Iesaki rakstu: 
Vai kāds ievēroja, kurā brīdī ģimene, kas vienmēr ir bijusi patvērums dzīves vētrās, miera osta un stiprā pils, tika pārdefinēta par vardarbības perēkli? Un kurā brīdī tēvs un vīrietis – tas, aiz kā muguras aizvējš un pasardzība, – tika pasludināts par varmāku un patriarhālās tirānijas simbolu?
Reizēm, lai atšķetinātu cēloņseku mezglus, nākas pakāpties soli vai vairākus atpakaļ.
Pirms 20 gadiem organizācijas “Focus on the Family” dibinātājs, psiholoģijas doktors Džeimss Dobsons kā vienu no spēkiem, kas mērķtiecīgi darbojies pret ģimeni, minēja radikālo feminismu.
Grāmatā “Zēnu audzināšana” viņš raksta: “Pirmās sieviešu tiesību aizstāves pievērsa uzmanību dažiem svarīgiem jautājumiem, kas patiešām prasījās risināmi, piemēram, nevienlīdzīgai darba samaksai un diskriminācijai darba vietā, taču laika gaitā feministes sāka izvirzīt arī nepamatotas apsūdzības, tiecoties izārdīt ģimenes saites. Kad vētra sāka pierimt, laulības institūcija jau bija satricināta līdz pašiem pamatiem un vīrišķība nospiesta uz ceļiem.”
Kas tā bija par vētru?
Viena no ietekmīgākajām pagājušā gadsimta feministēm Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no “mātišķības verdzības”.
Starptautiskās geju un lesbiešu cilvēktiesību komisijas valdes locekle Judīte Batlere pasludināja bioloģisko dzimumu par fantāziju, kurai cilvēki tic tikai tādēļ, ka to iestāsta un uzspiež “heteroseksuālās hegemonijas režīms”.
Bet radikālā feminisma kvintesenci noformulēja Karla Mantilla manifestā ar zīmīgu nosaukumu “Bērniem tēvs ir vajadzīgs kā zivij divritenis”.
Savukārt LGBT radikālā spārna rupors Maikls Svifts 1987. gadā publicētajā esejā “Geju revolucionārs” paziņoja, ka “ģimene – melu, nodevības, liekulības un vardarbības perēklis – tiks likvidēta”.
Un, re! Kreisie liberāļi jau labu laiku ideju par ģimeni kā vardarbības perēkli mērķtiecīgi popularizē arī Latvijā.
Šajā sakarā vēl viena neliela atkāpe. Nesen kāda “apspiesto un pazemoto” tiesību aizstāve man jautāja: “Kāpēc liberālisms jālieto kā lamuvārds, turklāt tam allaž piekarinot kreisumu? Kā neliela sabiedrības daļa var apdraudēt vairumu? Dažādu pāru pastāvēšana ir realitāte, no kuras nevarēs izvairīties, un būs vien jāgarantē tiem tādas pašas tiesības, kādas ir konvencionālajiem pāriem. Mani un manu ģimeni nudien nekādi neapdraud tas niecīgais viendzimuma pāru procents, kāds ir mūsu sabiedrībā.”
Atbildēju pa punktiem. 1) Liberālisma jēdziena transformāciju īsi un kodolīgi ir raksturojis Juris Rudevskis: ja cilvēks ir par indivīda brīvību un brīvā tirgus ekonomiku, viņš ir klasiskais liberālis.
Ja viņš atbalsta viendzimuma attiecības, viņš ir sociāli liberāls. Ja viņš aktīvi cīnās par to, lai viendzimuma laulības tiktu atzītas konstitucionāli un grib uzspiest LGBT prasības visiem sabiedrības locekļiem ar likumiem, draudiem un sodiem, tad viņš ir neoliberālis, būtībā kreisais jeb neomarksists.
2) To, ka neliela sabiedrības daļa var apdraudēt vairumu, apliecina gan Ļeņina bandītiskais apvērsums, gan visi puči un huntas, kur mazākums uzurpē varu un sarīko asinspirti šķietami cēlu mērķu vārdā.
3) Realitātē tik tiešām ir sastopami dažādi pāri un nepāri. Realitātē cilvēki arī zog un slepkavo. Bet vai tādēļ likums ir jāpielāgo realitātei?
4) Viendzimuma pāru attiecības neapdraud sabiedrību tikmēr, kamēr šādas attiecības netiek pasludināts par normu un propagandētas bērnudārzos un skolās, bērniem domātās grāmatās, filmās un televīzijas seriālos.
