Viņš nav nekāds „godīgais ments” – drīzāk liekulis un zaķpastala vai varbūt čekas projekts
Pietiek lasītājs11.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šis būs raksts par salīdzinoši introvertu personu, kurai līdz šim par visu vairāk patika kolekcionēt dālijas. Taču viņa sievas pāragrā un „negaidītā” nāve likusi pārvērtēt viņa apolitiskumu, un kopš 2020. gada 9. maija viņš ir kļuvis izteikti politiski aktīvs, pat ļoti dzīvelīgs. Tas ir neviens cits kā Maigurs Strīķis, citu aprindu starpā zināms, kā „godīgais ments” un „lielā auss”.
Tā kā „godīgais ments” ir izbijusi augsta ranga amatpersona vienā maz zināmā Latvijas specdienestā – Militārās izlūkošanas un drošības dienestā (MIDD), a priori medijos un sociālajos tīklos viņš tiek uzskatīts par viszinošu ekspertu ar lielu pieredzi, un šāda cilvēka viedoklim mūsu postpadomju homo sapiens uztvere piešķir paaugstinātu vērtību. Bet vai tas ir pareizi? – Drīzāk nē!
Informācija par viņa profesionālo karjeru ir skopa, jo pamatā viņa dzīve kopš Latvijas „neatkarības” atjaunošanas ir klasificēta, bet tikpat maz informācijas par viņa dzīvi un karjeru ir no padomju laikiem.
Tiesa, nelielu vaļību „slepenās” informācijas par savu jaunību izpaušanā „godīgais ments” pieļāva, sniedzot interviju žurnālam „Klubs”. „Esmu dzimis Talsos, līdz 8.klasei mācījos Suntažos, bet vidusskolu pabeidzu Engurē. Aizbraucu, jo sadomājos, ka kļūšu par jūrnieku, esmu diplomēts 2.kategorijas zvejas matrozis”.
Tātad KGB (Valsts drošības komitejas) filtram izgāja cauri ļoti veiksmīgi, bet izskatās, ka zvejniecība nebija viņam pa prātam – diezgan smirdīga nodarbošanās. Tādēļ pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem nozvejot brētliņas piekrastē, pieskatot klāja biedrus, tika nolemts, ka laime jāmeklē militārajā jomā.
Tā jaunais Maigurs ļoti ātri un sekmīgi nonāca elitārā Padomju Savienības gaisa desanta karaspēka vienībā, kas atradās tolaik PSRS draudzīgajā Ungārijā (1985 – 1987)! Lieki piebilst, ka vienkārši puiši no necilām ģimenēm uz šādām īpašām vietām netika sūtīti. Sistēma PSRS laikā bija tāda, ja tava ģimene nebija izcēlusies režīmam pozitīvā gaismā, tad „jauno dzimtenes aizstāvi” sūtīja tā tālāk no mājām, bet nekāda gadījumā uz vietu, kas ir ārpus PSRS robežām rietumu virzienā.
Pēc divu gadu pieredzes zilo berešu vienībā, Maigurs savu laimi nolēma meklēt jurisprudencē. Studiju laikā viņš no sava kursa tika izvēlēts par Tautas frontes delegātu. Nav gan skaidri noprotams, kurā gadā tad viņš uzsāka savas izglītības gaitas, taču jau 1991. gada novembrī viņš praktikanta lomā stažējās Izmeklēšanas pārvaldē.
Vēlāk kursa biedrs Lainis Kamaldiņš viņu paaicināja uz darbu Satversmes aizsardzības birojā (SAB), kur, protams, viņš varēja cīnīties pret vietējo oligarhu un Maskavas spalvainajām rokām plecu pie pleca ar savu čomu, taču Maigurs bija izvēlējies pasīvā zēna lomu.
Lieki piebilst, ka Lainis pēc aiziešanas no SAB ar citiem specdienestu eksīšiem un dažiem ārzemniekiem, tādiem kā (bijušo Drošības policijas (DP) priekšnieka vietnieku Didzi Šmitiņu, bijušo SAB darbinieku Arnoldu Babri, kā arī uzņēmēju Oļegu Kuzņecovu un diviem zviedru uzņēmējiem) nodibināja SIA „Proleader”. Šis uzņēmums bija reģistrēts adresē (Brīvības gatve 214m), kura ir bēdīgi slavena ar vairākiem simtiem citu „neizdevušos” uzņēmumu nosaukumiu, no kuriem daudzi tikuši iesaistīti krāpnieciskās shēmās. Pēc tam Lainis aizvilkās strādāt par galveno drošībnieku uz Lemberga un citu bagāto bāleliņu kontrolēto uzņēmumu „Latvijas Kuģniecība”.
