Veselības nozarē ir grandioza krīze, bet nav ne rīcības, ne plāna, ne ministres
Pietiek lasītājs26.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut ir jau februāris, tikai pašlaik 2023. gada budžets ceļo pa Saeimu, kur gaidāmas tā skatīšanas komisijās un sēdē, taču, kā ierasts, bez lielām izmaiņām tas tiks virzīts tālāk un tieši šādi apstiprināts.
Deputātu “kvotu” it kā šogad nebūs, pēc „Apvienotā saraksta” (AS) frakcijas vadītāja E.Tavara teiktā: „Ja kaut ko piešķiram, tad lēmumam jābūt caurspīdīgam, lai pilnīgi visiem būtu absolūti skaidrs pamatojums, tieši šādi tiek bīdīts cauri finansējums rallijam un basketbolam.”
https://nra.lv/politika/404980-tavars-koalicija-neatbalsta-deputatu-kvotas-2023-gada-budzeta.htm
Redzams, ka šādas kvotas tomēr ir un AS tās izmanto, bet nepavisam ne tā, kā tika solīts, lai veselības aprūpe būtu prioritāte. Veselības ministrijas (VM) ministres L.Menģelsones (amatam deleģēta no AS) kārtējās absolūtās sarkanās līnijas neviens nav ne pamanījis, ne reaģējis uz tām.
Lai gan finanšu ministrs A.Ašeradens („Jaunā vienotība”) kaut kur pauž, ka veselībai un labklājībai naudas ir par maz, nekas neliecina par rīcību šo situāciju labot. Vai tiešām nepietika nieka 30 miljonu, lai sasniegtu absolūtās sarkanās līnijas, vai tomēr ministres L.Menģelsones sniegums nav pārliecinošs un paralēli naudas prasīšanai nav redzami nekādi reāli pasākumi, kur un kā tas uzlabos kopējo situāciju veselības aprūpē.
Nav dzirdēts, ka tiktu uzsākts audits veselības finansēšanas jomā, lai optimizētu izdevumus, kā to solīja L.Menģelsone, stājoties amatā. Bet pamanāma ir rosība ap E-veselību, kaut nekur nav bijis kāds publisks iepirkums vai apspriešana - kā to darīt un kāds būs sagaidāmais rezultāts. Izskatās, ka D.Pavļuta (A/PAR) iestrādes E-veselībā turpinās un izraudzītās firmas turpina apgūt naudu un vēlreiz veidot valstiski svarīgo sistēmu, taču kas tās ir?
Grūti saprast, kur pazudušas ministres L.Menģelsones TOP menedžmenta spējas, lai iepludinātu sistēmā vairāk naudas. Nav vērts piepūlēties, jo var pielikt klāt kaut kur kaut kādu koeficientu un viss. Arī intervijās jaunā ministre nesola ne reformas, ne veselības sistēmas uzlabojumus. Faktiski neko, kas prasītu VM darbu vai veselības aprūpes kvalitātes un darba efektivitātes uzlabojumus vai uzraudzību.
Ļoti ātri ministre L.Menģelsone ir iekļāvusies kopējā dziesmā – dodiet naudu, vajag visam! Izskatās, ka līdz šim brīdim viņai tā arī nav izdevies izlasīt valdības deklarācijā teikto. Kā menedžerei (par ko sevi uzskata) ir jāsaprot, ka jebkura sistēma darbojas un tiek organizēta tā, lai sasniegtu mērķi, kam tiek izmantoti dažādi mehānismi, lai mērītu, kā tas tiek sasniegts.
Ja šobrīd lielākie naudas patērētāj ir slimnīcas, tad kur šeit identificēti “melnie caurumi”, kā tiek vērtēts padarītais, tā izmaksas? Vai slimnīcās tiešām atrodas tikai smagi slimi pacienti, kuri nevar saņemt ārstēšanu ambulatori? Kā tiek mērīts ārstniecības rezultāts? Kādēļ slimnīcās ārsti ir sastopami vien dažas stundas dienā un brīvdienās pacienti vienkārši “guļ”, lai saņemtu nepieciešamos izmeklējumus darbdienās?
Cik pacientu vēršas pēc neatliekamās palīdzības 1. līmeņa slimnīcās, un kad tiks pārtraukta prakse, ka tur brauc “pārgulēt nakti” mediķi no Rīgas? Lai arī mediķi dežurē, nekādas diagnostikas iespējas kā laboratorijas analīzes vai radioloģijas izmeklējumi tur nav pieejamas, un NMPD brigādes šos punktus neiekļauj reālajos hospitalizācijas plānos.
Ņemot vērā arī reģionu slimnīcu bažas par izmaksām, vai ir plāns, kā optimizēt profila gultas un panākt augstāku to noslogojumu tuvu 95%, un paaugstināt izmeklējumu, kā arī manipulāciju intensitāti, samazinot atrašanās laiku stacionārā, tai skaitā Universitātes slimnīcās?
Vai slimnīcas joprojām ir ieinteresētas apgūt naudu un tā tieši tiks saistīta ar kvalitāti un ārstēšanas efektivitāti, kaut aizmirst par vienkāršu tīrību un higiēnu, kur izplatās pat tāda intrahospitālā infekcija kā legionella? Pēc ultimātiem spriežot, veselības ārstniecības iestādes var darīt, ko vēlas, un pieņemt stacionārā jebkura profila pacientus, ko vēlas, un nav sistēmas, kas paredz ārstēt noteiktu pacientu grupas vai profilus kā obligātus.