Tikmēr kāda Latvijas Kultūras akadēmijas studente jau raksta bakalaura darbu “Vardarbības kultūra pret sievietēm Latvijā: socioloģiska diskursa analīze”.
Darba ietvaros viņa vēloties uzklausīt sievietes, kas cietušas no vardarbības, lai atklātu, “kādas attieksmes, vērtības, domas atspoguļo vardarbības normalizēšanu un reproducēšanu sabiedrībā”.
1926. gadā izdotajā Svešvārdu vārdnīcā kultūra ir definēta kā “gara izglītība”. Šādi to izprata arī Kultūras akadēmijas dibinātājs profesors Pēteris Laķis. Taču pašreizējai akadēmijas vadībai nesavienojamo vārdu savienojums “vardarbības kultūra” acīmredzot šķiet gluži saprotams un pieņemams.
Orģijas un šķiru cīņa
Un nu pakāpsimies vēl dažus soļus atpakaļ. Pēc 1917. gada apvērsuma Krievijā mīlestība, laulība un ģimene tika kvalificētas kā “buržuāziskās pagātnes paliekas”, bet vīrieša un sievietes attiecības reducētas līdz dziņu līmenim.
Aleksandra Kolontaja, ārlietu ministre un pirmā sieviete sūtne, pavēstīja darbaļaudīm, ka apmierināt dzimumtieksmi esot gluži tāpat kā remdēt slāpes, izdzerot glāzi ūdens.
Pamatojumu šai tēzei bija noformulējis izglītības komisārs Anatolijs Lunačarskis rakstā “Par sadzīvi: jaunieši un ūdens glāzes teorija”.
Īsāk sakot, jaunā vara sāka īstenot “Komunistiskās partijas manifestā” pausto ideju, ka līdz ar privātīpašuma atcelšanu zūd ģimenes jēga: visi sabiedrības locekļi iekļaujas kopīgā darbā, kura augļus sadala centralizēti, bet bērnu aprūpe un audzināšana kļūst par sabiedrības lietu.
Taču drīz vien skarbā realitāte šai marksistu kabinetos dzimušai teorijai pārvilka krustu.
Īsā laikā valsts tika pārplūdināta ar miljoniem negribētu un nepieskatītu brīvās mīlas augļu: 1917. gadā mazgadīgo bezpajumtnieku skaits bija 30 tūkstošu, bet 1921. gadā – jau 6 miljoni. Turklāt padomju Krievijā sākās nepieredzēts sifilisa uzliesmojums.
Lai kaut nedaudz pievilktu vaļā palaistos dziņu grožus, 1924. gadā tika publicēti psihiatra Ārona Zaklinda “Revolucionārā proletariāta 12 dzimumattiecību baušļi”, kas mudināja pusaudžus “atturēties no dzimumakta līdz bioloģiska brieduma sasniegšanai”, neieteica “seksuālas perversijas” un piekodināja, ka “seksualitāte ir jāpakļauj šķiru cīņas interesēm, kalpojot tām itin visā”.
Taču šim kodeksam bija ieteikuma, nevis likuma rakstus, un tas maz ko līdzēja.
Līdztekus gadījuma sakariem turpināja zelt prostitūcija, sodomija un izvarošanas, ko tolaik kvalificēja kā “huligānismu”. Milicija nespēja kontrolēt situāciju.
Un tad ūdens glāzes teoriju arvien biežāk sāka pakļaut kritikai, līdz 30. gadu sākums iezīmēja seksuālās revolūcijas beigas.
Homoseksuālisms, kas 1922. gadā tika oficiāli dekriminalizēts, 1934. gadā tika par jaunu kriminalizēts. 1935. gadā tika kriminalizēta pornogrāfija. Sākās “skrūvju pievilkšanas” laiks. Un, lai gan krimināllikumā nebija attiecīga panta, par laulības pārkāpumu varēja nākties samaksāt karjeras, brīvības vai pat dzīvības cenu.
Tautas komisāri lēma, ka turpmāk seksuālā enerģija darbaļaudīm būs jāsublimē komunisma celtniecībai. Un sociālais eksperiments uzņēma jaunus apgriezienus.
Cerību jūra, asiņu okeāns
“Mēs varmācības troni grausim, grūs netaisnība, trūkums skarbs. Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs.”
