Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kolēģei šonakt dežūrā nomira pacients - sešgadīgs puika. Pirms gada viņš saslima ar difteriju, saslima ļoti smagi - attīstījās miokardīts (sirds muskuļa iekaisums), smaga sirds mazspēja, sirsniņa faktiski nemaz vairs nerāvās, puiku vairākkārtīgi reanimēja, viņš ļoti ilgi gulēja intensīvajā terapijā pie visādiem aparātiem, un mazā dzīvībiņa karājās gaisā.

Puikas sirds tā arī neatkopās, un beigu beigās tika pieņemts smags lēmums implantēt mākslīgo sirdi. Lai arī tā bija vienīgā iespēja izglābt bērna dzīvību, tas stipri ierobežoja viņa dzīvi un viņa nākotni - nu viņš bija pilnībā atkarīgs no elektriskās rozetes, no asinsreces preparātiem, drīkstēja doties pastaigā vien pa slimnīcas teritoriju, nedrīkstēja dauzīties, lēkt, skriet, darīt visu to, ko viņa vienaudži dara ikdienu, jo allaž bija jāstiepj līdzi liela kaste dzīvības cenā - paša mākslīgā sirds.

Ar corona uzliktajiem ierobežojumiem puikas ikdiena kļuvusi vēl bēdīgāka, jo pierasto daudzu ciemiņu vietā nu drīkstēja nākt tikai mamma vai tētis un tikai pa vienam. Arī slimnīcas kafejnīca tika slēgta, kur viņam tik ļoti patika nākt.

Absolūti neskaidra visu šo laiku bija puikas nākotne - pēc sarežģītas primāras cīņas ar difterijas bacili nebija atlabušas nieres un puika bija atkarīgs no dialīzes - regulāras asiņu attīrīšanas. Tādēļ arī ēdienkarte bija strikti ārstu kontrolēta un tajā bija pavisam maz vietas spontāniem našķiem. Un tādēļ puika arī netika uzņemts transplantācijas gaidīšanas listē.

Bet puika kā jau sešgadīgs puika - skatījās multenes, zīmēja kopā ar bērnu nodaļas audzinātāju un mācījās burtiņus, spēlēja virtuālo futbolu, sapņoja kļūt par futbolistu un ļoti lepojās, ka šogad ies pirmajā klasītē. Kaut arī “mājmācībā” ar slimnīcas skolotāju, bet tomēr!

Pirms nedēļas viņš saslima. Vispār jau jocīgi teikt par jau tā smagi slimu bērnu “saslimis”, bet ierastā un šķietami stabila lietu kārtība tika izjaukta - temperatūra, slikti asinsrādītāji, klepus. Un tad sākās ķēdes reakcija - viena slikta lieta radīja simts citas sliktas lietas, kas katra atkal radīja vēl simts citas. Pēdējās trīs diennaktis puika pavadīja reanimācijā - atkal mākslīgā koma, atkal plaušu ventilācija, atkal tikai sliktas ziņas, nopūtas un asaras.

Šonakt mani kolēģi veselu stundu viņu reanimēja. Pārtrauca vien tad, kad puisīša vecāki paši to palūdza - tas bija bezcerīgi, vairs nebija neviena paša diedziņa, uz kura varētu noturēt šajā saulē viņu mazo dēliņu.

Man nācies vienreiz runāt ar šiem vecākiem - tā ir ļoti situēta un jauka ģimene. Abi labi izglītoti; juristi (mamma gan aizgāja prom no darba, kad puika saslima), vēl ir vecākā māsiņa - liela malacīte.

Pirms pāris gadiem vecāki tiesājās ar bērnu dārzu, kas bija atteicies puiku uzņemt, jo viņš ne pret ko nebija potēts. Vecāki apelēja pie tā, ka tas nav likumīgi, un uzvarēja. Tāda likuma toreiz tiešām nebija.

Nav arī likuma, pēc kura varētu vērsties pret vecākiem, kas izvēlas nepotēt savus bērnus, tādejādi nenodrošinot viņiem tiesības uz dzīvību. Nav likuma, pēc kura varētu sodīt pašpasludinātos youtube guru un “alternatīvos dakterus”. Nav likuma, kas aizbāztu mutes “vakcīnu kaitīgumu apgaismotājiem”, kuri klaji melo, jo mums ir vārda brīvība.

Šonakt, pirms vest mazo puisīti uz morgu, mana kolēģe pati ņēma ārā no viņa nedzīvā ķermenīša visus katetrus. Parasti to dara māsas, bet šoreiz māsiņa to emocionāli nevarēja. Sēdēja, raudāja un nespēja pārstāt.

Kad puisītis bija prom, iededza svecīti viņa reanimācijas palātā. Pieaugušo reanimācijā tā nekad nedara, tur ir cita statistika un cita medicīna. Bet bērnu reanimācijā tālā atvilktnē ir noliktas sveces. Reizei, kad kāds bērns aizies. Arī no slimībām, kuras ir tik viegli novērst.

Pārpublicēts no Facebook

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

FotoVien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā šī. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) laiki tik ļoti atšķiras un kontrastē ar mūsdienām, ka neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Īpaši, ņemot vērā, ka tā nav tik sena pagātne un vēl ir daudz cilvēku, kuri “toreiz” ir dzīvojuši.
Lasīt visu...