Vieglprātīgā spēlīte ar 85 597 300 eiro

Iesaki rakstu:

Ja ticēt toreizējā finanšu ministra Einara Repšes līdzšinējiem skaidrojumiem un pārējai publiski pieejamajai informācijai, viss noticis tieši tā. Taču nule iznākusī grāmata Grābeklis, kas veltīta E. Repšes politiskajai biogrāfijai, atklāj patieso notikumu gaitu - to, kā iespaidīgā un acīmredzot vismaz daļēji uz visiem laikiem zaudētā valsts galvojuma liktenis izšķirts izcili vieglprātīgi vai varbūt neformāli motivēti.

Liktenīgais 30. decembris

Neviena no Valsts kontroles atzinumā par notikumiem Latvijas nodokļu maksātājiem tik dārgi izmaksājušā 2009. gada 30. decembrī minētajām amatpersonām nav mēģinājusi apstrīdēt tajā aprakstīto notikumu secību un būtību.

Tā ir šāda: vispirms šajā dienā "Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš nosūta atzinumu finanšu ministram Einaram Repšem par galvojuma sniegšanu Liepājas metalurgam". Atzinumā "nav sniegts kopsavilkuma vērtējums, vai Liepājas metalurgam nepastāvēs paaugstināts aizdevuma atmaksas risks, uz kā pamata sniegt ieteikumu finanšu ministram pieņemt lēmumu sniegt vai tomēr atteikt galvojumu uzņēmumam".

Tomēr tai pašā dienā E. Repše "pēc Valsts kases atzinuma saņemšanas nolemj atbalstīt galvojuma sniegšanu un Latvijas Republikas vārdā noslēdz galvojuma līgumus ar Unicredit MedioCredito Centrale S.p.A par kopējo summu 85 597 300 eiro jeb Ls 60 158 125 latiem pēc Latvijas Bankas kursa līguma parakstīšanas dienā". Tiek arī parakstīts komercķīlas līgums, kurā "nav iekļauti nosacījumi noteikto saistību neizpildes gadījumos, piemēram, ka akcionāri sniedz personiskās garantijas galvojuma sniedzējam".

Tātad toreizējais finanšu ministrs E. Repše saņem no Valsts kases apjomīgu, divpadsmit lappušu garu, ar skaitļiem un faktiem piesātinātu vēstuli, šo dokumentu un visus tajā minētos faktus vienas dienas laikā it kā paspēj rūpīgi izvērtēt, tad vēl sazinās ar Valsts kases pārvaldnieku un, saņēmis mutisku uzdrošinājumu, liek savu parakstu zem abiem būtiskajiem dokumentiem. Liepājas metalurga "saimnieki" var sākt rīkoties.

Repše un "likuma gars"

Desmit gadus vēlāk, 2013. gada rudenī, jau pēc Liepājas metalurga kraha E. Repše, cerot atgriezties politikā, skaidrojumā nozarei.lv visu atbildību par galvojuma izsniegšanu noveļ uz Saeimas pieņemto budžeta likumu un Valsts kasi.

"Biju noskaņots pret galvojuma izsniegšanu, taču bija Saeimas lēmums, galvojums bija paredzēts likumā par valsts budžetu, Valsts kase bija rūpīgi strādājusi un devusi atzinumu, ka šis galvojums ir nepieciešams, sarūpējusi nepieciešamās ķīlas, kas nosedza riskus. Šādos apstākļos es kā finanšu ministrs nevarēju vienpersoniski pārkāpt likumu un uzņemties atbildību par neīstenotas uzņēmuma modernizācijas iespējamām sekām," - šādi skan E. Repšes skaidrojums.

Īstenībā, kad 2008. gada 14. novembrī Saeima līdz ar valsts budžetu atbalsta galvojumu 112 miljonu latu apmērā Liepājas metalurga modernizācijas plāniem, tas nozīmē tikai iespēju uzņēmumam ļoti censties, lai galvojumu saņemtu, bet ne kādam uzliktu pienākumu galvojumu izsniegt.

Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 37. pantu finanšu ministram ir tiesības, bet ne pienākums sniegt valsts vārdā galvojumus saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu. Savukārt tolaik spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi skaidri nosaka: "Pēc dokumentu izvērtēšanas finanšu ministrs pieņem lēmumu sniegt vai nesniegt galvojumu."

Pirms grāmatas tapšanas konfrontēts ar šiem normatīvo aktu nosacījumiem, E. Repše sāk skaidrot, ka "es būtu pārkāpis Valsts budžeta likumu vai vismaz tā garu", kaut gan "grūti novilkt šo robežu starp likuma burtu un garu". Taču fakts - pretēji E. Repšes sākotnējiem apgalvojumiem neviens Saeimas lēmums vai likums viņam neuzliek par pienākumu parakstīt galvojumu Liepājas metalurgam. Tā ir tikai un vienīgi finanšu ministra izšķiršanās un atbildība.

Valsts kases slēdziena "pozitīvā noskaņa"

Ikvienam interesentam, kurš būtu ieskatījies tobrīd jau publiski pieejamajā Liepājas metalurga 2008. gada pārskatā, rastos pietiekami skaidrs priekšstats - šis ir uzņēmums, kurš acīmredzami iet uz leju, un par savas naudas ielikšanu tādā būtu krietni jāpadomā.

Peļņa samazinās, izmaksas palielinās, kapitāla atdeve rūk divus gadus pēc kārtas, nepārdotu ražojumu ir vairāk, pircēju un pasūtītāju parādu - tāpat, palielinās aizņēmumi un arī izmantotie kredītlīniju līdzekļi, piegādātājiem un darbiniekiem tiek maksāts vairāk, parādās ievērojamas "ar akcionāriem saistītas izmaksas". Tad vēl pieaug uzkrājumi šaubīgiem debitoriem, palielinās ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi, samazinās realizācijas rentabilitāte.

Tas viss ir tikai tas, ko uzņēmuma gada pārskatā var izlasīt jebkurš interesents. Savukārt potenciālam kredīta galvotājam ir nesalīdzināmi apjomīgākas iespējas - ja ir vēlēšanās tādas izmantot. Taču tādu nav - ne E. Repše, ne viņa pārraudzībā esošā Valsts kase padziļinātu auditu nepasūta. Tāds tiek pasūtīts tikai četrus gadus vēlāk, pēc uzņēmuma kraha.

Turklāt pat Valsts kases 2009. gada 30. decembra atzinumā par Liepājas metalurgu atrodams pietiekami daudz biedējošas informācijas. Tikai tad, kad Liepājas metalurgs veicis "individuālu banku finansējuma piesaistes procesu" ar tā vadībai vien zināmām metodēm, uz kredīta izsniegšanu, neraugoties uz valsts galvojumu, ir pieteikusies viena vienīga banka.

Pat šī Itālijas kredītiestāde īsi pirms gada beigām, līdz kurām Latvijai jāparaksta galvojuma līgums vai arī process jāsāk no sākuma, ir pēkšņi paziņojusi, ka risks ir pārāk liels un jāsamazina, mainot finansējuma struktūru un paaugstinot procentu likmes.

Kaut gan E. Repše vēlāk publiski apgalvo, ka nekādas steigas neesot bijis, Valsts kase pēc šī itāļu bankas jaunuma pavēsta, ka galvojums noteikti "izsniedzams līdz gada beigām", tāpēc "laika trūkuma dēļ" atkārtota iepirkuma procedūra finansētāja izvēlei nav veikta, jo "ir pamats uzskatīt, ka šāds konkurss jebkurā gadījumā beigtos bez rezultātiem".

