Vilks nav pelnījis, lai viņu salīdzinātu ar to ļaunumu, ko Latvijas dabai nodara cilvēki

Pēteris Apinis
08.04.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Vismaz pēdējos trijos gados neesmu redzējis nevienu rakstu no šiem briesmīgajiem “zaļajiem”, kas pieprasītu vilkus pavairot, bet samazināt mednieku skaitu, kuri nobendē aļņus, stirnas un mežacūkas daudz lielākos apjomos nekā vilki. Nerunājot par to, ka vidējais cilvēks uz zemeslodes dienā patērē (tas nenozīmē – apēd) 400 gramus dzīvnieku gaļas. 

Nelaime tā, ka portālos un sociālajos tīklos neraksta (vai raksta gauži maz) biologi un ekologi, kuriem būtu profesionāli jāaizstāv viedoklis par bioloģiskās dabas daudzveidību Latvijā. Esmu pilnīgi pārliecināts – ne LETA, ne citi portāli viņiem viedokli nejautā. 

Manuprāt Latvijā tiesības izteikties par vilkiem no mednieku puses būtu tikai Aivaram Dunduram, kurš vilkus pazīst, ar vilkiem sarunājas un vilkus ne tikai šauj, bet arī filmē. Lai ķertos pie raksta, noskatījos interviju ar šo vīru, un teikšu, kā ir – ar interesi gaidīšu viņa grāmatu.

Tad kāpēc saņēmos rakstīt par vilkiem, kurus dzīvē esmu redzējis gauži reti, kaut jau vairāk nekā 50 gadus katru nedēļu vairākas reizes pamanos skriet vai klimst pa mežiem, arī gaišās vasaras naktī ar fotoaparātu un binokli? Man ir tā kā sāji, ka dažas mednieces (nav jau grūti pēc rakstības stila “atkost” autores) visus zaļi domājošus cilvēkus mēģina padarīt par tautas ienaidniekiem, kas vairo vilkus, kuri tad nu lauksaimniekiem aprīs aitu barus, tantukiem – sunīšus; bet vispār tagad jau vilki klīstot gar Ziepniekkalnu, raudzīdamies pēc kāda cilvēka, ko likt uz kārā zoba. 

Sākšu ar to, ka vilkus Latvijā nogalina izklaides nolūkos. Ar vilku nogalināšanu izklaides nolūkos saprotu vilka nogalināšanu sporta, trofeju un šķietamas konkurences nolūkos par kopīgu medījumu. Vienkārši – mednieks vilku uzskata par konkurentu medījamo pārnadžu nogalināšanā. 

Jautājums parasti ir par to, vai ir ekoloģiski, ētiski vai ekonomiski pamatoti nogalināt lielu skaitu plēsēju. Atbilde visos aspektos ir “nē”: nav pamatotu ekoloģisku iemeslu vilku nogalināšanai, nav pamatotu ekonomisku iemeslu un nav arī pieņemamu ētisku iemeslu. Gluži tāpat kā nav pamatojuma briežu un aļņu medībām (nezinu nevienu mednieku, kas būtu tik izsalcis, ka medības viņam būtu vienīgais iztikas avots). Patīk kādam vai nē – medības ir slepkavniecisku tieksmju apmierināšana. Tiesa, Latvijā nereti medības ir vienīgā iespēja komunicēt ar politiķiem un ietekmīgiem cilvēkiem, bet daudzi politiski lēmumi tiek pieņemti pēc medībām gandrīz skaidrā prātā.

Daudzie raksti par baiso vilku savairošanos balstās uz brāļu Jēkaba un Vilhelma Grimmu pasaku par Sarkangalvīti un vilku. Katrs, kas staigās pa mežu sarkanā cepurītē ar groziņu, tiks aprīts – līdz vilku uzšķērdīs drosmīgais mednieks.

Kur tik vilki neesot redzēti? Vilcē, Glūdā un pat Madonas novadā. Bet kur tad viņiem bija jādzīvo? Un kas viņam būtu jāēd, ja ne gaļa? Un kā viņš to gaļu lai dabū, ja viņam nav iespēju ieiet RIMI lielveikalā kā vairumam lasītāju? 

Tikai pasakās vilks pēc tam, kad sasalstošā āliņģī ar asti makšķerējis, pilnībā pāriet uz veģetāru uzturu, bet vēlāk ar zaķīti piedalās pāru slidojumā. 

