Veselības ministrs Hosams Abu Meri ir par kvalitatīvu, efektīvu veselības aprūpi, bet... tikai „Twitter” saukļu un lozungu līmenī
Pietiek lasītājs16.04.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau ilgāku laiku veselības ministrs Hosams Abu Meri (Jaunā vienotība, JV) ir pamanāms sociālos tīklos un preses relīzēs, ļoti aktīvi piedaloties dažādās ļoti konstruktīvās un ļoti produktīvās sarunās ar visdažādākajiem sarunu partneriem par jebkuru tēmu un dodoties reģionu vizītēs, kur vienā dienā paspēj būt gan Madonā, gan Rīgā uz vairākiem objektiem. Ir pat devies pāri okeānam uz ASV, lai divas dienas izietu ekskursijā pa vienu no labākajām ASV slimnīcām - Džona Hopkinsa slimnīcu.
Ir skaidrs, ka ministram nepieciešama pieredze un elementāra apmācība, jo, strādājot šaurā privātā ambulatorā sektorā un ikdienā veicot tikai dažādus gastroenteoroloģiskus izmeklējumus, zināšanu par veselības aprūpi un tās vadību kopumā, pacientu aprūpi, ārstniecību, tās kvalitāti un efektivitāti nav.
Bet tepat tuvāk, Zviedrijā, ir taču Karolinskas klīnika ar izcilu Eiropas slimnīcas pieredzi. Tāpat citviet Eiropā, piemēram, Vācijā, Šveicē, Nīderlandē, Slovēnijā (kur tikpat iedzīvotāju kā Latvijā). Izdevumi Slovēnijā un tās ārstniecības resursi veselības aprūpei ir krietni mazāki, taču veselības aprūpes darba rezultāti ievērojami labāki nekā Latvijā. Tāda pieredze arī mums, nodokļu maksātājiem, noteikti izmaksātu lētāk.
Neskatoties uz grandioziem H.Abu Meri plāniem un solījumiem, kuros speciālisti itin sekmīgi atpazīst “labi uzsildītās ieskābušās zupas” no iepriekšējo ministru stratēģijām un iecerēm, nauda valsts maciņā nākamgad būs šā gada līmenī un pat vēl mazāk. Tā ka nav skaidrs, kā viss H. Abu Meri visiem visapkārt sasolītais tiks pildīts.
Šobrīd sabiedriskā apspriešanā ir izlikts Veselības ministrijas (VM) informatīvais ziņojums Par primārās veselības aprūpes stiprināšanu https://tapportals.mk.gov.lv/public_participation/b5bcc6d2-9a98-425f-be37-6dd871a734a9. Neko jaunu jau šis ziņojums daudz nepasaka, tas pats, kas iepriekš, šis tas samainīts vietām (skābā zupa jau it kā jāapmaisa, lai nejūt tās vecumu), izņemot punktu 4.8. Pilnveidotas lauku piemaksas ieviešana ģimenes ārstu piesaistei darbam lauku reģionos, kur 2024. gadā šādu piemaksu saņem 478 jeb 39,47% ģimenes ārstu prakšu, vidēji 462 euro mēnesī.
Jaunajā ziņojumā pēc pievienotajiem aprēķiniem maksimālā summa tikai šai pozīcijai vienai praksei sasniedz 2500 eiro (!), bet vidēji uz praksi 2000 eiro (!). Šādu piemaksu plānots maksāt pilnā apmērā, ņemot vērā vien divus kritērijus: 1) atrašanos noteikta km skaita attālumā no Rīgas un 2) iedzīvotāju blīvuma. Netiek ņemts vērā ne darba apjoms, ne tā kvalitāte, netiek arī uzdoti kādi jauni mērķi, kas jāsaniedz.
