Iesaki rakstu: 
Uzreiz pateikšu – personīgi nevienu no viņiem nepazīstu. Un personīgi man ne par, ne pret viņiem nekā nav. Bet katrai lietai ir vismaz divas puses. Lasu un klausos Gobzema komentārus par maksātnespējas nozarē valdošo bardaku, ko īpaši publicē Dienas Bizness. Arī TV neatpaliek – Gobzems uzskata, ka “maksātnespējas nozarē valda organizētas noziedzības pazīmes”. Un tā arvien biežāk. Bet varbūt ir jēga uztaisīt mazu atkāpi... Un atcerēties vecos laikus.
Ir 2009. gads, un krīze ir pašā plaukumā. Īpaši smagi tā skar būvniecības nozari, lai gan arī pārējiem neiet viegli. Un tātad - ir vietējais uzņēmums “Nelss”. Ne ļoti liels, bet arī ne mazs, ar savu redzamu vietu būvmateriālu tirdzniecības (un ne tikai) nozarē.
Nav balts un pūkains, rēķinus kavēja jau laikos, kad vēl būvniecība gāja uz augšu, bet ar vairāku mēnešu kavēšanos tomēr visiem samaksāja. Un kreditori pabrēca, pabrēca, bet pēc naudas saņemšanas atkal uz laiku nomierinājās.
Un tad pēkšņi 2009. gada aprīļa beigās “Nelsam” tiek pieteikta maksātnespēja. Pats fakts nebūtu nekas pārsteidzošs, jo, kā vēlāk atklājās pēc kreditoru prasību iesniegšanas, – pamatotas bija 429 prasības par kopējo summu 24.8 miljoni lati. Tātad viss ir samērā loģiski.
Bet... maksātnespēju pieteica fiziska persona - advokāts Aldis Gobzems par summu 2100 lati, kurus uzņēmums viņam bija parādā. Saprotams, ka uzņēmumam, kura iepriekšējā gada apgrozījums bija 55 miljoni latu, nebija iespējas samaksāt Gobzemam viņam pienākušos summu, tāpēc jau 2009. gada 2. jūnijā (mēnesi pēc maksātnespējas pieprasījuma iesniegšanas) “Nelss” tika atzīts par maksātnespējīgu.
Par administratoru kļuva Juris Jurkāns ar prakses vietu: Strēlnieku iela 9-4, Rīga, LV-1010. Kāda sagadīšanās, ka Gobzems nodarbojās ar maksātnespējas shēmošanu tajā pašā mājā. Vai nav dīvaini, ka liela uzņēmuma maksātnespējas ierosinātājs ir maksātnespējas administrators (tikai kā fiziska persona) un to administrē blakus sēdošais maksātnespējas administrators?
Sagadīšanās, nejaušība, te katrs ir pietiekami gudrs, lai par to spriestu pats. Ne jau velti latviešiem ir sakāmvārds “mazs cinītis, gāž lielu vezumu”. Un apgāza arī.
Bet varbūt tomēr šis pasākums – maksātnespējas iesniegšana - tika savstarpēji sarunāts? Un sarunāts ne ar vienu citu, bet tieši ar advokātu Aldi Gobzemu.
Gan jau “Nelss” agrāk vai vēlāk būtu izbeidzies tāpat. Par to nav runa. Runa ir par maksātnespējas nozari un Gobzemu, kas skaļi brēc, ka tajā nav kārtības, toties ir noziedzības pazīmes. Bet vai tomēr viņš pats nav bijis viens no tiem, kas to ir veicinājis. Priecātos, ja tas tā nebūtu, bet šaubas tomēr paliek.
Ļoti daudzi “Nelsa” bijušie darbinieki tagad dzīvo ārzemēs. Varbūt būtu aizbraukuši arī tāpat. Varbūt tomēr ne. Bet vismaz tagad Gobzemam ir, kur braukt un meklēt savu elektorātu.
Seko mums 
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.