Iesaki rakstu: 
Kas beidzot būtu jāsaprot Latvijas vēlētājam? Esošā valsts ir daudzu apstākļu summa - neveiksmīga etnoģenēze, nepiepildītas cerības, sagrauta demogrāfija, zems politiskais briedums un politikas dominance pār ekonomiku. Un viss augšminētais ir katra Latvijas vismaz pieļauts un noklusēts! Par savu valsti un labklājību ir jācīnās! Jo jau senie grieķi zināja, ka sods par pilsonisko pasivitāti ir ļaundaru vara!
Īsumā apskatīsim galvenās problēmas un nacionālās īpatnības, kas padara Latvijas valstiskumu neiespējamu pašreizējā formā, pieņemot, ka vēlēšanas var pienākt ātrāk par 2024.gadu.
Neveiksmīga un kavēta nācijas attīstība.
Agrārais nacionālais dzīvesveids saturēja ģints kopienas iekārtas elementus līdz pat 19.gs vidum. Latvietis ir palicis viensētnieks līdz šim brīdim un spēj koordinēt savu darbību tikai ģimenes vai tuvāko radu lokā, nespējot uzņemties atbildību par lielākām struktūrām.
Visi valstiskumi ir paši krituši rokās, arī 1918. gadā angļi parūpējās par sanitārā kordona izveidi Krievijas pierobežā. Nemaz nerunājot par skarbo salaveci, kas ne tikai nolaida asinis Latvijas elitei 1940.gadā, bet atnesa līdzi jaudīgu industrializāciju un pamatos izmainīja Sūnu ciemu, piešķirot tam pašreizējo veidolu.
Līdz ar to tauta savu valstiskumu īpaši nevērtē, jo pie tā nav pielikts daudz pūļu. Tāpēc arī 1991.gadā neviens pat neiedomājās par sekām, kādas varētu būt dzīvei “brīvībā”- vidēji statistiskais latvis toreiz bija pārliecināts, ka viss būs kā LPSR, tikai klāt nāks 300 šķirņu desu, auseklīši, džinsi un mežģīņu biksītes. Bet rezultātā tika nošķūrēts postkoloniālās sistēmas perifērijā un lēnām dezaktivizēts un izdeldēts pilnā saskaņā ar Darvina teoriju.
Zems nacionālais briedums un politiskais analfabētisms.
Zīmīgi, ka līdz pat 2023.gadam tā sauktā elite nebija spējusi izveidot saprotamu nacionālo ideju, jēdzīgu konceptu vai kādu virsnacionālu ideju kā darbības plānu nākotnei. Un, ja tāds nav ticis izveidots, ir tikai loģiski, ka nekas nav izdarīts. Visas kustības ir bijušas reaktīvas un tāpēc arī absolūti neveiksmīgas.
Visi lielie plāni un koncepti pieder pagātnei - jaudīgā sociāldemokrātu kustība, pasionārie komunisti un strēlnieki, pat Ulmaņa “vadoņa valsts” ideja bija labāka par to viendzimuma svingeru klubu, ko vērojam šodien Jēkaba ielā. Atzīmējams ir koncepts “Tilts starp Austrumiem un Rietumiem”, bet tā uzturēšana prasīja cita izmēra olas, nu, vismaz kā Aleksandram Lukašenko. Un nav brīnums, ka Rietumu orbītā nokļuvusī valsts nespēja to uzturēt arī stihiskās deindustrializācijas dēļ, ko Baltkrievija nepieļāva.
Īsi sakot, nacionālās vīzijas un plāna nav. Slikti ir tas, ka to nāksies radīt ātri un piedevām vēl ekonomiska kraha apstākļos. Savukārt kā plusu var minēt apstākli, ka vēl dzīvi monetāristi un vecās skolas ekonomisti, kas var mīkstināt kritienu.
Politiskais infantīlisms.
Daļēji mantots no LPSR, jo Maskava tomēr toreiz risināja visus globālos jautājumus, tāpēc tālaika LV elite nodarbojās ar lokāliem jautājumiem, nebāžot degunu lielajā ekonomikas plānošanā un ārpolitikā. Tāpēc arī nav brīnums, ka PSRS atstātās kurpes bija stipri par lielu un pie pirmās sadursmes ar angloamerikāņu politisko lokomotīvi tās aizlidoja tālu no bāleliņa ķermeņa.
