Viena tiesa pagaidīs, ko teiks otra tiesa, bet tā – ko teiks trešā tiesa: turpinām pārpublicēt slepenos tiesu nolēmumus par konfiskācijām

PIETIEK
21.02.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Šis tiesas lēmums it kā varētu dot pamatu piesardzīgam optimismam, ka tuvākajā laikā, iespējams, beigsies mūsu valsts tā saucamo tiesību aizsardzības iestāžu nekontrolētā patvaļa, kad fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu var vienkārši konfiscēt tikai tādēļ, ka kādam ir radušās “aizdomas” par šīs mantas ne gluži tiesisko izcelsmi. Varētu – ja nebūtu kāds nozīmīgs „bet”.

Lietas būtība īsos vārdos šāda: 2021. gada vidū Finanšu izlūkošanas dienesta amatpersonai radās kārtējās aizdomas, ka vienā Latvijas kredītiestādē atrodas dažām personām piederošie naudas līdzekļi, kurus šīs personas ir ieguvušas “aizdomīgu darījumu shēmā”.

Kopš tā laika ir pagājuši jau divarpus gadi, ticis ierosināts attiecīgs kriminālprocess, no kura tradicionālā veidā ir izdalīts process par noziedzīgi iegūtu mantu, jo “pamatlietu” par nozieguma esamību vai neesamību tāpat neviens izmeklēt negrasās un nekad nav grasījies.

Pirmās instances tiesa nekā “aizdomīga” naudas īpašnieku realizētajos darījumos nesaskatīja, tādēļ tika pieņemts lēmums kriminālprocesu izbeigt, tomēr policijas amatpersona pārsūdzēja šo lēmumu un turpināja uzstāt uz arestētās naudas konfiskāciju. Protams, aizvien bez jebkādiem pierādījumiem par reāli notikušu likumpārkāpumu, bet savu pozīciju balstot vienīgi uz savām “aizdomām” un naudas īpašnieku nespēju pierādīt to, ka viņi nav ēzeļi.

Apelācijas instances tiesa nolēma lietu pēc būtības pašlaik vēl neskatīt, jo Satversmes tiesā ir apstrīdēts atsevišķu Kriminālprocesa likuma normu tiesiskums, proti, apstrīdētas ir tieši tās likuma normas, kuras līdz šim deva mūsu valstij tiesības un iespējas uz “aizdomu” pamata konfiscēt visu, kas nav gana labi un stingri piesiets.

Kā secināms no tiesas lēmuma, arī Satversmes tiesa šo jautājumu nesteidzās izskatīt pēc būtības, bet vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu par apstrīdēto Latvijas likumu normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām.

Par drosmīgu šo lēmumu nosaukt nevar un par gluži tiesisku laikam arīdzan, ja ievēro faktu, ka Satversmes tiesai bija jāizskata jautājums par dažu konkrētu Latvijas tiesību normu atbilstību Latvijas Satversmei un tikai Latvijas Satversmes tiesa var lemt, vai attiecīgā tiesību norma ir vai nav atbilstoša Latvijas pamatlikumam – Satversmei.

Protams, Latvijas tiesību normām ir jābūt atbilstošām it kā vienotajai Eiropas Savienības tiesību sistēmai, tomēr pilnīgi absurdi būtu Latvijas likumu normas vērtēt pēc principa, ka Eiropas tiesībām atbilstoši likumi ir automātiski atbilstoši Latvijas Satversmei, un arī otrādi – Eiropas tiesībām neatbilstoši Latvijas likumi nav atbilstoši arī Latvijas Satversmei. Tieši tādēļ Satversmes tiesai bija pienākums darīt savu darbu – vērtēt Latvijas likuma atbilstību Latvijas konstitūcijai, nevis paļauties uz to, ka viņas vietā to izdarīs kolēģi no Luksemburgas.

