Iesaki rakstu: 
Pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, vadot pēdējos mēnešus savā amatā, nolēmis vēlreiz mēģināt „izbīdīt” Saeimā savu ieceri – automātiski uzspiest Latvijas pilsonību ikvienam Latvijā dzimušam nepilsoņu bērnam. Šai sakarā pārpublicējam divus rakstus, kas publicēti jau pirms ilgāka laika, taču joprojām izrādās aktuāli.
Iveta Buiķe: Vai kārtējais „dūmu aizsegs” sabiedrības modrības testēšanai?
2016. gada 19. maijā vairāki mediji nopublicēja materiālu par iespējamām kuluāru sarunām Simtgades padomē, kurā darbojas Valsts prezidents Raimonds Vējonis kopā ar eksprezidentiem, par pilsonības „dāvināšanu” nepilsoņiem uz Latvijas simtgadi. Atgādināšu, ka nepilsoņu Latvijā ir pāri par ceturtdaļu miljona. Nav brīnums, ka šī ziņa burtiski „uzspridzināja” soctīklus. Piemēram „Dieva Suņi Brālības” ieraksts šajā jautājumā nepilnas dienas laika tika pārpublicēts vairāk neka 450 reizes un sasniedza pāri par 40 000 cilvēku lielu auditoriju.
Vēl vakar pašā vakarā aģentūra LETA izplatīja materiālu, kurā aptaujātās partijas un politiķi tā vispārīgi it kā noliedza pilsonības „dāvināšanas” iespēju. Citēju LETAs materiālu: “Saeimas partiju politiķu vairākums skeptiski vai piesardzīgi komentē iespējamo naturalizācijas atvieglošanas piedāvājumu. Pozitīvi uz šādu iespēju raugās tikai partijas “Saskaņa” pārstāvji.”
Uzskatu, ka Latvijas pašreizējā situācijā vajag kaut ko vairāk par “skepsi un piesardzību” – vajag konkrētu visu latvisko partiju – teorētiski tās ir visas Saeimā pārstāvētās partijas atskaitot SC – skaidru un konkrētu nostāju.
Latvisko partiju pienākums ir reaģēt uz šīm baumām un spekulācijām, skaidri definējot savu nostāju un atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
Vai viņas joprojām atbalsta 1991. gada 4. maija Deklarāciju un valsts nepārtrauktības doktrīnu? Vai tās uzskata par saistošu Satversmes 1. pantu?
Vai partijas atzīst Latvjas Augstākās tiesas 2014. gada 12. februāra spriedumu, kurā noteikts, ka pilsonību var piešķirt tikai individuālā kārtā? Masveida pilsonības piešķiršana tajā ir aizliegta.
Vai pie Valsts prezidenta vai kādā citā kontekstā ir pārrunāta iespējama pilsonības “dāvināšana” nepilsoņiem?
Ja atbilde uz trešo jautājumu ir pozitīva, tad vēlētos zināt, kuras partijas ir gatavas abos pirmajos jautājumos minētos juridiskos šķēršļus “likvidēt” un kādā veidā?
Īpaši Augstākās tiesas lēmumā ir ļoti labi izskaidrots , ka šāda masveida naturalizācija ir pretrunā ar galvenajiem valsts tiesiskajiem aktiem, ieskaitot Satversmi. Citēju ierakstu par šo tiesas spriedumu kasācijas kārtībā no LR Augstākās tiesas interneta vietnes:
“Tiesa spriedumā norādījusi, ka Latvija līdz šim ir konsekventi ievērojusi nepārtrauktības doktrīnu, noregulējot jautājumu par Latvijas pilsonību un par okupācijas rezultātā Latvijā iebraukušo un pēc valsts atjaunošanas palikušo okupētājvalsts piederīgo statusu. Proti, tikusi atzīta pilsonība tām personām, kas pieder pie Latvijas pilsoņu sākotnējā sastāva, kas nepārtraukti turpināja pastāvēt, neraugoties uz okupāciju. Savukārt netika piešķirta pilsonība iedzīvotājiem, galvenokārt bijušās PSRS pilsoņiem, kuri nepieder pie agrākā Latvijas pilsoņu sastāva. Taču viņiem tiek piešķirts īpašs, drošs un starptautisko un Latvijas cilvēktiesību prasībām atbilstošs statuss, kā arī tiesības vispārējā kārtā naturalizēties.
