Ventspils brīvostas valdes priekšēdētāja oficiāli apstiprina: Meroni uzņēmumiem iesaldēti konti
Imants Liepiņš14.01.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
ASV sankcijas pret “smagos noziegumos” mūždien apsūdzēto Ventspils mēru smagi trāpījušas Latvijas politiķu “lieldraugam” Rūdolfam Meroni — viņa kontrolētajām uzņēmējsabiedrībām Ventspils ostā iesaldēti konti, šodien apstiprināja Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāja Inguna Strautmane.
Uzstājoties Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē, viņa apstiprināja Pietiek un citu mediju jau pagājušonedēļ ziņoto: bankas, izpildot ASV sankcijas, pilnībā apturējušas norēķinus ar piecu Ventspils brīvostas kompāniju kontiem, un šie pieci uzņēmumi līdz šim nodrošinājuši aptuveni 52% no Ventspils ostas kravu apgrozījuma.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja Santa Purgaile piebildusi Saeimas komisijas sēdē, ka darbības ar banku kontiem ir apturētas tiem uzņēmumiem, kuru patiesais labuma guvējs skaitoties Aivars Lembergs, bet uzņēmumus faktiski kontrolē Šveices advokāts Rūdolfs Meroni.
Konkrēti uzņēmumi vārdā nosaukti nav tikuši, taču no ekonomikas rādītājiem var izdarīt secinājumu, ka runa ir par mazuta un citu tumšo naftas produktu pārkrāvēju AS Ventbunkers, ģenerālkravu un ogļu pārkrāvēju AS Ventspils Tirdzniecības osta, AS Kālija parks un, iespējams, jauno ogļu terminālu SIA Baltic Coal Terminal. Kas varētu būt piektā kompānija, pagaidām nav precīzi izskaitļojams, taču pastarpinātā līdzīpašnieka statuss A. Lembergam iepriekš ticis piedēvēts arī lielgabarīta un konteinerkravu terminālā SIA Noord Natie Ventspils Termināls.
I. Strautmane vienlaikus piebilda: "Kopumā varu apgalvot, ka Ventspils brīvostā patlaban krīze nav — kuģi ienāk un kravas tiek pārkrautas." Tomēr kontu iesaldēšana nozīmē, ka termināli pēc šo kuģu piekraušanas nespēj saņemt naudu par darbu, attiecīgi nespējot samaksāt darbiniekiem un apakšuzņēmējiem.
"Man ir informācija, ka šie uzņēmumi paši ir vērsušies pie ASV Finanšu ministrijas Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) pēc skaidrojumiem, kā viņiem rīkoties, lai izvairītos no sankcijām. Tad, kad uzņēmumi saņems OFAC skaidrojumu, būs skaidrs, kā tālāk rīkoties," sacīja S. Purgaile.
Situācija ir tik nopietna, ka gandrīz trīs gadus ilgo klusēšanu pārtraucis Aivars Stīvens Gobiņš, kurš ieņem vadošus amatus teju visos R. Meroni grupējuma kontrolētajos uzņēmumos. Portālam Delfi viņš notiekošajā vainojis FKTK un bankas, nevis tos politiķus, pēc kuru iniciatīvas sankcijas uzliktas: “Bankas nevēlas iedziļināties reālajā situācijā, arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija nesniedz skaidrojumu,” un aicinājis ministrus iejaukties viņa pārstāvēto uzņēmumu labā, lai “skaidrotu situāciju”.
Taču ne jau īslaicīgi pārrāvumi naudas plūsmā nogremdēs daudzmiljonu uzņēmumus — daudz bīstamāka ir nākamā I. Strautmanes ieskicētā varbūtība: “Ventspils brīvosta sagaida, ka uzņēmumi paši rīkosies un pārstrukturēsies. Ja uzņēmumi to nespēj, tad viņiem būtu jāiet prom un jāatbrīvo citiem uzņēmumiem vieta biznesam Ventspils brīvostā.”
Aiz šādas perspektīvas slēpjas fakts, ka zeme visās ostu teritorijās ir valsts īpašums un pat teorētiski nevar nonākt privātīpašnieku rokās. Privātajiem uzņēmumiem tiek iznomātas vienīgi tiesības uz šīs zemes celt terminālus un ražošanas ēkas, savukārt zeme paliek valsts īpašumā, tāpat kā piestātnes, muliņi, kuģošanas ceļš, mols u.c. hidrobūves. Kompānijas apņemas nodrošināt kravu apjomu, kur par katru pienākušo kuģi un pārkrauto tonnu valstij tiek nomaksātas attiecīgas nodevas, par kurām tiek remontētas hidrobūves, piebraucamie ceļi, dzelzceļa infrastruktūra utt.
Savukārt, ja ostas uzņēmumi teritoriju aizņem, bet paši savas mazspējas dēļ nepārkrauj kravas, valsts nesaņem sev pienākošos maksu par tonnāžu un ienākošajiem kuģiem. Ja vēl turklāt sankciju dēļ termināli nespēs samaksāt nomas maksu par valsts zemes aizņemšanu, tad piepildīsies I. Strautmanes minētais scenārijs — šiem uzņēmumiem būs jāiet prom no ostas, kuras teritoriju iznomās jauniem komersantiem, kas gribēs un varēs atrast pārkraujamās kravas.
Ventspils ostā šis process līdz šim ir noticis konstruktīvā ceļā — osta ir paplašinājusies, nevis izdzenot kādu no iepriekšējās vietas, bet gan izbūvējot jaunas piestātnes un terminālus vietās, kur līdz šim bija tikai purvains Ventas krasts (krastmala mangāna rūdas pārkraušanai un turpat blakus esošais SIA Overseas Estates sulu termināls, tāpat kokmateriālu pārkraušanas placis Ventas otrā krastā starp Paceļamo tiltu un Apvedtiltu). Tomēr, ja kravu pārkraušana VTO, Ventbunkerā un Kālija Parkā ilgstoši apstāsies pilnībā, tad valstij šajās teritorijās nāksies meklēt jaunus nomniekus.
Pagaidām tieslietu ministrs Jānis Bordāns un viņa parlamentārais sekretārs Juris Jurašs nav komentējuši, vai ieriebšana valsts interesēm līdz ar R. Meroni kontrolētajām komercsabiedrībām bija viņu mērķis, braucot uz ASV izlūgties sankcijas.
Tāpat mediji jau ziņojuši, ka daudzi desmittūkstoši eiro iepriekšējos gados no R. Meroni kontrolētā Ventbunkera aizplūduši Vienotības, KPV LV un pat Latvijas Reģionu Apvienības politiķu kontrolētu firmu kontos, savukārt ar kūdras purvā pie Lietuvas robežas reģistrētu fiktīvu reklāmas aģentūru AZUS tika slēgts līgums par vēl 18,5 tūkstošu eiro atmazgāšanu katru mēnesi.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