Piemēram, Balvos no 2025. gada lauku ģimenes ārsts par to pašu darbu tai pašā vietā saņems par 2500 eiro vairāk nekā ārsts turpat blakus esošajā Balvu-Gulbenes slimnīcas apvienībā. Par Rīgas ārstu ģimenes praksēm, to izmaksām nemaz nerunājot, jo tiem (kā jau vienmēr) nekas nepienākas, tikai augstākas izmaksas galvaspilsētas cenās un zemākas apmaksas no Nacionālā veselības dienesta.
Par to, ka lauku ģimenes ārstiem jau tagad ir dāsnas dotācijas, kuras bagātīgi sniedz pašvaldības, ir smalkjūtīgi noklusēts (interesenti var apskatīt “Aizliegtā paņēmiena” sižetu par šo tēmu). Tam nepieciešami vien 9 987 000 euro.
Latvijas Televīzijas raidījumā 1:1 Hosams Abu Meri lepni paziņoja, ka neviens viņu nevar politiski ietekmēt un ka viņš gandrīz vai nepazīst savus partijas biedrus, turklāt ir ārsts, kurš ne no kā nebaidās, - ar ko izpelnījās vispārēju sajūsmu.
Taču aiz šī ģimenes ārstu lauku koeficienta stāv konkrēta politiska figūra – Saeimas deputāte Līga Kozlovska (ZZS), kura vienlaikus ir arī Lauku ģimenes ārstu asociācijas (LĢAA) vadītāja. Jau sen varas koridoros LĢAA ir mēģinājusi ieviest šo papildu maksājumu šauri tikai lauku ģimenes ārstiem, taču līdz šim tas nebija izdevies, jo tika atzīts par netaisnīgu pret citiem ģimenes ārstiem Rīgā, kur ir pat krietni lielāks darba apjoms nekā patukšās lauku teritorijās.
Koeficients tik tālu līdz reālām aprisēm nekad nebija nonācis, pat prezidents E.Levits iepriekšējai ministrei L.Menģelsonei šo jautājumu lika noņemt no dienas kārtības. Bet nu izskatās, ka ministrs H.Abu Meri bez lielas stīvēšanas koalīcijas partneru vēlmes respektē un “drosmīgi” , ne no kā nebaidoties, to lobē, ignorējot jebkādu samērību un taisnīgumu.
Būtu interesanti dzirdēt un arī redzēt, kur VM šādu papildu finansējumu ņems, jo, kā rāda aprēķini, nākamā gada VM budžets būs tādā pašā līmenī vai pat nedaudz samazināts. Vai tiešām iepriekšējā ministre L.Meņģelsone ceļamaizē bija iemācījusi nekaunības metodi, ka vajag tik draudēt un prasīt, gan jau MK naudiņas atradīs, viņas iepriekšējai šantāžai taču atradās pārsimt miljonu…
Kā zināms, virkne VM iniciatīvu sāksies no šā gada 1. jūlija - palielina valsts zāļu kompensācijas apjomu no 50 uz 75%, bet, tiesa, nemaz nerunā, ka nav nemaz uzsākta jaunu medikamentu iekļaušana sarakstā kompensācijai, tai skaitā onkoloģijas un reto slimību inovatīvu medikamentu iekļaušana.
Nav skaidrs par citām iniciatīvām, kas sāksies no pusgada, bet ir skaidrs, ka arī nākamā gadā vairāk kā pusgadam naudas nebūs. Vai to nesauc par “meliem īsas kājas” vai arī “visu laiku mīlētākais ministrs Twitter un Facebook” , kuram “solīts makā nekrīt”?
Jau sen neesam Baltijas valstīs vienlīdz ar citiem veselības rādītājos vai ārstniecības kvalitātē, faktiski konkurējam par pēdējām vietām ar Rumāniju un Bulgāriju kaut kur ES lejasgalā, bet toties mūsu ministrs sparīgi lieto sociālos tīklus, un kaimiņi nobāl, jo tie vienkārši strādā.
