Kurš iegūst un kurš zaudē no Vienotības daudziem negaidītā pirmdienas lēmuma – pēc pailgas vazāšanas aiz deguna izmest Visu Latvijai! ar tās kuslo TB/LNNK apendiksu no topošās koalīcijas?
Patiesībā jau lēmums kopš brīža, kad Vienotības pārstāve Linda Mūrniece par nākamajiem koalīcijas partneriem sāka publiski baumot tiešajā ēterā, negaidīts bija ja nu vienīgi naivajam vēlētājam, kas vēlēšanās nobalsoja par šo godīgo, principiālo un atklāto Vienotību, un varbūt arī vēl pašiem vislatviešiem, - bet tas nu tā.
Pirmā atbilde par ieguvējiem it kā uzprasās pati par sevi – protams, protams, galvenais ieguvējs ir Lembergs, kurš gan cits. Nu tik viņš caur savu kabatas zaļo zemnieku partiju pieņems visus sev vajadzīgos lēmumus, jebkurā Dombrovska un Co. nepaklausības gadījumā piedraudot sagāzt koalīciju lupatās.
Vēl kāds ieguvējs? Protams, arī Saskaņas centrs un tie paši vislatvieši, kuri atšķirībā no Vienotības savu vēlētāju acīs joprojām izskatās ļaundaru izņirgāti un tieši tāpēc īpaši balti un pūkaini.
Savukārt galvenais zaudētājs, protams, ir tā pati Vienotība: parādījusi, ka ir gatava šķelties par jebkuru jautājumu, demonstrējusi pat Latvijas apstākļiem neikdienišķu nekonsekvenci, melīgumu, negodīgumu un kāri pēc amatiem (vai ir vēl kāds ministra amats, uz kuru nav pieteicies Kristovskis?), droši vien zaudējusi vismaz trešās daļas savu vēlētāju atbalsta.
Jā, tā tas viss tiešām izskatās – taču tikai no pirmā acu uzmetiena. Ja neņemam vērā vēl šādas tādas latviskās politikas reālijas.
Lembergs – ieguvējs? Jā, droši vien tā pašlaik šķiet arī viņam pašam, taču – tikai līdz brīdim, kad vajadzēs pieņemt kādu mazajam vīram patiešām lielu lēmumu un izrādīsies, ka Vienotība arī šajā gadījumā ir tikpat gatava šķelties kā vienmēr.
Pienāks šis Lembergam svarīgais brīdis – un izrādīsies, ka viens vai otrs gabaliņš Vienotības atkal ir gatavs startēt izplatījumā, paraujot sev līdzi vairākumu Saeimā un visu koalīciju. Rezultātā bezgala ietekmīgajam Lembergam nāksies atkāpties visvarenā haosa priekšā vai arī nepieciešamā lēmuma vietā būs lieliska iespēja vismaz mēnesi rosīties ap jaunas koalīcijas izveidi – un kas zina, kādi brīnumi vēl tur notiks.
Ar vārdu sakot, no savas kumelīšu klizmas Aivaram neizbēgt – bet neko priecīgāka neizskatās arī saskaņiešu un vislatviešu nākotne. Atšķirībā no kādreizējā Repšes Jaunā laika, kas vienmēr bija gatavs sapsihoties un kolektīvi aizjozt sazin kur, tagad viņiem ir darīšana ar pēc varas un visa pārējā nesalīdzināmi alkatīgāko Vienotību: jā, kāds gabaliņš no tās var kaut kur aizšmaukt, taču ne uz kādām ārkārtas vēlēšanām, kas ļautu Vienotībai izčibēt kā ziepju burbulim, viņi var pat necerēt.
Un, ja pat kas tāds notiktu, - vai tiešām abi „atstumtie” sava vēlētāja acīs izskatās tik labi? Saskaņas centrs varbūt arī var cerēt uz kādu bariņu latviešu vēlētāju, kuriem, pateicoties Vienotības performancēm, nu vairs tiešām nebūs palicis, par ko balsot. Savukārt Visu Latvijai!... nu, protams, Vienotību bezprincipialitātes ziņā viņiem nepārspēt, un vienalga: ja es būtu kaismīgs un pārliecināts vislatviešu balsotājs, vislatviešu neilgās pārrunas par vietu koalīcijā man būtu atstājušas diezgan nelabas grēmas – hm, izrādās, ka šie zēni ir gatavi valdības portfeļa dēļ „iesaldēt” vai pusi no tām lietām, kuru dēļ es vispār par viņiem esmu balsojis...
Ar vārdu sakot, latvju vēlētājs ir ievēlējis Saeimu, kas, ja vien – izmantojot veco anekdoti – nenotiek kas negaidīts (atbrauc marsieši un visu sakārto) vai vienkārši fantastisks (Saeimā ievēlētie pēkšņi atceras, kamdēļ viņi tur ir savēlēti), šķelsies, pārosies, atkal šķelsies, atkal pārosies un atkal šķelsies, katru no šiem procesiem pavadot ar to svarīgāko, kas nu viņiem ir – stīvēšanos par ietekmi un amatiem.
Tas vēl būtu salīdzinoši pieņemami – vai nu maz to esam pieredzējuši. Taču sliktākais tas, ka izveidotā Vienotības-Lemberga minikoalīcija vismaz savu pusgadu novilks, un visā šajā laikā tā būs maksimāli nespējīga pieņemt kaut jel kādus principiālus, valstij vajadzīgus lēmumus, - jo vai līdz ar katru lēmumu tā nonāks jaunas un atkal jaunas šķelšanās draudu priekšā. Un tas jau valstij ir reāli slikti – jo, kā zināms, izķiņķelēt vienmēr var nesalīdzināmi vairāk nekā nozagt.