Tā revolūcijas rītausmā dziedāja gaišās nākotnes cēlēji. Taču tālāk par sagraušanu un noārdīšanu viņi netika. Piespiedu kolektivizācija, mākslīgi izraisīts bads, tā sauktās “tīrīšanas” un citi ellišķīgi “sociālās inženierijas” eksperimenti cerību jūru pārvērta asiņu okeānā.
Saskaņā ar masu slepkavību demogrāfa Rūdolfa Rummeļa aplēsēm 20. gadsimtā komunisma ideju vārdā Padomju Savienībā tika nobendēti gandrīz 62 miljoni cilvēku, komunistiskajā Ķīnā vairāk nekā 77 miljoni, bet pasaulē kopumā 262 miljoni cilvēku.
Tik daudz upuru nebija prasījis neviens karš.
Pagājušā gadsimta 60. gados kļuva skaidrs, ka marksistu utopiskās idejas ir izgāzušās gan sociāli, gan ekonomiski.
Un tad Žaks Deridā pasludināja postmodernisma ēru, kas patiesībā bija tas pats vecais marksisms, tikai jaunā iepakojumā un ar nedaudz piekoriģētiem uzsvariem “sociālā taisnīguma” principos.
Savukārt Frankfurtes skolas pārstāvis Herberts Markūze, dēvēts par “jauno kreiso kustības tēvu”, paziņoja, ka īstā revolucionārā šķira ir nevis proletariāts, bet gan dažādas minoritātes. Un sākās sociālā eksperimenta nākamā attīstības fāze.
Kas bija mainījies? Vecie marksisti solīja paradīzi zemes virsū, kolīdz tiks iznīcināts pēdējais buržujs.
Jaunie marksisti mainīja uzsvarus: nabaga migranti un bagātā Eiropa, apspiestās sievietes un varmākas vīrieši, nelaimīgās transpersonas un neiejutīgie heteroseksuāļi.
Taču princips palika tas pats – sašķelt un sanaidot, pasludinot vienus par upuriem, citus par vainīgajiem. Un arī mērķis tas pats – vara. Migrantu, sieviešu vai transpersonu liktenis neomarksistiem rūp tikpat ļoti, cik Ļeņinam, Staļinam un Mao – strādnieku vai zemnieku liktenis.
Dzimumu ideoloģiskās cīņas sākumu iezīmēja Keitas Milleres runa “Seksuālā politika” sieviešu “atbrīvošanas sanāksmē” Kornelas universitātē, ASV. Tajā vīrieši un sievietes pirmo reizi tika raksturoti kā “politiski pretinieki”.
1968. gadā feministu protestētājas demonstratīvi iemeta atkritumu tvertnēs visus “sieviešu apspiestības simbolus”, arī krūšturus.
Tiesa, neviena no revolucionārēm nepaskaidroja, kāpēc vīrieši vainojami viņu neapmierinātībā ar apakšveļu.
Un tad feministu kustības vadītājas, apbruņojušās ar galvenajiem marksisma postulātiem, pasludināja: “Mēs vēlamies iznīcināt visus trīs šķiru sabiedrības pīlārus un kastas – ģimeni, privātīpašumu un valsti.”
Tas bija revolūcijas sākums, kas ātri vien no Amerikas pārsviedās arī uz Eiropu.
“Radikālās feministes ataino mūsu sabiedrību un mūsu ģimenes kā vardarbības teritoriju, kur katrs otrais ir patoloģisks monstrs. Tie, protams, ir meli, taču rodas jautājums: kāpēc tas tiek darīts? Psiholoģijā to sauc par ‘gaslightning’, proti, tā ir manipulācijas forma, kas mērķtiecīgi sēj šaubas un tiecas likt indivīdam vai grupai neticēt savai redzei, atmiņai un veselajam saprātam. Patiesībā tā ir psiholoģiska vardarbība, jo tiecas pakļaut apziņu. Mērķis – valdīt un kontrolēt mūsu sabiedrību. Spriežot pēc projekcijām, valdīt vardarbīgi,” secina Toronto universitātes profesors, klīniskais psihologs Džordans Pītersons.
Protams, radikālās feministes un LGBTQ+ ir tikai viens instruments cīņā pret dabisko lietu kārtību. Marksa idejas ir briedinājušas arī tādas kustības kā “Black Lives Matter”, “Antifa” un klimata aktīvistus, ko politologs Andrejs Illarionovs nesen nosauca par “zaļo totalitārismu”.
