Iesaki rakstu: 
Šajā rakstā apskatīsim vienu cienījamu argumentu par labu pieminekļa (jebkura) aizstāvībai. Proti, iespēju, ka piemineklis cilvēkam ir dārgs. Tas, ka cilvēks nav iepriekš meditējis tā pakājē vai rakstījis par to viedokļrakstus, nebūt nenozīmē, ka pieminekļa vērtības apzināšanās varētu būt nelietīga izlikšanās vai pašapmāns. Tas ir tikai normāli, ja cilvēks lietu novērtē tajā brīdī, kad apzinās iespēju to zaudēt.
Pieminekļa aizvākšana nav funkcionālas celtnes nojaukšana. Piemineklis nav satrūdējis līķis, tas nav ieraksts arhīvā, tas nav akmens vai metāla gabals, vai norobežots lauciņš. Piemineklis ir ar simbolismu piesātināta vieta un lieta, kuras visa būtība ir būt vairāk nekā tās materiālā realitāte.
Reizēm dzird argumentus, ka “piemineklis nevienam netraucē”. Muļķības. Visa pieminekļa sūtība ir kādam traucēt. Ja piemineklis nevienam netraucē, tas nav piemineklis, labākajā gadījumā tas ir “vides objekts”. Ja piemineklis ir cilvēkam, tad varbūt tas ir pārtapis par nosacītu kapakmeni, kuru tad atstāj mierā aiz cieņas pret mirušajiem.
Bet dzīvs piemineklis ir tas, kurš kādam traucē. Traucē kaut vai mierīgi iet pa tukšu telpu un nedomāt par to. Brīvības pieminekļa jēga cita starpā ir traucēt tiem, kas ideju par Latviju neņem nopietni. Tajā dienā, kad Milda “nevienam netraucēs” un goda sardzes vietā būs saceltas nojumes, zem kurām tirgos telefona vāciņus un kebabus, un nevienam tas nerūpēs, — tajā dienā Mildu droši varēs gāzt gar zemi.
Gan jebkura pieminekļa uzsliešana, gan aizvākšana (ja vien tas jau nav zaudējis nozīmi) ir rituāls akts, kurā kaut kas tiek apliecināts un vienlaicīgi — kaut kas tam pretējs tiek noliegts. Ja piemineklim ir kaut vismazākā simboliskā nozīme pašreizējā sabiedrībā, cilvēkam, kurš apelē pie pieminekļa nozīmības viņa pasaulē, ir jāspēj pieņemt arī citu cilvēku apgalvojumi par tā paša pieminekļa nozīmi viņu pasaulē.
Nevar apelēt pie tā, ka jums, piemēram, okupācijas piemineklis ir vectēva nestā upura apliecinājums, bet tajā pašā laikā nespēt uzklausīt tos, kuriem šis stabs apzīmēja Latvijas okupāciju. Vērtību arguments darbojas abos virzienos, un konflikts cilvēku starpā ir tieši par to, ka vērtības, pareizāk sakot, to apliecināšana realitātē, konfliktē savā starpā.
Kamēr nav strīda, tikmēr pastāvošais stāvoklis nevienu neaizskar. Ja neviens par konkrētu sāpīgu jautājumu nerunā, tas nozīmē, ka cilvēki ir ar to samierinājušies. Pašreizējais miera stāvoklis normālā pasaulē vienmēr simbolizē izlīgumu. Nav svarīgi, ka kaut kur zem pelniem vēl ir pa kādai atsevišķai kvēlojošai oglītei. Pieņemt, ka publiskais klusums par jautājumu ir izlīgums, nozīmē respektēt vairākumu kā strīdu izšķīrēju. Tas nozīmē respektēt balsu vienlīdzību.
Ciniķis teiks, ka vairākums ir vienkārši aizņemts ar citām tēmām, bet tas nemaina būtību. Jūs esat aizvainots tikai par tām lietām, par kurām neesat aizmirsis savu aizvainojumu. Cilvēka politiskā darbība un politiskie strīdi vienmēr būs par ierobežotu jautājumu loku. Brīvā, nemanipulētā sabiedrībā tas ir demokrātiski ar vairākumu izvēlēts jautājumu loks.