Kaut kas jau vilkam jāēd ir, un viņš gluži kā cilvēks ir visēdājs. Interesanta ziņa, ka rudenī vilki ļoti labprāt iet dārzos ēst ābolus un tad arī sastop (apēd) kādu mājas suni. Latvijā gluži kā citās valstīs pēta dzīvnieku ēdmaņu pēc izkārnījumiem, un izrādās, ka vilki itin daudz pamanās ēst augļus un ogas. 

Deviņdesmitajos gados vilku bari iemanījās dzīvot Krievijas pilsētās, miskastēs meklēja cilvēku izmesto pārtiku, taču aplasīja arī klīstošās žurkas, kaķus un suņus. Es nevēlos teikt, ka šāds dabas līdzsvars pilsētas ekosistēmā būtu mērķis, bet vilks ir vienīgais dzīvnieks, kas dabā līdzsvarā uztur jenotsuņu un lapsu populāciju, kā arī neitralizē bīstamākos plēsējus – klaiņojošus suņus un kaķus. Ir viedoklis, ka tieši vilki neļauj pārvietoties žurku bariem.

Kopš 19. gadsimta sākuma Latvijā nav pieredzēts gadījums, kad vilks būtu uzbrucis cilvēkam kā medījumam. Tiesa, bijuši gadījumi, kad cilvēkiem uzbrukuši ar trakumsērgu slimi vilki. Vēlos norādīt, ka trakumsērgas šobrīd nav ne Latvijā, ne mums apkārtesošās valstīs (pat Krievijas Eiropas daļā). Tiesa, trakumsērga ilgus gadus bijusi lapsas un vilkus limitējošs faktors, kas šīm sugām veica nozīmīgu dabīgo atlasi. Iespējams, trakumsērgas neesamības dēļ vilku mazuļi izdzīvo vairāk. 

Kopumā vilki ir itin bailīgi vai pat kautrīgi dzīvnieki un baidās no cilvēkiem, un ļoti labi prot no tiem izvairīties. Vilku bara teritorija ir 150 – 200 kvadrātkilometru liela, pa šo teritoriju vilku bars nepārtraukti pārvietojas medībās. Katru dienu vilki pārskata 10% no sava bara teritorijas. Vilku bars necieš nepazīstamus vilkus savā teritorijā. Svešinieks tiek nokosts. Vilki atšķirībā no citiem dzīvniekiem mēdz nogalināt vājākos savā barā, piemēram, arī lamatās sakropļotu, sašautu vai savainotu vilku. Šķiet, ka Latvijā barā parasti ir ne vairāk par 10 – 15 vilkiem. 

Ir izplatīts uzskats, ko tieši vai netieši cenšas izplatīt mednieces – žurnālistes, ka vilki nogalina dzīvniekus ne tikai pārtikai, bet arī – līdzīgi šīm medniecēm – sporta pēc. Tā nav taisnība. Bioloģijas grāmatās rakstīts, ka vilku pakaļdzīšanās medījumam tikai 14% gadījumu ir veiksmīgas (beidzas ar kustoņa nonāvēšanu un pārtikas ieguvi), bet pārējos 86% šī pakaļdzīšanās beidzas bez barības ieguves.

Vilks nevar atļauties tērēt enerģiju vajāšanai un nogalināšanai kāda cita iemesla dēļ, nevis pārtikas iegūšanai. Medības vilkam patiesībā ir daudz bīstamāks slepkavošanas veids nekā mūsu rakstu autorēm – medniecēm. Vienkārši vilks nereti cenšas nomedīt daudz lielāku upuri par sevi, un nav reti gadījumi, kad alnis, sumbrs vai briedis šajās medībās piebeidz pašu mednieku. Lai mazinātu iespēju gūt ievainojumus vai pat iet bojā, vilki medī kolektīvā, izvēlas jaunus, vecus vai slimus indivīdus. Šo vājāko indivīdu izslēgšana no populācijas palīdz saglabāt pārnadžu populāciju veselīgu.

Vilki ir oportūnisti, tie izvēlas visvieglāk medījamos dzīvniekus. Lai izdzīvotu, vilki cenšas nogalināt upuri, patērējot pēc iespējas mazāk enerģijas – un paši neciešot. Viņi reti mēģina nogalināt spēcīgu, veselu un bīstamu pieaugušo. Tā vietā viņi ķeras pie ganāmpulka veciem un slimiem dzīvniekiem, pretēji cilvēkiem – medniekiem, kuri dod priekšroku veselīgāko indivīdu iznīcināšanai populācijā. Lielākā daļa cilvēku nomedīto aļņu mātīšu ir reproduktīvā vecumā, savukārt gandrīz visas vilku nomedītās aļņu mātītes ir vecākas par 10 gadiem. Vilki, medījot slimos dzīvniekus, var samazināt hronisku slimību izplatību, kas uzlabo kopējo aļņu populācijas veselību, kas patiesībā nozīmē – labākas medības cilvēkiem.

