Iesaki rakstu: 
Nekas nav vieglāks kā pirms deju vai dziesmu svētku mēģinājuma vai koncerta atņemt dalībniekiem līdzpaņemtos našķus vai ūdeni – jo organizātori tā lēmuši. Tāpat kā pēc svētkiem tā viegli sākt runāt par pašdarbnieku kolektīvu vadītāju atalgojumu, ko noteikti vajadzētu palielināt. Bet kāpēc sarunas par valsts kapitālsabiedrību vadošo darbinieku atlagojumu vai bezrūpīgu pašvaldību naudas tēriņiem tajā pašā publiskajā telpā sastopas ar nenosakāmu stīvumu un bezspēku? Ko tas pastāsta par latvieti parasto?
Ja valstī ir kārtība, tad tā, pirmkārt, sākas ar valsts pārraudzībā vai kontrolē esošajiem uzņēmumiem. Pārlapojiet lielo uzņēmumu vadītāju algu sarakstus. Vai jums ir kaut mazākā nojēga, kāpēc šo sabiedrību vadītāji saņem tieši tādas algas, kādas tās ir noteiktas viņu gaiteņos un koridoros?
Var jau atbildēt, ka tā ir nozares specifika, ka tas atbilst kaut kādai tirgus konkurencei vai konkrētā indivīda unikālajam pienesumam. Tomēr – atrast kaut mazāko loģiku un saimniecisku attieksmi ir pagrūti. Tas pats airBaltic gadījums, ko jau labu laiku stutē valsts dotācija. Pieņemsim, ka Martins Gauss kā šīs kompānijas vadītājs ir neaizstājams, bet – kāpēc uzņēmums, kas šobrīd pārdzīvo pavisam noteiktus krīzes posmus, viņu ieceļ īpašā kārtā? Īpašniekam – tas ir valstij – taču vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc Gausa alga ne tikai ir liela, bet tā ik gadus palielinās? Pēdējais atskaites punkts par 2022. gadu – 1,27 miljoni gadā. Kāpēc tie ir 1,27 miljoni un nevis 1,5 miljoni? Vai – 500 000? Ar viņa vadītā uzņēmuma kopējo zaudējumu apjomu – 53 miljoni gadā. Apgrozījums? Jā, airBaltic gadījumā tas ir solīds. Nepilni 494 miljoni.
Bet Latvijas valsts mežiem tā paša gada apgrozījums ir 566 miljoni, kur valdes priekšsēdētājs pelna 156 tūkstošus gadā. Mežiem turklāt ir peļņa – 242 miljoni. Vai ir kāda formula vai aprēķins, pēc kā vadās saimnieks? Nav.
Ja būtu, tad tam pašam Latvenergo ar 1,2 miljardu apgrozījumu un peļņu 209 miljoni arī vajadzētu savam vadītājam piemērot kaut kādu atalgojuma idenksāciju, kaut vai par izpildījumu jeb performanci. Bet – nekā! Tā sauktais valsts galvenais elektriķis (Latvenergo valdes priekšsēdētājs) saņem gadā 151 tūkstoti. Gauss kādam ir labi pielīmējies, vai tie citi ir vienkārši stulbeņi – ka nemāk paprasīt vai paņemt?
Teiksiet, ka labi speciālisti apkārt nemētājas. Piekrītu. Bet – nauda jau arī nemētājas. Turklāt, ja runa ir par valsts kapitālsabiedrībām, kam tā kā vajadzētu būt paraugam, piemēram vai sliktākajā versijā – samēram. Lielākā daļa no viņiem taču strādā visai nosacītos konkurences apstākļos. Tas pats Sadales tīkls, kas patiesībā drīzāk ir zirnekļa tīkli – tik nesaprotama patērētājam ir viņu apstāvētā energoresursu politika – tā gada apgrozījums 300 miljoni, zaudējumi 20 miljoni, bet valdes priekšsēdētājs apēd 154 tūkstošus gadā. Liela atbildība? Daudz darbinieku (1600)?
