Vēlēšanu sistēmas maiņa, nespējot mainīties ievēlamajiem, ir tas pats, kas gultu mainīšana vietām cerībā uzlabot prieka mājas ienākumus
Aleksandrs Kiršteins03.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlēšanu sistēmas maiņa būtiski neietekmēs cilvēku domāšanas veidu. Pārmaiņas nesīs latviešu politiķu rakstura maiņa, veidojot jaunu vērtību sistēmu, kas sakņojas pašcieņā un taisnīguma apziņā.
Pirms mehāniski mainīt tautas priekšstāvju ievēlēšanas kārtību, daudz svarīgāk būtu sākt diskusiju par Latvijas atpalicības cēloņiem, kas, manuprāt, sākās ar pakāpenisku valsts neatkarības zaudēšanu.
Tagad jau ir skaidrs, ka atkārtot Latvijas pirmskara saimniecisko izrāvienu no pēdējām vietām Eiropā 1920. gados līdz iekļūšanai pirmajā desmitniekā pēc nieka 15 gadiem nav iespējams bez savas neatkarīgas Centrālās bankas un monetārās sistēmas.
Ja pirms Otrā Pasaules kara Latvija bez kādiem SVF, PB vai ECB aizņēmumiem bez grūtībām ar savas Latvijas bankas garantijām spēja emitēt latus gan Ķeguma HES, gan Eiropā modernākās Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcas būvniecībai, uzsākt vieglo un kravas auto un lidmašīnu ražošanu, spēja izstrādāt tehnoloģijas Minox, elektrotehnikas un darbgaldu ražošanai VEFā, kā arī katru gadu atvērt desmitiem jaunu un modernu skolu, tad skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu dalības noteikumiem ES.
Otrs jautājums ir latviešu tiesību aizsardzība savā valstī. Pat pēc juridiskas neatkarības atjaunošanas latvieši savā valstī necienīgi samierinās ar “mazākā brālīša” statusu. Katrs okupantu pēcnācējs var ņirgāties un pazemot latviešus Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī, jo aizsargu organizācijas nav, bet policijas vairākums pat nesaprot latviski.
Zemessardze, kas sākumā tika veidota ar ieceri aizvietot aizsargus, laikus tika neitralizēta, pabāžot to zem Bruņotajiem spēkiem. Visa latviskas valsts neesamība visspilgtāk bija labi redzama pēdējo 20-25 gadu garumā pie Brīvības pieminekļa 16. martā, kad mūsu leģionāri un viņu pēcteči bez ordas ieklīdeņu svilpieniem nevarēja mierīgi nolikt ziedus, godinot savus kritušos biedrus.
Piekrītu Alvim Hermanim, ka esošās partijas nav ieinteresātas nopietni mainīt situāciju, tomēr vispirms laikam būtu nepieciešama jauna masveidīga tautas kustība, kas apvienotu sākumā ideālistus – patieso tautas inteliģenci –, kuri spētu godīgi atzīt, ka esam strupceļā un galvenais uzdevums būtu faktiska latviešu valsts neatkarības atjaunošana.
Vispirms jāvienojas, vai mums vajadzīga tāda valsts, kuras vadītāji nerāpos pēc uzslavām uz Briseli, neatkarīga valsts, kuras pilsoņiem, nevis ārzemniekiem, piederēs gan bankas, gan uzņēmumi, gan zeme un tiesības pašiem izlemt, kas ir normāla ģimene, kā apstrādāt savu zemi vai cik zaļi vēlamies dzīvot ar saviem milzīgajiem kūdras un koksnes krājumiem!
1918. gada 18. novembrī uz skatuves iznāca latvieši, lai pasludinātu savu valsti. Tur nebija ne krievu, ne vācu, ne citu minoritāšu pārstāvju, jo tiem jau bija vai tika dibinātas savas valstis. Šo patiesību aizmirsām pārāk ātri, tomēr tagad pienācis laiks iztaisnot muguru un skaidri pateikt, ka buldurēšanas laiks par "integrāciju", "iekļaujošu sabiedrību", nabaga septiņdesmitgadīgiem vecīšiem, kas 50 gados nav spējuši iemācīties latviski, ir beidzies. Šī ir latviešu nācijas valsts, kas to nav sapratuši, laipni lūgti uz visām debess pusēm!
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
