Vēroju protestus Krievijā kā dokumentālo filmu par dzīvnieku pasauli
Augusts Augustiņš14.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērojot, to, kas notiek Krievijas plašumos, nāk prātā, iespējams, visu tautu sakāmvārds – „ko sēsi, to pļausi”. Šoreiz ir pienācis laiks krievu tautai nopļaut to, ko tā jau sen bija cītīgi sējusi Ziemeļkaukāzā, Āfrikā un Austrumukrainā. Un nevajag man te tagad stāstīt par korupciju, par bandītiem un sazin vēl ko, kas pie visa būtu vainojami. Skarbi, bet šoreiz taisnība būs vien tiem, kas uzskata, ka pati krievu tauta šajā situācijā vien ir vainīga un pašai vien tai ar Putina režīmu būs jātiek galā, ja vien nav jau par vēlu ko vērst par labu.
Ja man kāds pajautātu, ko es jūtu, redzot, kā cilvēki Krievijā beidzot ir atvēruši acis, nākdami mazliet pie prāta, runājot par tur pastāvošo bandītisko režīmu? Vai, visu to redzot, es klusībā ļauni priecājos? Es teikšu: „Nē!” Vai es izjūtu cieņu pret protestētājiem? Drīzāk ne! Lielos vilcienos man gandrīz vienalga!
Kāpēc? Tāpēc, ka es nespēju noticēt šo pašu protestētāju meliem, ka viņi neko nezināja iepriekš par to, kāds ir viņu prezidents, ar ko nodarbojas Krievijas specdienesti un cik brangi ir nobarojušās viņu amatpersonas un valstsvīri.
Un tagad paskatieties vēlreiz slaveno Navaļnija filmu par Putina pili, tikai uzmetiet tai aci bez emocijām. Jūs varbūt spēsiet saskatīt to, ko es saskatīju. Proti, to, ka tāds par tādu pasūdzējās, to, ka Krievijas sabiedrībā pastāvošā barības ķēde ir riktīgi samaitāta no pašas apakšas līdz pašai augšai un tur neko gandrīz nevar izdarīt.
Vai kāds atceras, ko pats Navaļnijs ir teicis par Krimu, par krieviski runājošiem nepilsoņiem Baltijā un citiem jautājumiem, kas skar Krievijas „impērijas” statusu un apšauba krievu tautas esamību būt par augstākās radības kroni? Protams, ka ne! Tā vietā, lai pateiktu, ka Krima ir jāatdod Ukrainai, Navaļnijs piedāvāja sarīkot vēl vienu referendumu. Nu, ar ko viņš atšķiras no Putina šajā jautājumā? Pilnīgi ne ar ko!
Video: https://www.youtube.com/watch?v=zj4qZdxAons.
Šo protestu jēgai ir grūti noticēt ne tikai tāpēc, ka tie ir daudz par mazu, bet arī tāpēc, ka šaubos, vai kāds no protestētājiem spētu, liekot roku uz sirds, pats sev pateikt, ka nekad iepriekš nav kaut ko „nospēris” no sistēmas vai darba devēja, piemēram, atnesot „darbu” uz mājām. Šo situāciju Krievijā es raksturotu kā spazmas barības ķēdē, kas radušās, jo bariņam cilvēku barības ķēdes lejas daļā beidzot ir nākusi apskaidrība par to, ka kāds ir bijis daudz viltīgāks par viņiem un ticis pie veselas muižas Gelendžikā. Diemžēl, bet Krievija vēl nav gatava labākiem laikiem!