Acīmredzot tālajos 90. gados gūtā trauma neļauj tautai kopumā saprast pašas elementārākās lietas. Kaut vai to, ka ekonomika ir primāra un politika to apkalpo. Tāpēc, ne mirkli nedomājot, LV elite atteicās no nacionālās valūtas par labu eiro, uz visiem laikiem zaudējot pat mazāko iespēju regulēt savu ekonomiku.
Ja jūs pajautāsiet vidēji statistiskajam latvietim, ko dara Latvijas Banka jeb Pasaules Bankas Latvijas ofiss, tad nevienā gadījumā neiegūsiet saprātīgu atbildi. Jā, Latvijas Banka kaļ jubilejas monētas un rūpējas, lai, nedod, Dievs, kāds nesāktu veidot valsts atbalsta programmas reālā sektora attīstībai. Jo Pasaules Bankas uzdevums visur ir viens un tas pats - nodrošināt visā pasaulē globālo korporāciju dominanci gan ražošanā, gan finansēs.
Vidēji statistiskais latvietis nesaista savas izvēlētās partijas ideoloģisko piederību ar tās darbības rezultātu! Ja kāds mēģinātu cerēt iegūt pilnu slauceni ar pienu un ar šādu mērķi regulāri ietu pie buļļa, tad ātri atjēgtos slēgta tipa ārstniecības iestādē. Bet latvietis jau 20 gadus balso par Vienotību un neoliberāļiem, kuri visā pasaulē pārstāv baņķierus un globālās korporācijas! Un atsakās saprast, kāpēc paliek sliktāk un sliktāk.
Viņš nesaprot, ka demokrātija ir Demokrātu partijas vara, kas izpletusies pa zemeslodi. Un tajā sistēmā nav nekādu latviešu, Latvijas un tamlīdzīgu blēņu. Līdz ar to vienīgais, pie kā latvietis var tikt, sekojot šai paradigmai, ir “15 minūšu pilsēta”, maska un būsterītis. Tas arī būs tas, kas sagatavots teritorijām Eiropā ar ļoti zemu suverenitātes līmeni, ja vien Eiropā pēc haosa perioda nenostiprināsies islāma struktūru vara.
Partiju sistēmas specifika un prognozes.
Latvieša labais tonis prasa norobežoties no jebkā kreisa, kas varētu izskatīties pēc nostaļģijas pēc LPSR vai pat normālas rietumnieciskas sociāldemokrātijas. Jo latvietis ir sociāldarvinists, kas labāk mirst stāvus un vientulībā, nekā kopā risina savas problēmas un mēģina uzlabot vidi ap sevi.
Tāpēc arī viņu nemulsina esošo partiju absolūti absurdās un klaji idiotiskās programmas, no kurām pat nav saprotama konkrētās partijas ideoloģija. Visas latvju partijas ir labējas. Un liberālas!!! Bet tas saknē konservatīvo latvieti ne nieka nemulsina, pietiek ar dažām rusofobiskām pasāžām, un jebkādas kognitīvās problēmas tiek dzēstas.
Īstenībā sabiedrībā eksistējošā polarizācija nekādi neatspoguļojas praksē, acīmredzot kaut kādu izmaiņu realizācijai būtu jābalso par ļoti radikāliem spēkiem, tikai tā būtu iespējams kaut nedaudz apkarot to stagnāciju, kurā atrodamies šobrīd. Esošo spēku galvenā problēma ir apstāklī, ka neoliberālajā sistēmā esošās graujošās problēmas nav risināmas ar metodēm un zināšanām, kuras ir šajā pašā sistēmā radušās.
2018. gada ekonomikas asinspirts.
“Tilts starp Austrumiem un Rietumiem” galīgi tika piebeigts 2018.gadā ludīta Kariņa vadībā, kura ticība svaigi sagrieztam, zaļam papīram joprojām ir neiedragāta... Cik jau nu kvalitatīvi var būt kognitīvie procesi nemitīgi smaidošam amerikānim un viņa svītai…
Bet kurss uz valsts parāda kāpināšanu kosmosā ir ārkārtīgi bīstams pat stabilitātes apstākļos, un par 2018.gada kļūdām nāksies skarbi samaksāt tagad, kad FRS likmes tiek strauji celtas. Neizbēgams ir bankrotu vilnis un grūtības ar valsts parāda refinansēšanu - ar jaunajām likmēm valsts parāda apkalpošana varētu maksāt ap 3 miljoniem dienā tikai procentu maksājumos. Savukārt samudžinātā nodokļu likumdošana un banku regulācija rada pārliecību, ka jauni biznesi te vairs neradīsies, bet vecie iznīks, samazinot nodokļu maksātāju bāzi.