Valsts kase arī skaidri atzīst gan to, ka uzņēmuma ražošanas izmaksas jau 2009. gadā ir bijušas tādas, ka izdevīgāk bijis tērauda sagataves iegādāties tirgū nekā sagatavot tas rūpnīcā, gan to, ka iespaidīgā modernizācija neko nedos produkcijas dažādošanai, gan to, ka konstatēta biznesa plāna prognozētās situācijas neatbilstība aktuālajām nozares darbības tendencēm.

Tāpat Valsts kase ir aprēķinājusi, ka velmējumu realizācijas un metāllūžņu izmaksu peļņas starpība ir sarukusi dubulti un ar šādu starpību Liepājas metalurgs vairs nespēj segt visus saimnieciskās darbības izdevumus, turklāt nākotne esot gaidāma vēl drūmāka, kā rezultātā "turpmākā Liepājas metalurga pastāvēšana varētu būt neiespējama".

Repše slīkst pretrunās

Šis tad ir dokuments, kurš, ja ticēt paša E. Repšes sākotnējam apgalvojumam, esot apgriezis pretējā virzienā viņa līdz tam noraidošo skatu uz galvojumu. "Viņš līdz pat pēdējam brīdim nav bijis noskaņots pozitīvi par valsts galvojuma izsniegšanu Liepājas metalurgam līdz nebija saņēmis pozitīvo Valsts kases atzinumu," - šis ir precīzs citāts no nozare.lv 2013. gada 1. oktobrī.

"Ja viņam par kaut ko ir pārliecība, tad mainīt viņa viedokli ir ļoti grūti. Ar viena dokumenta izlasīšanu domu maiņai, domāju, ka nepietiks. Varbūt tikai ilgākā laika posmā un ar spēcīgiem argumentiem..." - tā gan teic Juris Pūce, izbijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, tagadējais E. Repšes partijas premjera amata kandidāts.

Kas un kādā formā ir spējis vienas dienas laikā motivēt E. Repši uz šādu "viedokļa maiņu", ja tāda patiešām ir bijusi, nez vai kādreiz būs pilnīgi skaidrs. Taču viens gan ir droši: finanšu ministrs galvojumu paraksta drudžainā steigā un pašā pēdējā brīdī.

Tiesa, kā izrādās, pastāv dokuments, kas liek neuztvert kā patiesu E. Repšes stāstīto par viņa straujo viedokļa maiņu pēc Valsts kases atzinuma saņemšanas 2009. gada 30. decembrī, kad viņš arī liek parakstu uz galvojuma un ķīlas līgumiem.

Finanšu ministrijas dokumentos atrodama oficiāla vēstule, kurā ministrs, runājot par sevi trešajā personā, UniCredit apliecina: "Galvojuma līgumu Galvotāja vārdā parakstīs Einars Repše, Latvijas Republikas finanšu ministrs." Šī vēstule ir datēta jau ar 29. decembri - tātad jau dienu pirms brīža, kad E. Repše saņem Valsts kases atzinumu, kurš esot licis viņam diametrāli mainīt savu viedokli.

Papildus tam Valsts kases pārvaldnieks K. Āboliņš oficiālā skaidrojumā diplomātiski apliecina - E. Repše runā nepatiesību, apgalvojot, ka pirms galvojuma parakstīšanas esot viņam "zvanījis un lūdzis apstiprinājumu tam, ka projekts ir dzīvotspējīgs, ko Valsts kases pārvaldnieks ministram arī esot sniedzis".

Jaunā versija - tikai uz "Repšes loģikas" būvēta

Konfrontēts ar šiem faktiem, E. Repše nu nāk klajā ar būtiski jaunu versiju - patiesība esot tā, ka Valsts kase "vienu šī viedokļa izklāstu, datētu ar 30.decembri, pievieno garantijas gala paketei, kas tiek virzīta parakstīšanai, bet citu tā paša viedokļa izklāstu, agrāk datētu, jau savlaicīgi iesniedz ministram, izvērtēšanai un lēmuma pieņemšanai. Tieši tā šajā gadījumā ir noticis". Līdz ar to īstenībā finanšu ministrs esot bijis ļoti rūpīgs, izvērtējot galvojuma izsniegšanu, un nekādas steigas neesot bijis.