Iespējams, ka apslēpti naudas līdzekļi parādīsies pēc slimnīcu kartēšanas un sen, sen, sen solītās līmeņošanas, kura pagājušā nedēļā tika prezentēta VM Stratēģiskajā padomē. Diemžēl arī šeit sagaida vilšanās – plānā nav apkopoti nedz esošie dati, nedz iedzīvotāju blīvums, nedz pieejamie resursi, nav izstrādāti nekādi kritēriji vai standarti, nav skaidrs, kādiem pamata kvalitātes kritērijiem būtu jāatbilst, lai kvalificētos reģionālo slimnīcu līmenim nevis tikai pēc nosaukuma pie ieejas, bet arī pēc faktiskās veiktspējas un nodrošinājuma.
Prezentācijā minētie sasniedzamie mērķi ir izplūduši un neskaidri, vīzijā sarakstīts pilnīgi viss iespējamais, taču nav minēti konkrēti ieguvumi ne skaitliski, ne finansiāli, ne apjoma. Kopumā tie izskatās pēc kārtējiem kvadrātiņiem, ko viegli sazīmēt uz papīra, taču, kā realizēt dzīvē vismaz ar aptuvenu plānu, skaidrības nav nekādas.
Nekur neparādās būtiska veselības aprūpes sistēmas kā visaptverošas veselības aprūpes kvalitātes vadība sistēma, saskaņā ar ko tā tiktu ieviesta, kā darbotos, un varbūt beidzot tiktu izvērtēti kvalitātes darba rādītāji un ārstēšanas efektivitāte, jo bez šādas sistēmas tie ir tikai tukši saukļi. Faktiski ministrs H. Abu Meri ir par kvalitatīvu, efektīvu veselības aprūpi, bet tikai Twitter saukļu un lozungu līmenī...
Reģionālās slimnīcas tiek plānots pārņemt valsts pārvaldībā, bet tad paralēli jābūt risinātam arī atbilstošam finansējumam, jo viens no iemesliem, kādēļ Daugavpils reģionālā slimnīca nonāca bankrota priekšā, bija neatbilstoša samaksa par padarīto darbu pēc valsts (!) cenrāža. Arī šeit būs nepieciešams finansējums, taču VM piedāvātajā budžetā tāda nav. Nav arī solīto tarifu pārskatīšanas traumatologiem, Slimnīcu biedrībai, nemaz nerunājot par atalgojumu mediķiem.
Būtu interesanti uzzināt, no kādiem finanšu avotiem tiks segtas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) korpusa būvniecības apturēšanas, konservācijas, kā arī tiesvedības izmaksas, kas būs mērāmas miljonos? Vai PSKUS padomes lēmums par būvniecības pēkšņu apturēšanu ir attaisnojams un pirms tam tika izvērtētas visas iespējamās sekas un riski, kur būtiskākais ir esošās būvniecības apturēšana uz nenoteiktu ilgu laiku un, visticamākais, no jauna piešķirtā ES fondu nauda tā arī netiks apgūta, un jaunu korpusu tuvāko trīs, ja ne piecu gadu laikā mums neredzēt? Kurš par šo atbildēs, jo iepriekšējās PSKUS valdes atbildībā nolaidību Prokuratūra nesaskata.
Interesanti, kāda būs tālākā ministra H. Abu Meri taktika, jo budžetu sadala partijas biedrs no Finanšu ministrijas, - vai, cerot uz milzu atbalstu, labākajās L.Meņģelsones tradīcijās dosies streika gājienā un pieprasīs trūkstošo finansējumu, metīs pa gaisu JV biedra karti un atgriezīsies Saeimas deputāta krēsla, paralēli strādājot privātā sektorā? Vai meklēs jau iepriekš minētās slēptās rezerves vai ieviesīs, principā legalizēs maksas medicīnu, kas faktiski šodien jau ir? Vai arī paliks viss tāpat kā iepriekš – drosmīgi apņēmīgas intervijas TV un prasti Twitter posti par jebko, bet pārsvarā vecas, bet izcili dārgas, ieskābušas zupas uzsildīšanas līmenī…
Seko mums 
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