Tā ir vienaldzība un žēlums, ko es jūtu, kad redzu protestus Krievijas pilsētās. Arī paliek pretīgi ap dūšu, kad redzi, kā miliči dauza pusmūža tantes un jauniešus, kuriem Krievijā nav ne tagadnes, ne nākotnes. Sajūtas ir tādas, it kā vērotu kādu kadru no National Geographic filmas par dzīvnieku dzīvi, kur viņi viens otru plosa un apēd, lai izdzīvotu. Nē, es ne par vienu Krievijā nepārdzīvoju, bet Putina režīmam ir jābeidz pastāvēt, jo sirdij jau gribas, lai „labie” cilvēki uzvar, bet „labie” cilvēki it kā reiz uzvarēja sarkano monstru, un tagad mēs redzam, kas no tā visa ir sanācis. Labi, ka mēs Latvijā tagad varam uz to visu noraudzīties no malas.
Viņiem pašiem ir jātiek galā! Jo tā ir tā pati tauta, kura līdz šim ir dziedājusi vienu dziesmu ar Putinu, kad tas pavēlēja novākt kārtējo žurnālistu, opozicionāru un liecinieku. Tā ir tā pati tauta, kas bauroja „Krim Naš!!!”, un tagad tā ir tā pati tauta, kas dauza „savējos” ar gumijas stekiem, laužot kaulus, ka krakšķ vien. Nu, lūk, tā atmaksas stunda ir klāt, pašus krievus tvarsta un dauza dzimtā milicija, liekot viņus cietumā, safabricējot likuma pantus un izdomājot pastrādātos noziegumus. Tagad viņu kādreizējie varoņi, kas reiz „atbrīvoja” Kaukāzu no teroristiem, Abhāziju un Dienvidosetiju no gruzīnu „nacistiem”, bet Krimu un Austrumukrainu no Kijevas „huntas”, ir pacēluši roku pret viņiem pašiem.
Vai tad tā nebija Krievijas tauta, kas deva svētību abiem Čečenijas kariem? Vai tā nebija Krievijas tauta, kas jūsmoja par laipnajiem zaļajiem cilvēciņiem okupētajā Krimā? Acīmredzot tagad ir pienākusi pašas tautas kārta, - ne velti jau vairākus gadus iepriekš Putins bija palielinājis iekšējā karaspēka skaitlisko sastāvu, turklāt tika izveidota arī Krievijas nacionālā gvarde tieši šādiem gadījumiem.
Daudzi tagad steigs teikt, ka „tauta jau nav vainīga”. Bet es jums atbildēšu: „Pasivitāte un vienaldzība jau pati par sevi ir tā vaina. Ko tā tauta sēja – tagad pļauj!” Dūmu bez uguns nemēdz būt. Tautas būtība un kultūra atspoguļojas tās izvēlētajos vadoņos, tā vienmēr ir bijis.
Tieši tāpēc, ka krievi visu šo laiku ir bijuši vienaldzīgi, viņi šodien tiek dauzīti ar gumijas nūjām gandrīz ne par ko – par vārda brīvību un par cilvēktiesībām. Vai krievi Krievijā necieta klusu, kad viņu armija iegāja Gruzijā un Ukrainā? Protams, ka klusēja! Tagad Navaļnijs un sauja līdzskrējēju atcerējās par vārda brīvību un cilvēktiesībām, par konstitūciju un godīgumu! Bet paši krievi Krievijā pagājušajā vasarā taču legalizēja „jauno konstitūciju” uz celmiem parkos un automašīnu bagāžniekos. Jaunajā konstitūcijā ir skaidri uzrakstīts, ka „Krievija vairs nav tiesiska valsts”.
Bet saprotiet mani tikai pareizi, jo zināmā mērā es jūtu līdzi Krievijas iedzīvotājiem, kuri ir izgājuši ielās, lai „cīnītos” pret zagli Putinu. Liekas, ka kāds Krievijā ir nācis pie prāta, bet ne jau pa īstam, jo viņi ir sapratuši tikai to, ka kādu dienu melnā berta var ierasties arī pēc viņiem, ja kaut kas netiks darīts lietas labā. Vai krievu tauta ir apjautusi un nožēlojusi to, ka viņu vara visus šos gadus ar viņu pašu rokām ir nogalinājusi desmitiem un pat simtiem tūkstošu cilvēku svešās zemēs, piemēram, Čečenijā, Ingušijā, Dagestānā, Kabarda-Balkarijā, Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā, Lībijā, Sīrijā un Venecuēlā, nemaz nerunājot par „savējo” cilvēku indēšanu un slepkavošanu ne tikai Krievijā, bet arī, piemēram, Lielbritānijā. Vai Krievijā kāds pakustināja pirkstiņu, kad pie Kremļa sienām Kadirova „brālēns” nošāva Putina lielāko pretinieku Ņemcovu? Nē!
