Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dāmas un kungi! Godātie skolotāji! Es tiešām priecājos par šo vēstures skolotāju konferenci. Tas, manuprāt, Latvijas valstij ir ļoti būtisks temats.

I

No bezgalīgā pagātnes notikumu krājuma nācija rada savu neatkārtojamo biogrāfiju. Mēs redzam latviešu nācijas biogrāfiju caur skatījumu uz vēstures notikumiem un to attiecīgu vērtējumu.

Šī biogrāfija ietver vēsturiskus faktus un hronoloģiju, bet ne tikai. Šeit kristalizējas nācijas pamatvērtības – kādā veidā mēs atlasām faktus un kādā veidā mēs to vērtējam.

Šīs nācijas pamatvērtības vieno paaudzes, veido nacionālo pašapziņu un identitāti.

Latvijas valsts pamatvērtības ir ietvertas Satversmes ievadā; tās ir neatkarība, demokrātija, latviešu valoda un piederība Eiropas kultūrtelpai.

Tās ir arī brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, atbildība pret nākamajām paaudzēm un darba tikums. Tas ir arī nosodījums totalitārajiem – komunistiskajam un nacistiskajam – režīmiem, kas šeit valdīja pietiekoši ilgu laiku.

Šīs pamatvērtības ir nobriedušas latviešu nācijas vēstures gaitā; tās varam atpazīt konkrētos vēstures notikumos.

Tādēļ tieši vēstures izglītības uzdevums ir palīdzēt topošajiem jaunajiem Latvijas pilsoņiem apgūt Latvijas valsts pamatvērtības, izprast mūsu sabiedrības kopīgo morālo kodolu.

II

Godātie skolotāji un izglītības politikas īstenotāji!

Mēs ik pa laikam dzirdam gaušanos par skolēnu vājajiem rezultātiem eksaktajos mācību priekšmetos. Taču pēdējā laikā aizvien skaļāk publiskajā telpā izskan arī pārmetumi, ka jauniešu izpratne par Latvijas valstiskumu un tā vēsturi ir nepietiekama. Tas liek vaicāt, cik kvalitatīva ir mūsu vēstures izglītība.

Vai vēstures mācība nodrošina, piemēram, to, ka, pabeidzot skolu, katram jaunietim ir pietiekamas zināšanas par Latvijas vēstures gaitu? Vai katrs jaunietis ir apguvis demokrātiskas valsts pilsonim nepieciešamās zināšanas par mūsu valsts pamatvērtībām?

Protams, par to nav atbildīgi vienīgi vēstures skolotāji.

III

Droši vien līdzīgu jautājumu sev uzdeva arī amatpersonas un eksperti, kuri izstrādāja izglītības satura reformu projekta “Skola 2030” laikā. Šī reforma izvirzīja ļoti ambiciozus mērķus. Taču jebkuras reformas efektivitāte atklājas praksē, nevis “uz papīra”.

Šobrīd briest problēmas, kas var būtiski apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu. Tādēļ šis ir īstais brīdis, lai vēstures un sociālo zinātņu skolotāji vienotos, kā virzīties tālāk, lai ilgtermiņā nodrošinātu kvalitatīvu vēstures mācīšanu.

“Skola 2030” kontekstā satraukumu rada izglītības satura neskaidrības, atbilstošas didaktikas, mācību materiālu trūkums, nepietiekamais atbalsts vēstures skolotājiem.

Pēc vairāku gadu pieredzes ir pienācis laiks rūpīgi un drosmīgi izvērtēt jaunās mācību metodes un mācību saturu. Jāpatur viss labais, kas ir sasniegts, un jākoriģē tas, kas nav tik izdevies. Patlaban ir īstais laiks to darīt.

IV

Vēstures skolotājiem demokrātiskā valstī ir jāprot atrast līdzsvaru starp faktiem, kritiskās domāšanas kompetenci un vērtībās balstītu skatījumu.

Pirmkārt, kritiskās domāšanas pieeja nozīmē arī zināšanas par faktiem. Tikai tad, ja ir zināmi fakti, tos ir iespējams kritiski vērtēt. Vispirms fakti, tad to jēgpilna sasaiste un kritisks izvērtējums.

Tādēļ jābūt skaidri noteiktam, kas jaunajam cilvēkam, beidzot skolu, ir jāzina par Latvijas vēsturi. Protams, Latvijas vēsture lielā mērā ir jāredz kontekstā ar Eiropas vēsturi un ar pasaules vēsturi.