Jā, bet prasās algoritms, kas būtu samērojams ar dzīves standartu, ko piekopj sabiedrība vai tā sauktais klients. Latvijas dzelzceļā vadītāja pakļautībā ir 4000 darbinieku, un viņš šo atbildību panes ar vidējiem mēneša ienākumiem 10 000 eiro. Kas nosaka šo atalgojuma apjomu? Valde, padome vai tomēr – nozares ministrija? Vai – kāda politiskā partija, kas tajā vienā brīdī ir pie siles? Kāda ir šo cilvēku saimnieciskās atbildība, ja neskaita to, ka viņus var par sliktu darbu atbrīvot? Kad mainās politiskā konjunktūra, mēs redzam un dzirdam, ka valdes un padomes tiek izmētātas pa labi un pa kreisi. Atlaistajiem ir kompensācijas un izpletņi ar spārniņiem. Par to arī maksā valsts jeb nodokļu maksātāji. Ja kādu atlaiž ar troksni, tad saka, ka tas esot bijis politiskais spiediens. Kurš spiež? Ministrs, koalīcija, frakcija? Lai būtu! Bet – kas beigās apmaksā rēķinus?
Ja mums ir valsts kontrole un konkurences padome, kāpēc nav saprotama un caurspīdīga valsts kapitālsabiedrību pārvalde? Tieši atalgojuma sakarā. Jo skaidrs, ka šie profesionāļi savu darbu izdarītu arī par, teiksim, Prezidenta algu – kas ir ap 7000 mēnesī. Viņiem pietiktu. Bet viņiem maksā vairāk. Nevienam mazāk! Būtu jāsaprot, ka sabiedriskā pakalpojuma sniedzēji – tādi kā Rīgas siltums, Rīgas satiksme vai Latvijas pasts, vai tas pats Latvenergo – strādā un saimnieko tā, ka mēs redzam un sajūtam to savos maciņos ar smaidu vai labsajūtu. Bet tā taču nav!
Ja lielās slimnīcas – kas gadiem vico uz priekšu ar hroniskiem zaudējumiem – piesaista vadītāju posteņos augstas klases menedžerus no privātā sektora, tad varētu vēlēties kaut kādu fiskālo izaugsmi, nevis lielus caurumus, ko budžeta gada beigās tāpat aizlāpīs ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tādu uzņēmumu var vadīt arī Narvesen kioska pārdevēja. Neprāts? Prāts! Cilvēks vinnē konkursā amatu vai posteni ar domu, ka viņš uzņēmumam iedos vairāk, nekā paņems. Ko, piemēram, iedod Latvijas loto vadītājs? Uzņēmums, kas apkalpo no azarta atkarīgos jeb sava veida alkoholiķus ar trīcošām rokām, kad tiek iegādāta kārtējā biļetīte…
Apgrozījums gadā 78 miljoni, peļņa – 13 miljoni. Valdes priekšsēdētāja alga – 117 tūkstoši gadā. Konkurē ar privāto sektoru, kas kopumā sabiedrībai neveido nekādu pievienoto vērtību, ja neskaita izputinātus likteņus un ģimenes. Pārsvarā. Kur valsts morāle, izpratne un atbildība? Ak, jā – tādas nav, jo visās valstīs ir lielās loterijas. Bet, tad vismaz jāsaprot, pie kā piesiets šī uzņēmuma vadītāja atalgojums. Kas to notur? Ja peļņa 2023. gadā būs divas reizes lielāka – viņš prasīs algas pielikumu, vai to aprēķinās pēc deguna un partijas biedra kartes?
Lielo valsts uzņēmumu vadības algas ir tas pats, kas viņu autoparki dienesta vajadzībām. Bezjēdzīga naudas šķiešana. Bezjēdzīga tāpēc, ka nav saprotama formula – kā tas rodas?
Tāpat kā nav saprotams, kurš būs atbildīgais. Nu, parunājām, ka airBaltic nopirka luksusa klases elektriskās automašīnas. Nesmuki, fui! Kas tālāk? Kur labi apmaksātās padomes atbildība par šādiem tēriņiem? Starp citu, firma, kas šo komplektu Gausam iesmērēja, labi nopelnīja. Ko nopelna valsts? Kad komercbankas grib izmaksāt saviem vadošajiem darbiniekiem prēmijas, tās ir spiestas šo saskaņot ar valsts uzraugu – FKTK. Ja bankas rādītāji ir slikti, tad šo nodomu atmet bankai atpakaļ. Skaidra būšana! Kāpēc tāda skaidrība nerodas, kad runājam par valsts pārvaldībā esošajiem uzņēmumiem?
