Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Desmit tūkstoši apņēmīgu, gandrīz pat varonīgu ļaužu ir ar saviem parakstiem pret pieminekli Pārdaugavā apliecinājuši, ka vienmēr gatavi cīniņam ar cilvēku atmiņu un citām lietām, kas lāga nespēj sist pretim, - akurāt kā tas bijušais komuņaku sekretārs, tagadējais tautas kalps, kas ne tik senā pagātnē pavēlēja postīt Kalpaka un viņa cīņubiedru piemiņas vietas, bet nu apgalvo, ka šādā veidā tās glābis no iznīcības. Speciāli viņiem veltu šo, iespējams, pamācošo fragmentiņu no savas jaunās grāmatas Trīspadsmit Amerikas.

"Es esmu nonācis Nikaragvas galvaspilsētas Managvas nomaļākā rajonā, netālu no Austrumu kapsētas - Cementerio Oriental, un stāvu pie pamatīga gareniska, nedaudz apskrambāta, sarkanmelni nokrāsota betona bluķa, - šajā pasaulē tieši betons visbiežāk izmantotais pieminekļbūves materiāls, un arī krāsu izmantošana ir parasta un atzīta lieta. Uz tā uzmontēta vertikāla balta betona plāksne, bet tās vidū uz tumšpelēcīgas metāla plāksnes – vai varbūt tā tomēr ir tikai citādi nokrāsota reljefa betona plāksnes daļa – fona ar gaišākiem burtiem rakstīts: Colonia. Leonel Rugama. „Qe se rinda tu madre". Un vēl zvaigznītes simbols ar vienu datumu - 27 marzo 1949 - un krustiņš ar otru - 15 enero 1970.

Šī ir piemiņas vieta, iespējams, varbūt pat visslavenākajam nikaragviešu mūslaiku revolucionāram, kura pēcnāves liktenis uzskatāmi parāda, kas ir noticis ar visu Nikaragvas revolūciju. To pašu, kura notika 1979. gadā un izraisīja tādu ASV nepatiku, ka sekoja daudzus gadus ilgs tirdzniecības embargo un miljardus izmaksājuši mēģinājumi paklusām gāzt nepatīkamo marksistiski ļeņinisko režīmu.

Leonels Rugama, kurš, kā rāda piemiņas plāksne, nenodzīvoja pat līdz divdesmit viena gada vecumam, bija dzejnieks. Turklāt dzejnieks viņš bija tajā retajā - faktiski unikālajā - pasaules valstī, kur (kā jums to norādīs arī jebkurš Nikaragvas ceļvedis) dzejnieks un rakstnieks joprojām ir vairāk elks nekā citviet popzvaigzne vai Holivudas spīdeklis; valstī, kur nebūs nekāds brīnums, ja ceļabiedrs provinces kratīgajā, smaržīgajā un ar divkājainā, četrkājainām un arī spārnainām būtnēm bāztin piebāztajā cāļu autobusā sāks skaitīt kādu garumgaru poēmu; valstī, kur pats prezidents (zināms dzejnieks, turklāt arī precējies ar dzejnieci) publiski ir paziņojis: "Mūsu zemē ikviens tiek uzskatīts par dzejnieku, kamēr nepierāda pretējo..."

Protams, būt dzejniekam šādā vietā - tas nozīmē arī uzņemties milzīgu atbildību, un Leonels Rugama acīmredzami centās, cik spēka. Viņš nebija nekāds revolucionārais mačo un atšķirībā no slavenā Če Gevaras ar sievietēm vienmēr bija bikliņš un klusiņš - tāds murmulīgs briļļainītis, izglītots un gudrs strādnieku zēns, gandrīz vai īstens nevainīgs svētais, kuram pat bija dzejolis Dzīvot kā svētie un kurš, kā atklāj citi viņa dzejoļi, par nāvi domāja daudz un regulāri tāpat kā par to, kā dzīvot pareizu dzīvi, kā atstāt pareizu mantojumu, pareizu piemiņu un kā palikt cilvēku atmiņā arī pēc nāves, kura agrāk vai vēlāk būs klāt.