Tiesa konstatēja, ka likumprojekts paredz masveidā, neizdodot individuālus tiesību aktus, piešķirt Latvijas pilsonību visiem bijušās PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tādējādi likumprojekts uzrāda būtiski atšķirīgu risinājumu bijušās PSRS pilsoņu statusa tiesiskajā noregulējumā, proti, parāda, ka Latvija atzīst šo personu tiesisku piederību (un tieši pilsonības statusā) Latvijas valstij kā personu grupai kopumā. Šāds risinājums neatbilst nepārtrauktības doktrīnai, jo ir pretrunā līdz šim konsekventi paustajai valsts nostājai, kas saskaņā ar Neatkarības deklarāciju un Satversmi ir vienīgā konstitucionāli pieļaujamā. Šāda pavērsiena sekas starptautiskajās tiesībās vērtējamas kā apdraudējums nepārtrauktības doktrīnas attiecināšanai uz Latviju.
Tiesa arī atzina, ka pilsonības piešķiršana nepilsoņiem likumprojektā paredzētajā veidā ir pretrunā Satversmes 1.pantam, jo apdraud demokrātiskas valsts iekārtas funkcionēšanu. Atšķirībā no šobrīd paredzētā naturalizācijas procesa saskaņā ar likumprojektu pilsonības piešķiršana ļoti lielam personu skaitam vienlaicīgi notiktu bez individuāliem tiesību aktiem – tātad arī bez demokrātisko procesu norisei nepieciešamās valsts valodas, Satversmes un valsts vēstures un kultūras pamatu zināšanu pārbaudes. Netiktu pārbaudīta tādu kritēriju esība, kuri var būt pamats liegt uzņemšanu pilsonībā, tostarp, vai ar savu uzvedību vai darbībām persona nerada draudus Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai, valsts demokrātiskajai konstitucionālajai iekārtai, valsts neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai. Tāpat izpaliktu personas solījums par uzticību Latvijas Republikai – tātad personas valstiskās lojalitātes simbolisks apliecinājums.
Apsvērumi par demokrātijas funkcionēšanai nepieciešamo prasmju, zināšanu un lojalitātes apliecinājuma nozīmi liek šaubīties par nepilsoņu (visā to kopumā) spēju un vēlmi patiesi iekļauties un ar izpratni piedalīties Latvijas valsts demokrātijas procesā. Patiesa iekļaušanās un izpratne par valstī notiekošajiem demokrātijas procesiem ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai tiktu īstenots Satversmes 1.pants.”
Ja no šī sprieduma kādam nav skaidri un gaiši saprotams, ka pašreizējā LR tiesiskā uzbūve šādu pilsonības „dāvināšanu“ nepieļauj un kāpēc tāda ir bīstama, tad nezinu, kas vēl tam būtu vajadzīgs. Varbūt ir taisnība skeptiķiem, kuri atzīmē, ka Latvija nav ASV un mūsu politiķi savā darbībā no tiesas lēmumiem „neietekmējās“, ja nu vienīgi no Satversmes tiesas lēmumiem? Manuprāt, tāda situācija būtu pilnīgi nepieļaujama un grūti noticēt, ka visaugstākās valsts aprindas patiesi nerēķinātos ar mūsu tiesās nolemto.
Beigās pavisam retoriski vēlētos pajautāt, kad izbeigsies kuluāru spēlītes un dūmu laišana Latvijas valstij un tautai vitāli svarīgos jautājumos? Šāda pilsonības piešķiršana dubultotu SC vēlētāju loku un tādā gadījumā Rīgas situācija vēl spēcīgāk projecēsies uz Latvijas valsti. Ar visām no tā izrietošām sekām mūsu nācijai. Kas notiks ar Latviju, ja valstī pie noteikšanas tiks „Jedinaja Rossija” līgumpartneri SC, Ušakovs un Co., tas katram kaut cik atbildīgam politiķim būtu jāsaprot. Tad pat Stambulas konvencija un cīņa pret korupciju šķitīs vairs bērnu spēle. Ja patiesi politiķi to nesaprot, tad ir tautas pienākums skaidri un gaiši norādīt, kur ir sarkanā līnija, kuru pārkāpt nedrīkst.
