Vēlaties piedzīvot simtprocentīgi drošu krahu? Pieņemiet darbā Arni Salnāju
Pietiek lasītājs29.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja ir šogad Latvijas uzņēmējdarbības pasaulē bijis kaut kas patiesi izbrīnu radošs, tad tā ir to uzņēmēju „loģika”, kuri jaunizveidoto uzņēmumu - depozīta sistēmas dzērienu iepakojuma potenciālo operatoru uzticēja vadīt nesekmīgajam advokātam, caurkritušajam Latvijas pasta priekšniekam un tikpat neveiksmīgajam Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Arnim Salnājam. Kā redzams, „loģikai” ir bijis likumsakarīgs iznākums.
Šodien Valsts vides dienests oficiāli paziņoja, ka par depozīta sistēmas dzērienu iepakojuma operatoru izvēlējies SIA "Depozīta iepakojuma operators", kas bija ieguvusi visvairāk punktus kvalitātes kritēriju vērtēšanas posmā un ar kuru tagad tiks slēgts līgums uz septiņiem gadiem.
Savukārt zaudētājos palika otrs pretendents – SIA "Nulles depozīts", kura valdes loceklis ir neviens cits kā jau permanentais neveiksminieks A. Salnājs, - šis „efektīvais menedžeris”, kā redzams no medijiem, lielāku uzmanību nekā kvalitatīva konkursa piedāvājuma sagatavošanai pievēršot mediju „apstrādei”.
Ļoti zīmīgs ir Valsts vides dienesta atklātais par konkursa piedāvājumu izvērtēšanas procesu: kritērijā par iepakojuma daļu kopējā depozīta iepakojuma apjomā "Depozīta iepakojuma operators" no 30 iespējamajiem punktiem saņēmis maksimālo skaitu, savukārt A. Salnāja vadītā SIA „Nulles depozīts” saņēmusi apaļu nulli punktu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka... šo sadaļu nebija izstrādājis.
Kā tas vispār iespējams? Pavisam vienkārši - konkursa iznākums ir bijis vairāk nekā likumsakarīgs, jo A. Salnājs arī savā līdzšinējā „menedžera” darbībā sevi ir apliecinājis kā izcili neprasmīgs, nezinošs, nemākulīgs un neveiksmīgs vadītājs.
Te jāatgādina tas, kas daudziem jau piemirsies. 2016. gada aprīlī A. Salnājs kā korķis no pudeles izlidoja no Latvijas pasta valdes priekšsēdētāja amata pēc tam, kad viņa neizdarības bija izrādījušās tik apjomīgas, ka neko nelīdzēja pat gadiem ilgi uzturētās attiecības ar partijas „Vienotība” spici.
Domāju, ir vērts atgādināt galvenos punktus pārbaudes ziņojumā, kas atklāja veselu virkni pārkāpumu un par nesaimnieciskumu un sliktu pārvaldību liecinošu faktu A. Salnāja „saimniekošanas” laikā:
- iepirkumu, kuru summa ir līdz 15 000 eiro, veikšana ir necaurspīdīga un nerada priekšstatu, ka tiek saņemta labākā prece (pakalpojums) par iespējami izdevīgāko cenu,
- vērojama nespēja savlaicīgi pieņemt valdes lēmumus, kas nepieciešami saimnieciskās darbības nepārtrauktai veikšanai kapitālsabiedrībai svarīgos jautājumos, nodrošinot tiesiskumu un saimnieciskās darbības izdevīgumu,
- valdes priekšsēdētāja un valdes locekļu sniegtā mutiskā informācija komisijas locekļiem liecina par būtiskiem trūkumiem personāla vadības jautājumos,
- valdes darbības un pieņemtie lēmumi liecina par nesaimniecisku darbību un ir novēloti, necaurspīdīgi un nepamatoti,
- valdes locekļu sniegtie skaidrojumi liecina par būtiskiem valdes darba organizācijas trūkumiem, nepietiekamām darbībām kompetencē esošo jautājumu plānotai vadībai, kā arī padotībā esošo struktūrvienību darbības uzraudzībai un kontrolei,
- valde nav nodrošinājusi noslēgto līgumu kontroles mehānismu,
- vairākos jautājumos valde nevarēja sagatavot dokumentēti pamatotu gala viedokli, kas norāda uz acīmredzami haotisku sabiedrības pārvaldību, un tas noved pie diviem secinājumiem:
a) šāda pieeja valdei ir izdevīga, lai samazinātu iespēju trešajām personām gūt pārliecību par attiecīgo lēmumu (procesu) sagatavošanu un pieņemšanas gaitu un saturu;
b) valdei trūkst attiecīgās kompetences un profesionalitātes, lai kvalitatīvi, tiesiski, caurspīdīgi pildītu tai uzticētos pienākumus.
Citviet ar šādiem secinājumiem (par tādiem "sīkumiem" kā nākamās sievas lutināšana uz valsts uzņēmuma rēķina) pietiktu, lai cilvēks turpmāk varētu mēģināt nodarboties ar personisko uzņēmējdarbību, bet uz vadošiem algotiem amatiem pat necerēt.
Taču A. Salnāja gadījumā bija citādi – caurkritušo pasta priekšnieku par savu kancelejas vadītāju pieņēma valsts prezidents Raimonds Vējonis. Pieņēma – un rezultāts bija tāds, ka „menedžeris” savam priekšniekam sagādāja vairāk nekā desmit zaudētas administratīvās tiesvedības par informācijas slēpšanu.
Varēja šķist – nu gan lūzera sliktā slava būs izplatījusies visur, un tāpēc vēl jo lielāks bija izbrīns, kad izrādījās – kaut kādi jokupēteri, kuri turklāt operē arī ar paši savu naudu, noalgojuši caurkritušo pasta priekšnieku un tikpat caurkritušo ierēdni, lai viņš nomenedžētu laba piedāvājuma iesniegšanu depozīta operatora konkursā.
Iznākums nu ir zināms, tas ir likumsakarīgs (jāpiebilst, ka uzņēmuma nosaukums bija atbilstošs tā "menedžerim"), un jautājums tikai viens – kurš vēl būs tāds dīvainis, lai ņemtu darbā tūļu, liekēdi un neveiksminieku Arni Salnāju?
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