Otrkārt, tie fakti, kas jaunajam cilvēkam ir jāzina, ir jāprot sasaistīt jēgpilnā priekšstatā par vēsturi.

Atsevišķiem iekaltiem faktiem nav nozīmes. Tikai šo faktu jēgpilnai sasaistei kopējā priekšstatā par Latvijas vēsturi, atsevišķiem tās posmiem, tāpat arī Eiropas un pasaules vēsturi ir nozīme. Jo nevis atsevišķi fakti, bet tikai vēstures priekšstats veido to garīgo bāzi, kas ietekmē cilvēka domāšanu.

Treškārt, vēstures faktu atlasei un to veidotajam vēstures priekšstatam ir jābūt vērtībās balstītam. Kritiskās domāšanas pieeja loģiski prasa ieņemt vērtējošu pozīciju ārpus vērtējamā objekta. Kritiski domājošam cilvēkam ir jāapzinās, uz kādām vērtībām balstās šī pozīcija. Viņam ir jāreflektē arī par šo savu pozīciju.

Kritiskās domāšanas pieeja nenozīmē vērtību relatīvismu. Šai vērtētāja pozīcijai ir jābūt balstītai uz noteiktām sabiedrības un valsts vērtībām. Mēs esam demokrātiska valsts, un tas nozīmē, ka šīm vērtētāja pozīcijām ir jābūt balstītām demokrātiskas valsts vērtību sistēmā. Šīs vērtības, kā jau minēju, ir noteiktas Satversmes ievadā un raksturu mūsu valsts un tautas identitāti.

V

Skolotājam bez atbilstošas sagatavotības un prasmēm būs grūti nodrošināt šādu vērtībās balstītu pieeju Latvijas vēsturei.

Tāpēc skolotāju kvalifikācijai ir tikpat liela nozīme kā vēstures priekšmeta saturam. Taču tā jau ilgu laiku ir atstāta novārtā. Nav pietiekoši skaidra un pārliecinoša plāna, kā risināt vēstures skolotāju trūkumu, kā nodrošināt nākamo pedagogu paaudzi.

Tāpat trūkst sistemātisku pētījumu vēstures didaktikā. Nav īstu valsts pētījumu programmu par šiem jautājumiem. Latvijas vēstures didaktikas iespējas pārņemt citu Eiropas valstu pozitīvo pieredzi nav ietvertas mūsu skatījumā uz vēstures priekšmeta mācīšanu.

Akūta problēma, protams, ir vēstures skolotāju trūkums, īpaši vēl joprojām pastāvošajās mazākumtautību skolās. Latvijas vēstures un pamatvērtību mācīšana šajās skolās var nereti atgādināt staigāšanu pa ideoloģisku mīnu lauku.

Kā motivēt Latvijai lojālus skolotājus strādāt ar skolēniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā? Kādi didaktiski risinājumi pedagogiem ir pieejami, lai varētu pilnvērtīgi strādāt šādā vidē?

Starptautiskā jauniešu pētījuma dati, kas iegūti 2021. gadā, rāda, ka krievvalodīgie jaunieši vecumā no 14 līdz 29 gadiem aptaujā ir trīsreiz biežāk atbildējuši, ka Latvijai 20. gadsimtā vislabāk tomēr ir klājies padomju okupācijas laikā. Kā šiem skolēniem stāstīt par padomju okupācijas režīma pastrādātajiem noziegumiem? Vai, piemēram, par pēckara nacionālo pretestības kustību padomju okupācijas režīmam, kas ir svarīga Latvijas vēstures lappuse.

Vēstures skolotājiem jāspēj iemācīt jauniešiem šo mūsu priekšstatu par Latvijas vēsturi. It sevišķi tiem bērniem, kuru ģimenes vēl atrodas Krievijas propagandas ietekmē.

VI

Godātie skolotāji!

Mēs nedrīkstam ļauties vēlmju domāšanai un cerēt, ka šīs un citas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Nedrīkst pieļaut, ka reforma vēstures mācīšanu skolās padarītu fragmentāru, tādējādi vairojot ignoranci un morālo relatīvismu.

Ir nepieciešama skaidra stratēģija vēstures un valsts pamatvērtību mācīšanā, kas paredz sistemātisku sasniegto rezultātu izvērtējumu un attiecīgas korekcijas.

VII

Man ir jāatzīst, ka pēdējos 30 gados šāda konsekventa politika no mūsu izglītības sistēmas nav bijusi.