Ja vairākums vai skaļākums vēlas vai jūtas spiests sākt runāt par pieminekļiem, tad agri vai vēlu nonākam līdz apgalvojumiem, kuros cilvēki balstīsies atšķirīgās skalās par to, kas viņiem ir vērtīgāks un kas mazāk. Tie nav nekādi empīriski dati, kurus mēs varam salikt uz vienas skalas un salīdzināt (lai gan ar to ir jāsāk, meklējot visām pusēm kopīgas vērtības — šis apcerējums arī ir mēģinājums to darīt).
Jebkurai strīda pusei šādos jautājumos var šķist, ka otras puses “uzvara” būs viņiem vērtīgā nenovērtēšana. Tāpēc jebkāda risinājuma pamatā ir pārliecināšanās, ka abas puses saprot otras puses aizstāvēto vērtību un saprot, ka risinājums prasīs pašam vai otrai pusei kaut ko upurēt. Ja kāda no pusēm neliekas ne zinis par otras vērtību argumentu, tad šī puse apelēt pie pieminekļa vai tā nojaukšanas vērtības nav īsti tiesīga. Mazliet piedaudzīgi, bet izmantojot analoģiju ar naudu — jūs nevarat apgalvot, ka esat bagātāks, tāpēc ka jums ir X eiro, ja jūs atsakāties uzklausīt, cik eiro ir otrai pusei.
Ne visas pieminekļu vērtības ir pieņemamas. Ja kādam Puškina piemineklis simbolizē Русский мир ideoloģijas robežstabiņu un viņš tāpēc grib, lai šis piemineklis paliek neskarts, tad tā ir ar Latvijas valsti un latviešu tautas pastāvēšanu nesavietojama “vērtība”. Nav nekādas atšķirības starp šo gadījumu un tādu, kad cilvēks patiesi piešķir piemineklim šo vērtību, bet piesedzas aiz citām, ar Latvijas valsti savietojamām. Mēs nevaram precīzi spriest par katra cilvēka patieso motivāciju, iestājoties par kādu politisku jautājumu, bet mēs varam šo un to nojaust pēc viņa iepriekšējās rīcības.
Iestāšanos pret okupekļa nojaukšanu ar tā saucamo vectēvu piemiņu kā galveno argumentu varēja cilvēciski saprast. Proti, individuālā līmenī, kaut vai ņemot vērā faktu, ka šodienas latviešu vidū ir arī, piemēram, okupantu, leģionāru un izsūtīto pēcnācēji vienlaicīgi vienā personā, lai vai cik grūti to ir atzīt dažiem tīrradņiem. Taču tad, kad pēc okupekļa nojaukšanas daži vēlēti politiķi publiski paziņoja, ka okupekļa gāšanu “nekad neaizmirsīs un nepiedos”, viņi paši sevi diskreditēja, jo parādīja, ka nav ne cik sapratuši otras puses vērtību argumentu. Ja to nesaprot, pašam tiesību uz tādu nav.
Lai atļautos latviešiem okupāciju simbolizējoša pieminekļa kontekstā lietot vārdus “nepiedot” attiecībā uz latviešu tautu, maigi izsakoties, ir jādzīvo patiešām ļoti ierobežotu vēsturisko zināšanu pasaulē. Glorijas Grevcovas gadījums liecina, ka tāda pasaule eksistē. Nesen gadījās arī privāti sastapt kādu 34 gadus vecu latvieti, kura izteicās: “Kāda starpība, kas tur ar to okupāciju — mēs jau neviens klāt nebijām.” Tiem, kas aktīvi iestājas par tādu simbolu saglabāšanu, kas pavisam objektīvi to atklāšanas brīdī bija rusifikācijas vai okupācijas zīmes, ir jāapzinās, ka viņiem blakus pieminekļa apsardzē var stāvēt arī “nepiedevēji” un citi vēstures noliedzēji.
Tajā pašā laikā pieminekļu gāzējiem jāsaprot, 1) ka pieminekļa viena politiskā loma tā uzstādīšanas brīdī neliedz tam iegūt citu nozīmi konkrētu cilvēku dzīvēs un pilsētvidē laika gaitā vai pat citu politisku nozīmi tikai tā nojaukt apsvēršanas brīdī 2) ka pretvalstisku nodomu nedrīkst piedēvēt ikvienam, kas vēršas pret kāda pieminekļa gāšanu. Ja jūs to darāt attiecībā uz cilvēku, kurš ar saviem darbiem ir apliecinājis lojalitāti Latvijai, jūs vienkārši atsakāties ņemt vērā viņa vērtību argumentu, kas nozīmē, ka jūsējam arī nav vērtības.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