Jādomā, ka vilki nekad neiznieko pārtiku. Viņi vienmēr atgriežas pie nogalinātā dzīvnieka, lai pabeigtu ēst, ja cilvēki vai maitēdāji dzīvnieki nav tur nokļuvuši pirmie. Latvijas internetā klīstošie materiāli, kur no visām pusēm filmēts vilka pusapēsts suns, ir tikai apliecinājums šai ziņai – cilvēks iztramdījis vilku no ēdienreizes. 

Vilku iznīdēšanai, kas ilgus gadus valdīja Eiropā un Padomju Savienībā, bija negatīva ietekme uz ekosistēmām, un vilku atgriešana ir sniegusi pozitīvu ietekmi. Daudzu ekosistēmas daļu savstarpējās attiecības ir sarežģītas; ir grūti apgalvot, ka viena suga ir būtiska ekosistēmas līdzsvara uzturēšanai. Protams, var itin viegli pierādīt, ka laikā, kad cilvēki iznīcināja vilkus lielākajā daļā to vēsturiskā areāla, briežu populācijas palielinājās, bet ekosistēmu veselība pasliktinājās. Izmainījās jaunaudžu veselība, pazuda atsevišķas koku un krūmu sugas. 

Vēsture un bioloģija liecina, ka vilki varētu palīdzēt atjaunot ekosistēmu veselību un līdzsvaru, tomēr kopš vilku iznīcināšanas 20. gadsimta pirmajā pusē vēsturiskajā vilku dzīvotnē ir notikušas lielas pārmaiņas – vilkam vairs nav plašo mežu, un arī tos “Latvijas valsts meži” caurvijuši lieliem ceļiem. Lai pārvietotos no viena meža un citu, vilkam nākas šķērsot lauksaimniecības teritorijas un pat apdzīvotas vietas. 

Baisie raksti par vilkiem parasti liek uzsvaru uz to, ka vilki ir pārlieku savairojušies, tagad iznīcinās mājlopu ganāmpulkus un radīs ekonomisku postu lopkopjiem. Vilki pievēršas mājlopiem kā barības avotam tikai tad, ja citi barības avoti nav pieejami vai – ja attiecīgais vilks ir novājināts vai vecs. Ja Latvijā parēķinātu kopējo mājlopu nāves gadījumu skaitu (nerēķinot lopu nāvi kautuvē) neticu, ka vairāk par 1% varētu norakstīt uz vilkiem. 

Tik un tā – cilvēkiem nebūtu gudri vilkam tuvoties vai mēģināt ar tiem kontaktēties. Lielākā daļa gadījumu, kad vilki uzbrūk cilvēkiem, notiek vai nu tad, kad vilki pierod pie cilvēkiem, vai arī tad, kad cilvēks bēg no dzīvnieka. Bēgšana var izraisīt vilka plēsonīgo reakciju. Ja cilvēks kaut ko zina par vilku vajadzībām un dabisko uzvedību, kā arī izmanto veselo saprātu, gan viens (cilvēks), gan otrs (vilks) var izvairīties no tikšanās.

Un vēl – neesmu pārliecināts, ka visi tie, kas šausmās stāsta – esot redzējuši vilku, tiešām ir redzējuši vilku. Joprojām Latvijas mežos ir daudz lielu klejojošo suņu, bet parādījies arī jauns zvērs – zeltainais šakālis. 

Un tomēr – kāpēc es rakstīju par vilkiem? Lai atgādinātu visiem, ka nav baisāka ļaundara dabai kā cilvēks. Kailcirtes, nepamatoti plašie ceļi mežos, cirsmas dabas liegumos, medības nacionālajos parkos, retu putnu ligzdu iznīcināšana maijā ar visiem mazuļiem, upju aizdambēšana, būvgružu izgāšana mežā, nelegālas atkritumu izgāztuves, nelegālas medības no automašīnām un medības, kurās piedzēruši mednieki aizšauj dzīvniekus vai nošauj savus medību biedrus (Latvijā parasti vairāki gadījumi gadā). Vilks nav pelnījis, lai viņu salīdzinātu ar to ļaunumu, ko Latvijas dabai nodara cilvēki.

Seko mums