Kur tad šis izklāsts ir? "Tas varētu būt, piemēram, dienesta ziņojuma formā par Liepājas metalurgam izsniedzamās garantijas tapšanas gaitu," atšķirībā no sava ierastā kategoriskuma tagad pieļāvuma formā stāsta toreizējais finanšu ministrs. Tam noteikti "būtu jābūt reģistrētam un pieejamam gan Valsts kases, gan Finanšu ministrijas lietvedībā".

"Būtu jābūt", bet nav. E. Repše pats nespēj uzrādīt nevienu dokumentu, kas apliecinātu viņa jaunās versijas patiesīgumu - ka Valsts kase atzinuma darba versijas būtu sniegusi jau ievērojami ātrāk un ka viņš līdz ar to galvojuma izsniegšanu Liepājas metalurgam būtu izvērtējis tiešām rūpīgi un nevis kā vieglprātīgā un varbūt arī savtīgā spēlītē vienas dienas laikā.

Savukārt Valsts kase, sniedzot pārskatu par dokumentāciju saistībā ar Liepājas metalurga valsts galvojuma projektu, ir nepielūdzama: "Valsts kases atzinums par AS Liepājas metalurgs saistībām sniedzamo valsts galvojumu finanšu ministram sniegts vienu reizi - 2009. gada 30. decembrī." Līdz tam tikuši sniegti tikai pārskati par galvojuma formālās puses organizēšanas virzību - visus šos dokumentus Valsts kase ir nodevusi Grābekļa autoru rīcībā, un tajos nav nekā, kas apstiprinātu E. Repšes jauno versiju.

Līdz ar to, ja LR Ģenerālprokuratūra mainītu savu pēdējo gadu nostāju, ka, lai sauktu pie kriminālatbildības par bezdarbību augstu amatpersonu, līdz ar valstij nodarītu kaitējumu un konstatējamu nolaidību ir noteikti nepieciešams arī skaidri saskatāms ļaunprātīgs nodoms, E. Repše būtu pirmais kandidāts uz aizdomās turamā statusu šādā kriminālprocesā. Taču pagaidām viņam par laimi par šādu nostājas maiņu nekas neliecina.

Einars Repše par atbildību

"Tikšanās laikā premjeram lūdza arī izskaidrot bieži skandēto par politiskās atbildības uzņemšanos, uz ko Einars Repše sparīgi atrauca: "Ai, ziniet, tas īstenībā neko nenozīmē." Zāles reakcija uz šo atbildi izpaudās aplausos."

(Ināra Egle, Diena, 2003. gada 8. februārī)

"Nu, mums ar amatpersonām ir tā, ka visādus brīnumus ir sastrādājuši ļoti daudzi, bet pie atbildības reāli saukts nav neviens, jo grūti ir pierādīt pat acīm redzamos gadījumos, ka tas ir ticis darīts ļaunprātīgi."

(Einars Repše, uzstājoties 2003. gada 26. jūnijā)

"Vienā no manām iemīļotākajām filmām Tomasa Krauna afēra ir jautājums galvenajam varonim: vai jūs nenožēlojat, ka esat spiests parakstīt šo līgumu? Un viņš atbild: nožēla ir tukša laika šķiešana."

(Einars Repše, Santa, 2004. gada novembrī)

Kriminālprocesa par Liepājas metalurga valsts galvojumu nav

"Prokuratūras uzraudzībā ir viena krimināllieta saistībā ar Liepājas metalurgu. Liepājas prokuratūras uzraudzībā. Ierosināta 2012.gadā par Liepājas metalurga amatpersonu iespējamu nelikumīgu darbību laikā no 2003. līdz 2012.gadam. Vēl notiek pirmstiesas izmeklēšana policijā," - tas ir viss, ko par kriminālprocesiem saistībā ar Liepājas metalurgu atklāj LR Ģenerālprokuratūra.