Pārpublicēts no ivetabuike.wordpress.com/
Rita Eva Našeniece: Zatlera trīs vēlēšanās nāk no Krievijas revanšisma vēlmju lapas
Šausmu filmas par staigājošiem miroņiem uztveru kā simboliskas. Mēs zinām – mirušie apkārt nestaigā. Viņu miesas mierīgi uzturas ērtos apstākļos sešas pēdas zem zemes. Šausmu filmās viņi klejo apkārt, nepārprotami apdraudot dzīvos.
Tāpat ir ar vecām idejām. Tām vajadzētu gulēt dziļi apakšā zem zilām atraitnītēm. Tomēr šīs idejas klīst apkārt, atrodot pakalpīgu muti, kura virinās tieši vajadzīgā toņkārtā. Latvijā tās ir saistītas ar Krievijas impērijas virtuālu uzturēšanu Latvijas teritorijā. Impēriju uztur termiņuzturēšanās atļaujas par smieklīgām cenām, kuras nodrošina krievu anklāvu veidošanu Rīgā un Jūrmalā, vilcienu un lidmašīnu iepirkumi Krievijā, Krievijas militārā un gāzes kompleksa astoņkāja iesniegšanās Latvijā, nerezidentu kapitāla pārplūdinātas bankas, bijušās un esošās amatpersonas, kuras medijos aizstāv Krievijas intereses Latvijā un vienmēr pakalpīgi pāriet uz krievu valodu.
“Pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir pieļāvusi trīs būtiskas kļūdas attiecībā uz krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Divas no tām jau ir vēsture, bet no trešās vēl ir iespējams izbēgt,” LTV7 raidījumā “Točki nad i” vēstīja Latvijas eksprezidents Valdis Zatlers.
Sākšu ar “krievu skolu aiztikšanu”, par ko uztraucas Zatlers. Etniski segregētas skolas atražo etniski segregētu sabiedrību. Tā ir aksioma. Latvijā sadalītai skolu sistēmai ir virkne kroplu seku. Ar uzturēšanās atļaujām un Rīgas pārkrievošanu tiek stiprināta latviešu jauniešu diskriminācija darba tirgū. Notiek Krievijas lojālistu vervēšana ar studiju, militāro nometņu un formāli nevalstisko, bet būtībā ļoti valstisko (proti, Krievijas) organizāciju tīklu palīdzību.
Vienota valsts finansēta skolu sistēma valsts valodā ir izšķirošais pamatintegrācijas nosacījums. Labu krievu valodas (kā arī jebkādas citas valodas) un literatūras pasniegšanu var nodrošināt arī vienotā skolu sistēmā. Bērnus etniski sadalīt ir neprāts valstī, kas vēlas pastāvēt.
Valstī, kur darbosies vienota skolu sistēma, darba tirgus nebūs diskriminējoši izkropļots attiecībā pret latviešiem, Krievijas vēstnieks un Rīgas mērs neuzvedīsies kā Krievijas guberņas pārvaldnieki, bet lietas būs iespējams kārtot citādi.
Bijušais Valsts prezidents sēro par faktu, ka pilsonība automātiski nav piešķirta visiem Latvijā pēc 1991. gada dzimušajiem bērniem. Nepiešķirot pilsonību daļai bērnu, Latvija viņiem liedzot dzimteni, sacīja Zatlers. No vienas puses šī tēze ir vecā, jau desmitreiz izmalta ideoloģisko kotlešu gaļa – vai, automātiski piešķirot pilsonību, tikpat automātiski var piešķirt lojalitāti? Tomēr domāju, uz pilsonības piešķiršanu varam paskatīties arī no iespējamības puses. Automātiska pilsonības piešķiršana bērniem ir jautājums, pie kura vērts atgriezties. Bet Latvijai pie tās jānonāk tikai tad, kad tā būs iemācījusies funkcionēt kā pārliecināta Rietumu valsts. Tātad – tad, kad Latvija būs sakārtojusi skolu sistēmu, izskaudusi diskrimināciju darba tirgū un mērķtiecīgi samazinājusi neveselīgi pārmērīgās finanšu un ekonomiskās nabassaites ar Krieviju. Latvijai jāmācās dzīvot kā neatkarīgai valstij, nevis kā Krievijas virtuālam pagarinājumam. Līdz brīdim, kad Latvija šo rietumvalsts obligāto minimumu nav nokārtojusi, jebkura dāsna pilsonības dāvināšana (un Latvijā tā ir bijusi ļoti dāsna) ir tikai mākslīga Krievijai lojālas vēlētāju grupas vairošana.
