Iesaki rakstu: 
Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas.
Raimonds Vējonis: Mīļie Latvijas ļaudis ikvienā novadā, pilsētā un plašajā pasaulē! Latvijas draugi!
Aizvadītais gads vienmēr paliks mūsu atmiņā kā Latvijas valsts simtgades gads.
Gads, kurā mēs paši sevi ieraudzījām no jauna. Cik Latvija ir liela un stipra.
Aizvadot Latvijas pirmo gadsimtu esam izvērtējuši padarīto un raugāmies nākotnē ar jaunām cerībām un lielu darba sparu.
Esam radījuši jaunas kultūras bagātības, izdziedājuši un izdejojuši veselu gadsimtu. Pieņēmuši atbildīgus lēmumus, veicinot mūsu valsts ekonomisko izaugsmi un kopā veidojot stipru un labklājīgu valsti.
Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir lepni plīvojis un mūsu tautas lūgšana – valsts himna ar patiesu lepnumu skanējusi visā plašajā pasaulē. Vēl ciešāk esam iesaistījušies mūsu kopīgās nākotnes veidošanā vienotā Eiropā. Jutuši patiesu gandarījumu par savu zemi un tautu. Šogad uzplauka veselu gadsimtu krāta pašapziņa!
Esmu pārliecināts, ka ikviens ir pielicis un pieliks savu roku, lai arī Jaunajā gadā un otrajā simtgadē Latvijā un katrā ģimenē valdītu mīlestība, drošība, saticība un labklājība.
Mēs ieraudzījām, cik lieli esam izauguši, un to saskatīja arī pārējā pasaule. Mūs apsveikt ieradās karaļnami un daudzu valstu vadītāji. Viņi bija patiesi priecīgi par mūsu sasniegto, par mūsu zemes skaistumu un mūsu tautas spēku.
Mums pašiem Latvija ir tik tuva un mīļa, ka redzam katru vissīkāko nepilnību. Tas kādreiz var atņemt cerību padarīt to labāku.
Tādēļ ir labi vismaz svētkos nolikt malā ikdienas rūpes, lai no sirds lepni teiktu – lūk, mana valsts! Tāda ir mana Latvija!
Vienmēr atcerēsimies, ka Latviju soli pa solim veidojam mēs paši – ar savu rīcību, darbiem un vārdiem. Latvijas stāsts ir un būs tāds, kādu paši to radīsim un izstāstīsim.
Vecajā gadā mēs redzējām, ko varam sasniegt. Es aicinu Jaunajā gadā smelties spēku padarītajā, iedvesmot un atbalstīt vienam otru, lai kopā paveiktu vēl vairāk. Būsim apņēmības pilni piepildīt sapņus un īstenot savus mērķus saviem mīļajiem par prieku un savai valstij par godu!
Laimīgu Jauno gadu, Latvija!
Māra Kučinska uzruna: Labvakar visiem Latvijā un plašajā pasaulē!
Vēl daži mirkļi un aizraujošais gads, kurā svinējām Latvijas valsts simtgadi, kļūs par vēsturi. Aiziet gads, kurā bija daudz svētku un daudz prieka.
Bija arī kaislības, varas alkas un daudz solījumu; bija griba atrisināt visu ātri un uzreiz. Aiziet gads, kurā daudz uzzinājām paši par sevi un tiem, kas mums apkārt. Gribu cerēt, ka šī jaunā pieredze būs vērtīgs ieguvums.
Tieši pirms gada es sacīju, ka mūs gaida izcils gads, un šodien ar pārliecību saku, ka nekļūdījos: statistikas skaitļi liecina, ka Latvija strauji aug – mēs vairāk ražojam un eksportējam, mēs vairāk nopelnām un vairāk tērējam, mēs tuvojamies savam mērķim – Eiropas Savienības vidējam dzīves līmenim.
Atzīstu arī, ka turpat līdzās vairojas izaugsmes ēna – nevienlīdzība. Spožie statistikas dati nekādi nespēj iepriecināt tos, kuri savu katra mēneša budžetu mēra vien dažos simtos eiro.
Tomēr Latvijas budžeta iespējas ir tādas, kādas tās ir, jo iespējas palielināt minimālo algu, pensijas un pabalstus dos tikai Latvijas ekonomikas izaugsme; cita ceļa brīvai valstij nav! Mums jau reizēm ļoti gribas ticēt absurdiem solījumiem, tomēr budžeta skaitļus piemānīt nevar.
Vēl mazliet par aizejošo gadu un valdību. Imantam Ziedonim ir dzejolis par Jāni, kurš atnāca un iedzina mietu grīdā. Tas man nāk prātā, runājot par reformām izglītībā un veselības aprūpē. Mietu mēs iedzinām, kas nozīmē to, ka ieslēgt atpakaļgaitu šiem reformu virzieniem vairs neizdosies. Jā, daudzas lietas ir palikušas nepabeigtas, bet pamati ir iebūvēti stingri, jo izglītībai un veselības aprūpei jābūt pieejamai un, galvenais, kvalitatīvai.
Nu jau aizejošai valdībai izdevās spert pirmo soli, paaugstinot minimālo algu un ieviešot progresīvo ienākumu nodokli, bet ir jāiet tālāk. Nevienlīdzībai ir liels spēks. Tā sašķeļ sabiedrību, saindē pat tuvu cilvēku attiecības, bet to nevar atcelt vai iznīdēt ar vienu Ministru prezidenta rīkojumu vai balsojumu Saeimā.
Daudzas mazas tautas lepojas ar savu drosmi, ar to, ka ir pamanītas pasaulē. Vienlaikus mums ir svarīgi arī redzēt un saprast citam citu – pasniegt roku kādam, kurš nespēj iekāpt vilcienā; palīdzēt kādam, kurš veikalā nevar saskaitīt mazas naudiņas savā saujā; piebremzēt arī pie zaļās gaismas krustojumā, ja kāds vēl nav paguvis pāriet ielu; vai neatraidīt svešinieku, kam vajag parādīt ceļu.
Mēs protam būt sirsnīgi un iejūtīgi, un reizēm mums visiem acīs saskrien asaras. No tām nevajag ne kautrēties, ne bēgt, asaras un cerības nespēj atņemt neviens.
Daudzi noteikti zina ironisko stāstu par trim aploksnēm, kuru aizejošās valdības vadītājs atstāj savam pēctecim. Pirmajā aploksnē ir vēstījums – visās nelaimēs vaino mani, otrajā – nav nekā, bet trešajā ir padoms – gatavo trīs aploksnes. Nešaubos, ka pirmās vēstules padoms tiks izmantots visos iespējamos veidos, bet, par spīti visam, otrajā aploksnē es ierakstu šādu padomu: “Nebaidies rīkoties!” Nākamajai valdībai vienmēr būšu gatavs palīdzēt ar padomu, vienlaikus – stingri vērtējot padarīto.
Nu, gadu mijas brīdis ir klāt, ieskatīsimies cits citam acīs, daudz ko sapratīsim bez vārdiem un daudz ko piedosim. Rīt ausīs jauna diena – valsts jaunās simtgades jaunais gads!
Laime nav nekas abstrakts, tā neatnāk no malas, mēs to radām cits citam.
Dievs, svētī Latviju! Laimīgu Jauno gadu!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.