"Ir viens kriminālprocess Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē pēc diviem Krimināllikuma pantiem - 196.p.2.d. un 179.3.d.," - Valsts policija ir vēl lakoniskāka.

Šie panti ir par uzņēmuma amatpersonas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu, ja tā izdarīta mantkārīgā nolūkā (draud līdz trim gadiem cietumā ar mantas konfiskāciju) un par piesavināšanos, ja tā izdarīta lielā apmērā (līdz desmit gadiem cietumā ar mantas konfiskāciju).

Kriminālprocess par iespējamu valsts amatpersonu atbildību saistībā ar valsts galvojuma piešķiršanu vai saistībā ar nolaidību šī galvojuma izmantošanas uzraudzībā nav pat sākts. Ērika Kalnmeiera vadītā Ģenerālprokuratūra jebkādus komentārus šai sakarā nevēlējās sniegt.

Valsts amatpersonu sodīšana par nolaidību "nav modē"

Krimināllikumā ir 319.pants "Valsts amatpersonas bezdarbība" - "par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums".

Faktiski vienīgais zināmais gadījums, kad par šādu noziegumu tiek notiesāta augsta amatpersona, ir Rīgas Centra rajona tiesas 2003. gada 14. februāra spriedums, ar kuru par vainīgu atbilstoši Kriminālkodeksa (jo nodarījums veikts, kad vēl nebija spēkā Krimināllikums) 163. pantam - par nolaidību - tika atzīta Laila Medina.

Tiesa atzina viņas kā toreizējās Satiksmes ministrijas darbinieces vainu, nolaidīgi rīkojoties šajā lietā un pieļaujot, ka lūžņos tiek sagriezts zviedru uzņēmumam Swembalt AB piederošais daļēji avarējušais kuģis Rīgas ostas teritorijā. L. Medinas un citu iesaistīto amatpersonu vainas dēļ Latvija zaudēja vairāk nekā trīs miljonus dolāru.

Tiesas spriedumā bija norādīts uz to, ka L. Medina „būdama amatpersona, izdarīja noziedzīgu nodarījumu – nolaidību -, tas ir, nevērīgi un neapzinīgi pildīja amatpersonas pienākumus, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts interesēm, ko aizsargā likums”.

Spriedumā arī tika konstatēts: „L. Medina noziegumu izdarīja aiz neuzmanības,- viņa nav paredzējusi savas bezdarbības sabiedriski bīstamo seku iestāšanas iespēju, kaut gan viņai kā Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktora vietniecei vajadzēja un viņa varēja tās paredzēt."

L. Medinai tiesa piesprieda tikai 1750 latu lielu naudassodu, tomēr tā bija reāla notiesāšana par amatpersonas izdarītu kriminālnoziegumu. Taču sekas uz L. Medinas karjeru tas neatstāja: pašlaik viņa ir Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos.

Savukārt nākamajos gados mēģinājumi valsts amatpersonas kaut jel kā sodīt par nolaidības un bezdarbības dēļ valstij nodarītiem zaudējumiem kļūst aizvien negribīgāki. Raksturīgs ir LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurora Modra Adlera 2010. gadā pieņemtais lēmums Parex bankas kraha lietā.

Ģenerālprokuratūra M. Adlera personā, izbeidzot kriminālprocesu par iespējamu valsts amatpersonu noziedzīgu vai nolaidīgu rīcību saistībā ar Parex bankas krahu un pārņemšanu, šīm amatpersonām pasniedz dubultdāvanu – ne tikai nesaskata to vainu, bet arī sastāda tādu kriminālprocesa izbeigšanas lēmumu, kas faktiski nevienam nav pārsūdzams.

Likumsakarīgi, ka 2006. gadā, kā rāda Tiesu informācijas sistēmas dati, pēc panta par valsts amatpersonas bezdarbību tika notiesātas 17 amatpersonas, 2010. gadā - 10, 2012. gadā - četras un pērn - vairs tikai viena.

Seko mums