Jā, tagad viņi vairs nemīl Putinu, bet viņi nekad nespēs atzīties, ka visi šie kari, konflikti un slepkavības ir krievu tautas vienaldzības vislielākās kļūdas. Krievija var manīties tikai tad, kad pati tās tauta sapratīs to, ka visa morālā atbildība par Putina režīma pastrādātajiem asiņainajiem noziegumiem gulstas uz to.
Krievu tauta gribēja ļaunu un „stipru” prezidentu, kurš iznīcina visu savā ceļā, tā lai par „lielvalsti” nebūtu jākaunas. Un tā tādu arī dabūja! Tad kāpēc viņi vairs negrib dzīvot zem viena jumta ar tādu prezidentu un ar viesiem viņa briesmīgi uzticamajiem mājdzīvniekiem – FSB, GRU, SVR un Rosgvardiju? Acīmredzot Rietumu sankcijas dara savu, izskatās, ka Krievijas tautas kabatas ir palikušas tukšākas, līdz ar to dzīvot ir palicis grūtāk, un tāpēc tai tagad ir vienalga, ka Krima ir viņu, ka Putins ir Times gada cilvēks un ka Krievija pirmā izgudroja Covid-19 vakcīnu. Kāds tai no tā visa labums, ja vēders kurkst un morgi pilni ar Covid-19 upuriem? Tas viss tai vairs nav tik svarīgs, bet savārīto putru tik viegli neizstrēbsi!
Situācija, kurā tagad atrodas Krievijas iedzīvotāji, man atgādina izgāztuvi, kurā vairs nav vietas atkritumiem, proti, meliem un noziegumiem. Kāpēc izgāztuvi? Jo pati krievu tauta nevēlas atzīt ne melus, ne Putina režīma pastrādātos noziegumus pret citām nācijām, tāpat kā kāds nevēlas savākt aiz sevis atstāto netīrību un atkritumus. Krievijas tauta to nav darījusi jau desmitgades, tai bija ļoti laba iespēja to visu nokārtot trakajos deviņdesmitajos pēc padomju monstra krišanas, bet tā izvēlējās iet to pašu ceļu, ko parasti.
Tagad Krievijas tautai ir atlikušas divas iespējas. Pirmā – nogrimt pašas radītajos mēslos, pārvēršoties par Ziemeļkorejai līdzīgu valsti. Otrā – sākt pašiem attīrīties! Skumjākais ir tas, ka Krievija ir uz visiem laikiem ir pazaudējusi tos daudzos gaišos prātus, kas bija brīdinājuši krievu tautu par nākotnē gaidāmajām briesmām, jo Putina režīms ar krievu tautas svētību bija tos jau laikus novācis no sava ceļa.
P.S. Meklēju un atradu video, kurā cienījamais nelaiķis Ņemcovs vēl 2013. gadā, krietni pirms Krimas un Austrumukrainas notikumiem atklāti runā par to,
ko esmu uzrakstījis. Ne velti šis kungs tika brutāli nogalināts pie Kremļa sienām, - par to vēl tā pati tauta kārtīgi iesmēja. Ap ceturto minūti Ņemcovs norāda uz Putina pili Gelendžikā, - jau 2013.gadā. visi to zināja, bet Navaļnijs to tagad pasniedz kā tādu pārsteigumu.
Video:
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