Bieži ir izskanējusi labā griba un apņemšanās, ir bijuši arī atsevišķi labi un ļoti labi projekti, taču ir pietrūcis mehānisms, kas nodrošinātu šī virziena ilgtspēju. Tieši tas ir vajadzīgs, jo katrai paaudzei ir jāapgūst mūsu sabiedrības un valsts pamatvērtības, kas lielā mērā ir izveidojušās no mūsu vēsturiskās pieredzes. Šīs vēsturiskās pieredzes atklāšana un transformācija pamatvērtībās ir uzdevums, kāpēc vispār mācās vēsturi. Ne jau lai “iekaltu” vai uzzinātu atsevišķi izolētus faktus.

VIII

Tas iespējams tikai, ja šo uzdevumu institucionalizēs. Ilgstoši balstīties tikai uz entuziasmu un atsevišķu personu interesi nenodrošinās šī uzdevuma ilgstošu izpildi.

Tādēļ es rosinu padomāt par jaunu institūciju – Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu. Šo ideju ir pārdomājis un izvirzījis profesors Valters Nollendorfs.

Šādi institūti faktiski pastāv visās valstīs, kas ir piedzīvojušas totalitārus režīmus. Igaunijā tas ir Vēsturiskās atmiņas institūts, Lietuvā – Genocīda un pretestības institūts, Polijā – Vēsturiskās atmiņas institūts. Arī Čehijā, Slovākijā, Ukrainā, Vācijā ir šādas institūcijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas pastāvīgi, kam valsts ir devusi uzdevumu to darīt. Tas nav tikai entuziastu pulciņš – kas ir ļoti labi –, bet ilgstoši ar to nepietiek.

Es domāju, ka mums arī ir jāsaņemas un jārada šāda veida institūcija. Tas būtu konsekvents risinājums.

Patlaban šo uzdevumu daļēji pilda Latvijas Okupācijas muzejs, taču tam patiesībā ir cita misija.

Šī institūta uzdevums jo īpaši būtu atsegt Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Tā atbildībā būtu ne tikai vēstures pētniecība, bet it sevišķi Latvijas vēstures un Latvijas valsts vērtību komunikācija gan Latvijas sabiedrībai, gan ārvalstīs.

Priekšstats par Latviju ārvalstīs rodas no vēstījumiem, ko lielā mērā ietekmē Krievija, un Krievija to dara ļoti aktīvi, ar diezgan lieliem panākumiem. Ja mēs neko nedarām vai ir tikai atsevišķi projekti, tad ar to ir par maz.

Mēs to varam sasaistīt arī ar Latvijas drošības jautājumu. Kādēļ lai citas valstis izrādītu solidaritāti ar Latviju? Tādēļ, ka mums ir līdzīgas vērtības, bet tas ir jākomunicē.

Tādēļ es teiktu, ka šim institūtam primārais uzdevums būtu publiskās vēstures un vērtību komunikācija.

Šāda institūta darbība stiprinātu mūsu nācijas pašapziņu un vērtības atbilstoši modernas, demokrātiskas, tiesiskas un latviski nacionālas Latvijas vajadzībām.

Šis institūts, protams, varētu sniegt arī noteiktu atbalstu vēstures izglītības, satura un didaktikas attīstībai, pedagogu kvalifikācijai.

IX

Godātie skolotāji!

Kvalitatīva vēstures mācīšana ir stratēģisks ieguldījums nākotnē.

Mēs dzīvojam nemierīgos laikos, jo tiek “mesti” izaicinājumi demokrātisko valstu noturībai, it sevišķi Latvijas demokrātiskās valsts iekārtas noturībai.

Pasaules vēsture māca, ka nācijām ar skaidru morālo horizontu un ar pamatvērtību apziņu ir labākas iespējas kuģot cauri vētrainiem ūdeņiem.

Es vēlos pateikties Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrībai par iniciatīvu organizēt šo konferenci. Novēlu konstruktīvas diskusijas par vēstures un valsts pamatvērtību lomu Latvijas skolās!

* runa diskusijā “Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē”

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Raidījumam “Nekā personīga” jāatsauc viltus ziņas

FotoStarptautiskais preču tirdzniecības uzņēmums „TELF AG” pieprasa atsaukt uz viltus ziņām balstītus apmelojumus, kurus kā sensacionālu sižetu “Caur Latviju akmeņogles eksportē firma, kas vainota “Vagner” grupas finansēšanā” svētdien, 15. janvārī skatītājiem piedāvāja Artas Ģigas (attēlā) vadītās producentu grupas  RedDotMedia raidījums “Nekā personīga”.
Lasīt visu...