Vai Latvijā vēl ir alternatīvas elites?
Diemžēl tās ir marginalizētas un izskaustas. Neoliberāļi ir prasmīgi izmantojuši monopolu uz kontroli pār medijiem un pilnīgi iztīrījuši publisko telpu no jebkādām alternatīvām idejām. Un tas var rezultēties ar tādu triecienu pa daudz cietušo valsti, pēc kura tā vairs nepiecelsies.
Šobrīd, ja ticēt neangažētiem, ar finanšu sektoru saistītiem ekspertiem, Latvijas iedzivotāju skaits nepārsniedz miljonu. Teritorija savukārt ir kā 2 Nīderlandes, ar attīstītu ceļu un dzelzceļu tīklu, kas mantots no PSRS. Esošās nereālās, politiski noteiktās energonesēju cenas nav savietojamas ar tik lielas, tranzīta nodrošināšanai paredzētas infrastruktūras uzturēšanu un saglabāšanu. Sistēmas kolapss ir tikai laika jautājums.
Vienīgā cerība ir turīgais slānis, kas savu nākotni saista ar Latviju, kura aktīvi neatrodas Delaverā un citos ofšoros. Jo drīzais NATO zaudējums Ukrainā izsauks ES sairumu, radīs iespēju Latvijas elites grupu nomaiņai un piekļuvei lētiem energoresursiem Latvijas ekonomikas atjaunošanai .
Ir vienalga, kādā krāsā ir kaķis, kas ķer peles!
Ir pamatotas aizdomas, ka jaunais latviešu kaķis varētu būt tumši sarkans. Jeb kārtīgs kreisi konservatīvais projekts, kuram vēl atrastos prasmīgi realizatori. Jo esošais purvs nav likvidējams ar lekcijām un morālām pamācībām, tuvākās nākotnes apstākļi to vienkārši neļauj. Nāksies saskarties ar ES sabrukumu, esošās monetārās sistēmas krahu, lokāliem kariem nākošo piecu gadu laikā, NATO sairumu un jaunu reģionālu bloku veidošanos.
Pat pavirši paskatoties Kariņa sejā, ir skaidrs, ka ne viņš, ne viņa partija nevienu no šiem izaicinājumiem ne fiziski, ne intelektuāli pieņemt nespēs. Tieši pretēji, Kariņa formējuma eksistence un esošā neoliberāļu kontrolētā elite ir šķērslis jebkādām izmaiņām, kas palīdzētu novērst katastrofu. Ja īsāk, tad pozīcijas partijas arī ir šī katastrofa.
Smagie uzdevumi.
Atkabināties no mirstošā Bretonvudas modeļa, pārstāt maksāt nodevas SVF un PB.
Padzīt PB ofisu no valsts, atlaist lielāko daļu no Latvijas Bankas augstākās un vidējās vadības un aizstāt ar konceptuāli adekvātiem vadītājiem.
Ieviest drukātu pārejas naudu paralēli eiro, apritē palaist digitālu latu, kas būtu pielietojams kā valsts un pašvaldību investīciju valūta.
Atjaunot tranzītu no Baltkrievijas, Kazahstānas un Ķīnas, atvieglot multivalūtu un kriptovalūtu darījumu likumisko regulējumu, izveidot beznodokļu zonu visu valstu uzņēmumiem.
Ņemot vērā Eiropas nākotnes satricinājumus, izmantot savu ģeogrāfisko stāvokli, lai ātri nomainītu ārpolitiskās prioritātes.
Pilnīgi nacionalizēt enerģētikas nozari, ieskaitot degvielas vairumtirdzniecību un ostas.
Ieviest valsts plānu.
Valsts finansēti projekti pārtikas rūpniecībā un dabas resursu ieguvē un tirdzniecībā.
Izveidot darba grupu, kas sagatavotu Latviju dalībai reālās ekonomikas projektos Eirāzijas ekonomiskajā telpā.
Ir skaidrs, ka arī ģeopolitiskā vektora nomaiņa nav iespējama bez postošām sekām, bet Latvijai vairs nav labu variantu, - pārāk daudz reižu vēlētāji ir balsojuši nevis par lielāko labumu, bet mazāko ļaunumu. Turklāt jau šobrīd ir redzams, ka tieši Eirāzijas zona būs miera un stabilitātes osta, ko nodrošinās lielie spēlētāji, bet Eiropa ir nolemta haosam un saplosīšanai. Tātad mums vairs nav pa ceļam, atlikusī saujiņa latviešu to vienkārši nepārdzīvos.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
