāms, ka valsts prezidents ir paskaidrojis, ka rīcība nebija apzināta, to ietekmēja augstāk minētie apstākļi. Kā arī valsts prezidents publiski pauda nožēlu un atvainošanos par notikušo.

Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļai tika nosūtīts pieprasījums sniegt skaidrojumu. Atbildē tiek skaidrots vārdu savienojuma “klaja necieņa” jēdzienisko skaidrojumu vispārlietojamā leksikā:

1. Klajš – “atklāts, neslēpts”, piem., tās vietā stājies klajš deklaratīvisms, klaja moralizēšana (Latviešu literārās valodas vārdnīca.); klajš autortiesību pārkāpums, klajš cinisms (Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca).

2. Atklāts – “tāds, kas nav slēpts, maskēts; tāds, kas neslēpjas, nemaskējas; neslēpts”.

3. Cieņa – “attieksme un izturēšanās, kurā izpaužas (kāda cilvēka) zināšanu, nopelnu atzīšana, arī godbijība (pret kādu, ko)”.

4. Necieņa – “necienīga attieksme, cieņas trūkums (pret kādu, ko)”, piemēram, necieņa pret vecākiem, necieņa pret valsti.

Vārdu savienojuma “klaja necieņa” nozīme vispārlietojamā leksikā ir “atklāta necienīga attieksme, cieņas (izturēšanās, kurā izpaužas godbijība, atzinība) trūkums pret ko”. Tas, ko uzskatām par necienīgu attieksmi, cieņas trūkumu, ir sabiedrības ētisko un uzvedības normu, tradīciju, vērtību sistēmas, nevis valodas jautājums.

Piemēram, atbilstoši Latvijas sabiedrībā pieņemtajām ētiskajām normām par klajas necieņas izrādīšanu pret valsts himnu būtu uzskatāma trokšņošana tās atskaņošanas laikā; arī trokšņošana pasākuma un kādas personas uzstāšanās laikā, neklausīšanās citas personas teiktajā uzskatāma par klaju necieņu pret pasākuma organizatoriem vai personu, kam kāds pasākums veltīts, utt.

Vispārlietojamā leksikā vārdu savienojuma “klaja necieņa” nozīme ir “atklāta necienīga attieksme, cieņas (izturēšanās, kurā izpaužas godbijība, atzinība) trūkums pret ko”. Tas nozīmē neslēptu, apzinātu necieņas izrādīšanu.

Izvērtējot administratīva pārkāpuma procesā iegūtos pierādījumus, tiek secināts, ka 20.01.2022., plkst. 11.53, Rīgā, Brīvības bulvārī 34, Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā, Latvijas Republikas himnas laikā Latvijas valsts prezidents E. Levits nenoņēma cepuri; notikusī situācijā nav vērtējama kā klajas necieņas izrādīšana Latvijas Republikas himnai.

Latvijas valsts prezidenta E. Levita rīcībā nav saskatāms likumā “Par Latvijas valsts himnu” 7. pantā minētais – par klajas necieņas izrādīšanu Latvijas valsts himnai piemēro naudas sodu līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. Kā arī, lai sauktu E. Levitu pie atbildības, trūkst apzinātas darbības.

Līdz ar ko, izvērtējot augstāk minētos apstākļus, pamatojoties uz Administratīvās atbildības likuma 119. panta pirmās daļas 1. punktu (administratīvā pārkāpuma procesu nedrīkst uzsākt, bet uzsāktais process jāizbeidz, ja administratīvais pārkāpums nav noticis), tiek pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu.

Nolēma:

1. Atteikt uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu.

Lolita Gunta Kozlova, inspektors

Lēmums nav pārsūdzams.”

Iztulkosim latviski – ir tā vērts. Tātad – tā kā Latviešu valodas aģentūras secinājumi attiecībā uz “klajo necieņu” nekādi nav noderīgi, lai būtu iespējams pasludināt cepures nenoņemšanu himnas atskaņošanas laikā par pašsaprotamu lietu, Valsts policija ir “radoši” izrāvusi fragmentu no dokumenta vidus un uz tā pamata pasludinājusi – re, mums ir ekspertīze, uz kuras pamata skaidrs, ka nekāda likumpārkāpuma nav. Un – katram gadījumam – lēmums ir nepārsūdzams!

“Šādas visiem sen jau apnikušas nejēdzības ir apnikušas un godprātīgos pilsoņos rada rūgtumu pret valsti. Un principā ir arī sen jau zināms, kā šādas problēmas ar tiesiskiem līdzekļiem var risināt. Tiesiskumā nav iespējams kompromiss,” Egils Levits sludina no Latvijas Republikas Saeimas tribīnes, stājoties valsts prezidenta amatā 2019. gada 8. jūlijā. Divarpus gadus vēlāk ir tikai viens jautājums – vai serde bija sapuvusi jau tolaik, vai arī cilvēks vienkārši neizturēja pārbaudījumu ar varu? Par to – grāmatā tālāk.”

Seko mums