Galu galā Nacionālais veselības dienests visu tāpat apmaksās pēc nesaprotamiem tarifiem, piemēros jokaino DRG, un, ja tomēr ne, tad gada nogalē tāpat VM (kā ik gadus) dotēs slimnīcas, piešķirot dāsnu miljonu finansējumu tiem, kuri skaļāk bļauj un kuru valdēs ir savējo partiju cilvēki…
Kad ministre nāks ar savu redzējumu par naudas plūsmu, tās kontroles, optimālas stacionēšanas plāna un sagaidāmo rezultātu monitoringa sistēmu?
Gribētos zināt, kā VM redz ambulatorā sektora sakārtošanu, kur statistikas dati liecina par divas reizes lielāku un dublējošu izmeklējumu skaitu, tai skaitā par pacientu pašu līdzekļiem. Ir jautājums par biežajām konsultācijām, kuras pēc pašu pacientu vārdiem ilgst vien 5 minūtes un kurās bieži tiek izrakstīti nosūtījumi tālāk vai norādījumi ģimenes ārstam bez diagnozes un skaidrojuma.
Šī, protams, ir privātā sektora joma, un tā tiek rūpīgi sargāta, neslēpjot, ka gatavi “pārpirkt” mediķus, kur pirkuma cena tiek ielikta pacienta tarifā, jo peļņa šim sektoram tikai aug un nav nekādas intereses par veselu pacientu.
Šai sistēmai ir vajadzīgs pusslimais, kurš tikai nāks un nāks izmeklēties. Notiek pat speciālistu “medības”, kā to sauc privātās veselības iestādes, kur tiek meklēti mazie zobratiņi, lai grieztu lielās dzirnavas un peļņa birtu īpašnieku makos.
Nedzird ministres L.Menģelsones vēlmi ko iesākt ar vertikālo integrāciju, kur viena īpašnieka rokās ir zāļu lieltirgotava, aptiekas, ģimenes ārstu prakses, poliklīnikas un pat nelielas slimnīcas, kuras apvieno viena datorizēta sistēma.
Kad šobrīd aptiekās sastopas ar medikamentu trūkumu, tad jāsaka, ka tieši šīs vertikālās integrācijas dēļ tas ir vēl izteiktāks, jo daudzas zāles aiziet no reģistra, jo netiek līdz aptiekas plauktam. Tā vietā no VM puses izskan priekšlikum samazināt zālēm PVN, kas arī būtu pareizi, taču nerisina problēmu saknē. Daudzi ražotāji atzīst, ka dod lētākās cenas reģionā, taču aptiekās tās ir dārgākās Baltijā.
Ir jauki runāt, ka šobrīd mūsu valstī VM pamata prioritāte ir veselības pratība, taču ko līdz to stāstīt bērnam, ja konsultācijas un pat elementāri zobārsts faktiski nav pieejami bez maksas un sanāk, ka trūcīgāko vecāku bērni var mācīties, cik grib, taču ar savām problēmām var gaidīt mēnešus ilgās rindās, un to bērni saprot ļoti ātri.
Var propagandēt fiziskās aktivitātes un veselīgu uzturu, taču vai vecākiem tam pietiek naudas un laika, jo esošajā dzīves dārdzībā pat 5 eiro pieaugums par sporta nodarbībām var būt izšķirošs, lai tās apmeklētu.
Būs interesanti redzēt, kādi pēc pirmajām 100 dienām būs partiju un ministru reitingi un vai tas vispār kādu satrauks, jo līdz nākamajam velēšanām ir gana tālu un daudz kas vēl mainīsies. Tas, ko „Apvienotais saraksts” solīja, jau pašam AS ir aizmirsies, un vairs neliekas svarīgas ne sarkanās, ne redzamās vai neredzamās līnijas.
Jomā kur ir krīze, nav ne rīcības, ne plāna, ko parāda arī tas, ka RAKUS problēma un solītā vadības izvērtēšana ir pazudusi no dienas kārtības. Ne ar ko ir beidzies konkurss uz RAKUS vadītāja vietu, kur komisijā ir pati L.Menģelsone, par izšķērdēšanu atlaistais bijušais vadītājs V.Boka, nu jau arī bijušais nepraša I. Paeglītis un padomes loceklis, kurš aizņemts vairākos darbos, V. Ābols, kur ieceltais p.i. A.Višņakovs apmierina visus, jo neko daudz nesaprot un neko mainīt netaisās, bet diemžēl neatbilst pat minimālām OECD prasībām, ko nosaka likums.
Seko mums 
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts raksts Enerģētikas zaļais mezgls”. Rakstā norādīts, ka Latvijas delegācija vizītes laikā ASV 2022. gada aprīlī saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (SDG) par ievērojami zemākām cenām nekā pagājušajā gadā tirgū bija pieejamas. Seko apgalvojums, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām neesot tikušas uzsāktas un līgums neesot noslēgts, kā rezultātā noprotams, ka Latvija nav guvusi ievērojamu ekonomisku labumu.
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.