Iesaki rakstu: 
1. Demokrātiskas sabiedrības princips ir vairākuma (kvorums) vara pār mazākumu. Mērķtiecīgas un ilgstošas cilvēku ideoloģiskās apstrādes un smadzeņu skalošanas rezultātā sabiedrības vairākums ir pārvērties par trulu patērētāju sabiedrību. Balsojot pēc labākajiem demokrātijas principiem par to, kas šodien būs pusdienās, piedaloties vilkam, šakālim, hiēnai un aitai, pēdējai tikt pie pusdienām izredžu nav.
Fabula – Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgajiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (2.Kor.16-18)
Tikai garīgi attīstītā sabiedrībā ar emocionāli inteliģentu, gaišu un dievbijīgu cilvēku skaitlisko pārsvaru vēlēšanas pēc kvoruma principa varētu būt ar pozitīvu pienesumu. Nepiedalies pasākumos un nespēlē pēc noteikumiem, kuri jau pēc definīcijas tavu uzvaru neparedz.
2. Latvijā vara jau sen faktiski tautai nepieder, tātad – tā pieder tautai naidīgiem spēkiem. To nepārprotami parāda, izgaismo un pierāda MK lēmumi un Saeimas pieņemtie likumi, kuri klaji vērsti pret tautu, tās interesēm, jau nesuši smagas sekas un ir pielīdzināmi sankcijām. Attiecīgi secināms, ka Latviju pārvalda okupācijas administrācija.
Brīvprātīga piedalīšanās okupācijas administrācijas rīkotos pasākumos (piemēram - vēlēšanas), kuri leģitimizē un stiprina tās varu, ir sadarbošanās ar to un klasificējama kā kolaboracionisms, kas ir noziegums.
Fabula – dari, ko darīdams, apdomā galu! Lai gan īstermiņā sadarbošanās ar tautai naidīgu režīmu var būt materiāli un visādi citādi izdevīga, tā ir nodevība pret tautu, un – varas maiņas gadījumā – kolaboranti stāsies tautas tiesas priekšā.
3. Antihumānie režīmi tradicionāli turas gan ar propagandas, gan kolaboracionistu, gan militāra spēka palīdzību. Ja varas maiņas gadījumā svešzemju algotņi, visticamāk, Latviju pametīs un dosies mājās, tad vietējiem policistiem un citiem spēka struktūru darbiniekiem šādas iespējas nebūs. Par to ieteiktu padomāt jau savlaicīgi, veicot represijas pret tautu, iekasējot netaisnīgus, nesamērīgus un pazemojošus sodus utt. Varas mainās pat viena cilvēka dzīves laikā. Nav nekāda pamata domāt, ka šī pastāvēs mūžīgi.
Fabula – ko sēsi, to pļausi. Dari citiem tā, kā tu gribētu, lai dara tev.
4.“Viņi” - antihumānie globālie spēki ar metastāzi Latvijā daudz augstāk vērtē piemānīšanu, piekrāpšanu, iebiedēšanu nekā brutālu piespiešanu ar varu. Tādēļ, piemēram, pat pirms slavenās injekcijas cilvēkiem liek parakstīties. Tiem, kuri parakstīties atsakās, šļura injicēta netiek (līdz šim – 11.08.22). Tas pats ar sodiem, nodokļiem, nodevām un netaisnīgiem, neatbilstošiem tarifiem. Tie visi ir noformēti kā brīvprātīgi maksājumi. Ja maksājuma uzdevumā nepierakstīsiet, ka nauda vai tās daļa ir izspiesta, vēlāk to būs grūti pierādīt un vainīgos saukt pie atbildības, kā arī saņemt kompensāciju.
Tas pats ar “vēlēšanām”. Piedalīšanās tajās ir brīvprātīga - ar varu nevienu nespiež. Bet, lai varētu netraucēti, “leģitīmi” un nesodīti turpināt darīt savas nelietības un vest Latvijas tautu nebūtībā, “viņiem” tautas aktivitāti šajā pasākumā vajag.
Gan tā saucamo “opozīcijas partiju”, gan “pretšļuras trenda” aktīvistu, gan citu “gaismas spēku” piesaistīšana vēlēšanu farsam ir ar vienu mērķi – aktivizēt un iesaistīt elektorātu. Brīžiem šī vēlme izpaužas gluži smieklīgi un histēriski, kā tas ir ar ideju par balsošanu ar nederīgiem personu apliecinošiem dokumentiem. Nākamā stadija būtu atļaut balsot arī mirušo radinieku vietā. Kā saka - āža kāja lien laukā. Sak, - balso, par ko vēlies, galvenais – atnāc un paraksties...
Fabula – bailēm lielas acis! un - Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest. (Sal.pam.22:3)
Iepriekšminēto apsvērumu dēļ un:
- kamēr Latvijā nebūs sabiedriski – ekonomiski politiskas iekārtas, kuras centrā ir nevis nauda, bet cilvēks;
- kamēr Latvija ir tikai kolonijas statusā;
- kamēr vara ir ārzemju aģentiem un viņu dibenlaižām;
- kamēr šie personāži organizē vēlēšanas un skaita balsis;
- kamēr pastāv partokrātija;
- kamēr vēlēšanas skaitās notikušas pat tad, ja tajās piedalās viens cilvēks(!);
- kamēr deputātiem ir “neaizskaramība”, bezatbildība un tie nav atsaucami;
- kamēr galu galā vēlēšanas nepauž tautas gribu - nav neviena iemesla tajās ņemt dalību un attiecīgi – atbalstīt.
Tādēļ, draugs, – atstāj vien savu balsi pie sevis un lūko, ko var darīt “lietas labā” citos veidos...
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