Zatlers uzskata, ka pareizticīgo Ziemassvētku neatzīšana par brīvdienu šķeļot Latvijas sabiedrību. Lai arī Zatlers ir bijis izcils ķirurgs un ļoti viduvējs haotiskā tipa politiķis, tomēr viņam būtu jāzina Latvijas “pareizticīgo Ziemassvētku” jautājuma traģiskā vēsture.
1934. gada oktobrī zvēriski tika nogalināts Latvijas pareizticīgo galva Jānis Pommers. Pommera slepkavība nekad netika atklāta. Bet ienaidnieku viņam pietika. Latvijas varas iestādes Pommeru aizstāvēja gan no naidīgajiem kreiso partiju publiskajiem uzbrukumiem 20. gados, gan no Maskavas aģentu pārmērīgās uzmanības. Pommers no apsardzes atteicās, kas padarīja viņu par vieglu laupījumu slepkavām. Latvijas pareizticīgā baznīca jau tūlīt pēc Latvijas neatkarības iegūšanas ar Maskavas patriarha lēmumu tika atzīta par neatkarīgu. Pommera iesākto pabeidza arhibīskaps Augustīns Pētersons. Latvijas brīvvalsts laikā Latvijas autokefālā pareizticīgā baznīca 1936. gadā pilnībā pārgāja Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā. Ziemassvētkus Latvijā pareizticīgie svinēja reizē ar katoļiem un luterāņiem pēc jaunā stila – Gregora kalendāra – 24. – 26. decembrī.
1940. gadā Latvijas autokefālā baznīca tika iznīcināta gan juridiski, gan fiziski visbrutālākajā veidā. Latvijas pareizticīgie nokļuva Maskavas patriarhāta pakļautībā. Tas skaidri iezīmēja divas skarbas patiesības. Pirmkārt, Latvija de facto atkal ir iekļauta Krievijas impērijā, kas tagad saucas PSRS. Otrkārt, Maskavas patriarhija, tieši tāpat kā cara laikā ir šīs impērijas sastāvdaļa. Latvijas pareizticīgā baznīca atšķirībā no Igaunijas neatjaunoja savu pirmās republikas laika autokefālo statusu. Atšķirībā no lielas pasaules pareizticīgo daļas tā svin Ziemassvētkus pēc vecā – Juliāna – kalendāra, kā to svin Maskavā. Starp citu, latviešu pašu lietotais vārds “pareizticība”, izmantojot to Austrumu ortodoksālās baznīcas piekritēju apzīmēšanai, jau ir aizskarošs pret tiem (un vairākumu) latviešiem, kas nepieder šai konfesijai, automātiski pazemojot tos par nepareizajiem ticīgajiem.
Tas, ko savu tautu cienošam bijušajam un esošajam prezidentam vajag darīt, – aicināt Latvijas pareizticīgos parādīt lojalitāti zemei, kurā viņi dzīvo – atjaunot Latvijas brīvvalsts autokefālo pareizticīgo baznīcu un svinēt kopīgus Ziemassvētkus. Vai, ja viņiem šādas dūšas nav, labāk pieklājīgi paklusēt.
Zatlera trīs vēlēšanās nāk no Krievijas impēriskā revanšisma vēlmju lapas. Viņa izteikas TV norāda tikai vienu: Latvijā joprojām augstos amatos tiek likti patīkami puiši, kuri, kā izrādās, ir arī impērijas elpinātāji.
Mirušas idejas sen gulētu savos idejiskajos kapos, ja rūpīgi selekcionēti elpinātāji tās neuzturētu Latvijas ģeogrāfiskajā telpā.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