Svarīgi ir saprast, ka visi šie spēki tiek izmantoti globālai cilvēces transformācijai – kā to pirms divsimt gadiem Markss un Engelss noformulēja “Komunistiskās partijas manifestā”: “Komunisti atbalsta ikvienu revolucionāru kustību, kas vērsta pret pastāvošo sociālo un politisko lietu kārtību.”
Loks noslēdzies
Transformācijas process nenotiek vienā dienā. Vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām balstās sabiedrība. Reliģija ir nevis jāaizliedz, bet jāliberalizē. Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu.
Izglītība ir drastiski jāreducē, bet audzināšanas darbā galvenais uzsvars jāliek uz bērnu tiesībām, nevis uz pienākumiem. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām.
Kultūra jāaizstāj ar izklaidi, bet mediji jāpieskaņo patērētāju gaumei. Un lēni, bet mērķtiecīgi ir jāsagrauj priekšstats par dzimumu kā bioloģiski determinētu.
Jo tad, ja tiek iznīcināta vīriešu un sieviešu bioloģiskā dzimumu identitāte, nekas vairs nevar apturēt totālu dekonstrukciju. Un, tā kā neviens sociālās dzīves sektors nav brīvs no bipolārās seksualitātes ietekmes, par jauno marksistu uzbrukuma mērķi ir kļuvusi laulība, ģimene, tēva un mātes loma, valoda, audzināšana, izglītība, kultūra un reliģija.
Tāpēc Džeimss Dobsons brīdina: “Nācijas, kurās vairums vīriešu ir nenobrieduši, amorāli un gļēvi savu iegribu apmierinātāji, nevar pastāvēt un ilgi arī nepastāv.”
Kā galvenos vīriešu degradācijas iemeslus Dobsons min, pirmkārt, ģimenes lomas mazināšanos un tēva trūkumu, otrkārt, seksuālo revolūciju un radikālo feminismu.
Tikmēr pieaug to valstu skaits, kurās civilstāvokļa aktos vairs nedrīkst rakstīt vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis” un “sieviete”, jo tie aizskarot viendzimuma pāru jūtas. Tiek apgānīti vēstures pieminekļi un kristiešu baznīcas.
Politkorektuma aizsegā tiek apkarota vārda brīvība. Dieva noteiktās lietu kārtības pieminēšana tiek kvalificēta kā “naida runa”.
Augstskolu mācībspēki tiek atlaisti no darba par marksisma kritiku, savukārt ANO mājaslapas sadaļā “Pasaules pārveidošana” definētie mērķi nepārprotami sasaucas ar “Komunistiskās partijas manifestā” paustajām idejām.
Kalifornijā 255 noziedznieki paziņo, ka viņi jūtas kā sievietes un vēlas izciest sodu sieviešu cietumā, bet Davosas foruma dibinātājs Klauss Švābs plāno izveidot “jaunu cilvēcību”, kurā “cilvēka fiziskā identitāte saplūdīs ar viņa digitālo un bioloģisko identitāti”, “mainot ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, kas mēs esam”.
Loks noslēdzas. Kas kopīgs visiem totalitārajiem režīmiem? Vēlme pakļaut domāšanu, paverdzināt apziņu, pārradīt cilvēku pēc savas ideoloģiskās līdzības.
Patlaban tas notiek nevis kādā atsevišķā valstī vai pasaules daļā, bet visā Rietumu civilizācijā.
Risinās cīņa – redzama un neredzama cīņa, kas liek meklēt un atklāt likumsakarības starp ārējiem un iekšējiem notikumiem. Jo ārējo parādību cēlonis vienmēr ir iekšējs.
Marksisma stūrakmens ir ateisms, bet mērķis – komunisms. Slima prāta konstruēta utopija, ceļā uz ko ir jāiznīcina privātīpašums, nacionāla valsts un ģimene. Te tad arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ visu veidu marksisti tik mērķtiecīgi vēršas pret ģimeni.
Tāpēc, ka ģimene ne tikai rada dzīvību, bet arī glabā, uztur un nodod nākamām paaudzēm tās morāliskās un reliģiskās vērtības, kas nosaka cilvēka stāju un rīcības motīvus. Pat tad, ja pasaule brūk.
Ģimene ir ne vien civilizācijas sākums, bet arī tās pēdējais bastions. Civilizācija sākas ar ģimeni un ar ģimeni arī beidzas.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Mans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Dzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Straujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no 
Pilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