Protams, varam arī negrābstīties pēc tik augstos plauktos stāvošām svecēm un atstāt šiem resnajiem putniem debesis – tāpēc iedošu vienu jauku piemēru no novadiem, kas arī spilgti raksturo vispārējo izpratni par naudu, kas aug kokos. Tas būs no tās pašas airBaltic elektrisko auto sērijas…
Viņdien lasu, ka Rēzeknē pašvaldībai pietrūkst 3 miljonu, lai pabeigtu SPA kompeksa celtniecību. Sākotnējie projekta izdevumi bija plānoti 8 miljoni, taču viss esot sadārdzinājies. Kad kompleksu uzcelšot, tad to nodošot investoram, kurš jau tiekot meklēts.
Neesot viegli. Jau trīs gadus meklējot un – nekā… Nav ne tikai investoru rindas – tās tukšajā galā nav pat vēja plūsmiņa, nav pat smakas. Starp citu, viens no argumentiem, kāpēc pašvaldība šajā visā iesaistījās, esot meklējams Eiropas fondu naudās, jo tās sedzot pusi no visām izmaksām. Sedz, sedz – tikai atrodiet to nākotnes ieguldītāju, kas neizskatās pēc muļķa. Ja celtniecības izmaksas ir vairāk nekā desmit miljonu, spējat nojaust šīs būves uzturēšanas izmaksas? Turklāt no nākamā apsaimiekotāja prasīšot arī 5 miljonu lielu ieguldījumu viesnīcas celtniecībā, jo kas tas par SPA bez viesnīcas…
Te ir tas augstākā mēroga aprobežotības un nesaimnieciskuma lidojums, bez jebkādas sajēgas, nerunājot par elementāru tirgus izpēti. Vēl saprastu, ka pašvaldība celtu SPA ar rokās esošu apsaimniekošanas līgumu, ar banku garantijām, uz ko parakstījies kāds privātais vai investoru grupa. Nē taču! Uzcelsim – un tad jau redzēs. Ko redzēs? Bet, ja nekas nesanāks – ko var jau tagad daudzmaz droši paredzēt – ko Rēzekne darīs ar šo SPA kompeksu? Rēzekne! Meklēs dotāciju, manipulēs ar Latgales nelaimi, zvanīs uz Latvijas loto, rakstīs vēstuli Gausam – sak, cien. M.Gausa kungs, mēs zinām, ka jums ir laba alga, varbūt nāksiet daļā…
Ņemot vērā briestošo perspektīvu ar projekta tālāko virzību, pilnīgi noteikti, ka šai kapitālsabiedrībai, kuras īpašniece ir pašvaldība, iecels valdi. Valdi vajadzēs vadīt. Par to kādam noteiks algu, un – visu tālāko jūs jau zināt… Hmmm, doma, ka Rēzeknes SPA centra valdes vadītājs varētu gadā saņem tik pat, cik Martins Gauss, nav peļama. Kāpēc nē?
Kurš stieps tālāk lielo atbildības mapīti par izpļekerētu naudu? Jo šie avantūristi, kas Rēzeknē rakstīja tāmes un papīrus par baseinu fermu – tas ir SPA komplekss –, arī saņēma kroņa algas par savu centību. Un saņēma arī tie profesionāļi, kas no valsts puses šos papīrus kārtoja kā virsuzraugi, kā pieskatītāji – kas sakās, pa brīvu neko nedarīsim… Un celtnieki arī silda rokas pie šī organizētā haosa ugunskuriem. Tā viņi visi kopā patrenējas bez atbildības uz tādiem Rēzeknes gadījumiem, bet pēc tam – raug, kādu dienu parādīsies jau lielākās valdēs un padomēs. Ar vēsturisko stāstu, ka viņi ir apstāvējuši miljonu vērtus projektus un tāpēc – bez desmit štukām mēnesī nebūs spējīgi pieslēgties citām izvirzītajam problēmu apjomam. Patiešām – nebūs?
Vārdu sakot – varētu tomēr vēlēties mazliet lielāku mērenību. It sevišķi gadījumos, kur atslēgas vārds ir – valsts…
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