Šo pārdomu augļus ievajadzējās daudz agrāk, nekā viņš pats, iespējams, to būtu vēlējies. 1970. gada 15. janvārī divdesmitgadīgais revolucionārs tika ielenkts konspiratīvajā mājā Managvā, un šajā mirklī viss visiem jau bija skaidrs - iznākt no turienes dzīvam un padoties Nacionālajai gvardei nozīmēja nodot sevi diktatora Somosas benžu un spīdzinātāju rokās un nolemt sevi īpaši mokošai un ilgai nāvei. Tie bija ļaudis, kuriem šķita pamācoši pa nakti nogalinātos iespējamos varas pretiniekus atstāt ceļmalās citiem par brīdinājumu, bet smieklīgi šķita nogriezt cilvēkam dzimumorgānus un tos viņa acu priekšā izbarot suņiem. (Nebija lietas, ko Somosas rīkļurāvēji nedarītu ar saviem pretiniekiem.) Vienīgais, kas atlika Rugamam, faktiski bija, - izlemt, kā tieši aiziet. Ar kādiem tieši vārdiem.

Rugama, kaut arī strādnieku zēns, bija labi izglītots un arī par vārdu un izteikumu krājuma pieticīgumu nevarēja sūdzēties. Taču, kad Nacionālā gvarde viņu aicināja skaļi nākt ārā un padoties, dzejnieks skaļi atbildēja ar nebūt ne pieklājīgiem un nebūt ne poētiskiem vārdiem, kuri vēl tagad, iespējams, ir otrs slavenākais teiciens visā Nikaragvā uzreiz aiz leģendārā revolucionāra Sandino Patria libre o morir! - Brīva tēvija vai mirt!

"Que se rinda tu madre!" skatoties nāvei acīs, paziņoja dzejnieks klasiskā ielas valodā. "Lai padodas tava māte!" Un gāja bojā kaujā. Tāpat kā vēl divi citi revolucionāri - Morisio Ernandess un Rohers Nunjess. Visu triju līķu fotogrāfija pēc tam bija ievietota valdības laikrakstā, taču nāvē klusējot aizgājušie Ernandess un Nunjess ir sen aizmirsti, un nenācās man viegli pat noskaidrot viņu vārdus; cita lieta - nevainīgais svētais, kura pēdējie pirmsnāves vārdi pēkšņi izrādījās... nu, maigi izsakoties, parupji. Kaut kādā jokainā veidā - interesanti, bija to Rugama izrēķinājis vai tomēr ne - tieši šī pašpuiciskā iespļaušana uz tevi vērstā lielgabala stobrā izrādījās tā, ko vidusmēra nikaragvietis saprata un novērtēja.

Šis notikums vēl cilvēku apziņā sakusa kopā ar to, ko pusgadu iepriekš, 1969. gada 15. jūlijā televīzijas tiešraidē varēja vērot katrs nikaragvietis (tas ir, katrs, kam bija pieejams televizors), - kā Nacionālā gvarde ar tankiem, helikopteriem un simtiem vīru uzbrūk citai kuslai divstāvu ēkai Managvā, lai izsvēpētu no turienes un iznīcinātu, kā tika uzskatīts, pamatīgu revolucionāru vienību. Kad iespaidīgā kauja bija beigusies, aplenkto uguns apklususi un drupas pārmeklētas, izrādījās, ka viss šis milzīgais spēks ir bijis vērsts pret vienu vienīgu divdesmit trīs gadus vecu jaunekli vārdā Hulio Buitrago.

Buitrago laikam nebija no tiem dzejniekiem, kas raksta, deklamē un pirms nāves kārtīgi nolād savus pretiniekus, - viņš gāja bojā, klusējot, atšaudoties un piesedzot trīs citu biedru atkāpšanos. Taču arī ar to pietika gan nikaragviešu aizvien pieaugošajai apziņai, ka pret brutālo varu ir iespējams cīnīties arī maziem spēkiem, gan arī varoņleģendai, kura turpinājās vēl gadu desmitiem, - ar to pietika pat, lai druscīt apmuļķotu pat vērīgo rakstnieku Salmanu Rušdiju, kurš, vācot materiālus savai grāmatai Jaguāra smaids, bija sapratis, ka "cilvēki ieraudzīja Buitrago iznākot un beidzot mirstot"...

Šie nedaudz "uzlabotie" Buitrago dzīves pēdējie mirkļi, šie Rugamas parupjie vārdi bija tie, kas nikaragviešu prātos par viņu palika... būtu, protams, jauki teikt, ka uz mūžīgiem laikiem, taču tā nebūs gluži patiesība. Dzīve ir mainījusies, un nekas to neparāda skaidrāk kā pārmaiņas ar tiem pašiem Rugamas pieminekļiem.