Kāpēc šajā lietā mēs varam just labākajā gadījumā “piesardzīgu optimismu”? Pirmkārt, tādēļ, ka legālās prezumpcijas principi pastāv gan Latvijas, gan Eiropas tiesību sistēmā, un ļoti iespējams, ka mūsu valstī darbojas likums, kurš pēc sava satura (tāds, kā tas uzrakstīts), varbūt pilnībā atbilst Eiropas tiesiskajām regulējam, taču tas nekādā ziņā neliecina, ka šo likumu mūsu valsts tiesību aizsardzības iestādes piemēro atbilstoši tai kārtībai, kāda pastāv civilizētās Eiropas valstīs ar daudz senāku demokrātiju.

Otrkārt, ir grūti iedomāties Satversmes tiesas rīcību gadījumā, ja izrādīsies, ka apstrīdētās tiesību normas nav atbilstošas Eiropas tiesību sistēmai. Ko darīs Satversmes tiesa – sāks pildīt savu un pienākumu un izvērtēs šī likuma atbilstību Satversmei? Un konstatēs, ka viss ir kārtībā, jo tas likums tomēr pēc ilgstošas pētīšanas ir atzīstams par atbilstošu Satversmei? Vai par atbilstošu Satversmei, bet neatbilstošu Eiropas tiesībām?

Atliek vien cerēt, ka gan Eiropas Savienības tiesa, gan Latvijas Satversmes tiesa pieņems tādus nolēmumus, lai mūsu valstī beigtu eksistēt likumi, kuri savā būtībā ir amorāli un prettiesiski, un kādreiz mēs dzīvosim valstī, kurā daži uzplečos un mundieros tērpti aktīvisti vienkārši nevar īstenot viegli piesegtu vai pavisam klaju reketu.

Taču ir jau pieminētais „bet”: apgabaltiesa – turklāt, kas interesanti, vienā konkrētā tiesnešu sastāvā – arvien biežāk sākusi apturēt lietu izskatīšanu, pamatojoties uz to, ka par attiecīgajiem kriminālprocesa likuma pantiem ir ierosinātas lietas Satversmes tiesā par to neatbilstību Satversmes pantiem. Apturēšana notiek, plašāk interpretējot Administratīvā procesa likumu.

No Kriminālprocesa likuma regulējuma, proti, 478.panta izriet, ka tiesai tiesības apturēt tiesvedību ir tikai tādā gadījumā, ja pati tiesa vēršas konkrētajā lietā ar pieteikumu Satversmes tiesā. Savukārt Administratīvā procesa likuma 274. panta pirmās daļas 3. punktā tiesai paredzētas tiesības apturēt tiesvedību, ja tiesa konstatē, ka par iestādes piemērotās vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām Satversmes tiesā ir ierosināta lieta.

Gramatiski iztulkojot Kriminālprocesa likuma 478. panta pirmajā daļā ietverto normu, varētu secināt, ka kriminālprocesā tiesvedības apturēšana tiesību normas interpretācijas dēļ nav iespējama, nevēršoties tiesai konkrētajā lietā ar pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā.

Taču tiesas kolēģija, lūk, uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 478. panta pirmā daļa ir iztulkojama plašāk un pēc analoģijas piemērojama Administratīvā procesa likumā paredzētā kārtība. Proti, arī kriminālprocesā tiesa var ņemt un apturēt tiesvedību, pašai nemaz nevēršoties konkrētajā lietā ar pieteikumu Satversmes tiesā, ja konstatē, ka par piemērojamo tiesību normu satversmību jau ir ierosināta lieta Satversmes tiesā.

Un te nu ir svarīga nianse - ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kas ierobežo adresāta cilvēktiesības. To nosaka Administratīvā procesa likuma 17.pants. Un tas jau nozīmē, ka faktiski apgabaltiesa pārkāpj likumu vai pārāk plaši to interpretē, kas nav tiesiski.

Seko mums