Nekas par to neliecina, taču izrādās, ka šis te sarkanmelnais piemineklis nav tas pats, kas šeit par godu druscīt svētajam revolucionāram tika uzstādīts uzreiz pēc revolūcijas. Kad 1990. gada vēlēšanās kreisie - sandinisti cieta sakāvi, jaunā Violetas Barrios de Čamorro valdība ķērās pie tā, ko varētu saukt par politiskās atmiņas mainīšanu. No 1990. līdz 1995. gadam Managvas mērs bija Arnoldo Alemans (divus gadus vēlāk viņš kļuva arī par Nikaragvas prezidentu un valdīja, kamēr viņa politisko karjeru nepārtrauca kārtīgs korupcijas skandāls), - viņa vadībā tika iznīcināti simti revolucionāro pieminekļu, tostarp viens no pirmajiem bija tieši šis.

Savukārt 2007. gadā sandinisti atgriezās pie varas – un iepriekšējā vietā atgriezās arī piemineklis. Gandrīz tieši tāds pats, taču... gluži tāpat kā "pārkrāsojās" sandinisti, nu jau "īstā" Rugamas piemiņas vieta skaitās cita.

Šis te, sarkanmelnais un ar nepieklājīgo uzrakstu, atrodas faktiski blakus La Aviación cietumam, kur Somosu dinastijas valdīšanas laikā notika viss, kas nu diktatoru cietumos notiek. Cietums izrādījās vajadzīgs arī jaunajai varai, savukārt Rugamas vārdā nosauktā kolonija tika nodota kā mītne jaunās armijas jauno virsnieku ģimenēm. Jau tajā pašā 1979. gadā Colonia tika nosaukta Rugamas vārdā, un tad arī tika uzstādīts piemineklis. Protams, bija ļoti simboliski – vietā, kas savulaik bija Somosas Nacionālās gvardes perēklis, nu slejas piemineklis cilvēkam, kas, labi apzinoties nāves tuvumu, atļāvās viņus sirsnīgi pasūtīt.

Taču nu 2010. gadā, Rugamas nāves četrdesmitajā gadadienā viņa nāves vietā, kas atrodas tikai kādu gabaliņu tālāk, blakus Cementerio Oriental ieejai, uzsliets jauns, no vietējo viedokļa - nesalīdzināmi smalkāks piemineklis. Protams, tas atkal ir betons, taču nu betona ir daudz, daudz vairāk - veselas trīs milzu plāksnes: uz kreisās ir uzzīmēti/uzgleznoti (visā Latīņamerikā vērojamā aizraušanās ar sienu gleznojumiem šai zemē ir īpaši izteikta) Nikaragvas un sandinistu frontes karogi, centrā - nedaudz naivistiskā manierē attēlota meitene, kas pabeidz zīmēt Rugamas portretu, bet labajā pusē – fragments no paša Rugamas dzejoļa, kas beidzas ar vārdiem: „Ļoti tuvu nāvei, bet ne beigām.”

Kaut kur ir pazudis gan revolucionārais askētisms, gan mačiskais pašpuicisms ar ienaidnieku mātes pieminēšanu. Un to pašu var novērot visā Managvā, - bijušie revolucionāri, kuri vienpadsmit gadus pēc revolūcijas zaudēja vēlēšanās un atkāpās, nu atkal ir atpakaļ, taču nu jau viņi ir - vai vismaz izliekas - pilnīgi citādi. Skarbi romantiskā sarkanās un melnās krāsas salikuma vietā nu ir rozā plakāti ar puķītēm (nē, es nepārspīlēju), brīvās tēvijas, sociālisma un nāves saukļu vietā - kaut kas par mieru, mīlestību un kristietību, un visos lielajos Managvas krustojumos, apliecinot prieku, mīlestību un gaišo skatu nākotnē, ir uzstādīti veidojumi, kas visvairāk atgādina mūžīgas Ziemassvētku eglītes – dienas gaismā tie izskatās pabaismīgi, bet naktī ļoti jauki.

Kopumā izskatās, ka vecā-jaunā vara ir noalgojusi imidžmeikerus, kuri pirms tam ilgus gadus rūpējušies par  Bārbijas publisko tēlu. Un, protama lieta, ka revolucionārā, varonīgā, brutāli pašpuiciskā nāve vairs nav ne pieprasīta, ne akcentēta - Rugamam vēl ir paveicies, jo visi zina, ka viņš no agrīnajiem revolucionāriem bija viens no retajiem, kas neatteicās no katoļticības, un tātad atbilst vecās-jaunās varas kristīgi sociālistiskajam raksturam. Savukārt visādi citādi sarkanmelnā revolūcija ir beigusies ar klusu pššššš..."

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...