Cik var noskaidrot, tad Maigurs MIDD ir bijis ilggadīgā dienesta vadītāja Induļa Krēķa labā roka (vietnieks), kas kārtojusi pretizlūkošanas jautājumus. Dienestu viņš pameta 2017. gadā, jo jau tad ģimenē bija izlemts, ka Juta ies politikā un Maigurs viņu visādi atbalstīs. Politisko spēku pie kura pieslieties nebija grūti nodefinēt, tā bija Lemberga „nīstā” Jaunā konservatīvā partija (JKP), kuru virsvada kādreizējais Maigura kursa biedrs Jānis Bordāns, - atkal čomu būšana.
Pašreiz Maigurs cenšas ieņemt taisnības cīnītāja lomu, aizstāvot bijušo kolēģi un draugu Sparānu, kurš arī ir visai interesanta un aizdomu pilna figūra. Sparāna ģimene īsi pirms nekustamo īpašumu burbuļa „uziešanas gaisā” neatbilstoši reālajai tirgus situācijai par smieklīgi zemu cenu iegādājās jaunbūvi Ikšķilē, bez hipotēkas ņemšanas. Turklāt jau tolaik viņš vizinājās ar jaunu BMW X5, un ar savu ģimeni dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Maigurs gan par savu „godīgo draugu” izsakās visai tieši: „Aigars ir bijušais kolēģis, par kuru esmu labās domās. Viņš ir principiāli darbojies. Izdarījis desmitkārt vairāk nekā citi...”
Jāatzīmē, ka taisnības cīnītāja lomu viņš tagad pilda Bordāna partijas labā. Atzīst, ka partijā nestāsies, taču viedokli par politiskajiem procesiem Latvijā pauž visai aktīvi. Interesanta dedukcija viņam ir par savu bijušo kolēģi (pēc visa spriežot, par ļoti tuvu kolēģi) Jēkabu Straumi, komentējot KNAB izvirzītās apsūdzības pret Lemberga ielikteni Kalnmeieru: „Nākamais, kas ienāca prātā, kāda loma šajā pasākumā ir KNAB priekšniekam Jēkabam Straumem? Vai viņš vaļojās pa māju ierastajā režīmā, bija atvaļinājumā, nolēma pārmest kažoku, gribēja paglābt, bet nespēja? Nezinu. Bet viss nezināmais ar laiku kļūst zināms. Būs interesanti un paldies tiem, kas reāli strādāja.”(Strīķa Facebook). Jo savā paraugmājā (visdrīzāk, MIDD) taču ir darījis visu, lai „nelietība vai nelikumība nevarētu pastāvēt”.
Manuprāt, apzināta VDD, KNAB un SAB diskreditēšana no Maigura mutes ir saistīta ar bordānistu mērķi izveidot vienu „superdienestu”, kuru netieši, iespējams, varētu izmantot savām vajadzībām. Bordāna īpašība ir tāda, ka viņš visu grib kontrolēt pa tiešo, un ar izteiktu varas pārākuma sajūtu viņš mēdz pavēlēt partijas biedriem darīt tieši tā, kā viņš to redz par pareizu, un nekādi savādāk.
Diezgan interesanti ir tas, ka vairāki Maigura kursa biedri tieši vai netieši par savu labturību un visu citu mantu var būt pateicīgi Lembergam un citiem tā laikā naudas un varas sagrābējiem Latvijā. Varbūt Bordāns šeit ir mazāk pie vainas, bet savu laimi reiz viņš bija meklējis čekistu projektā „Latvijas ceļš”, un, kā teikt, sanāk, ka viņš bija ļoti labi informēts par valsts un tautas apzagšanu.
Tagad Maigurs publiskā intervijā apgalvo, ka ir bijis informēts par Lemberga ietekmi gandrīz visa līmeņa valsts pārvaldes struktūrās. Vai tagad jūtat divkosību? Jo man uzreiz rodas jautājums: „Ko pie velna Strīķis darīja gandrīz 27 gadus valsts labā, strādājot Latvijas drošības dienestos? Varbūt viņš pienesa gudras ziņas saviem kursa biedriem, lai tie sekmīgi bīdītu biznesu un veidotu politisko karjeru, kamēr pats uz visu noskatījās no malas, un neko neiesāka, lai apturētu valsts izzagšanu?”
Maigura pēdējā laika aktivitātes ir raksturojamas, kā „[ne]godīgā menta” vaļsirdīga atzīšanās mīkstčaulīgumā. Vai tik viss tas netiek darīts ar gudru ziņu audzēt „Jaunās komunistu partijas” politisko kapitālu!
Ir vairākas neskaidrības, kas rodas, pētot Strīķa fenomenu, un raisa daudz vairāk jautājumu, piemēram,
1. Kā Maigurs spēja labi iekārtoties PSRS gaisa desanta karaspēka vienībā Ungārijā?
2. Vai Maigurs nav čekas projekts ar mērķi salikt kopā puzles gabaliņus no bijušās PSRS elites?
3. Vai Maigurs gadījumā pats nav Lemberga cilvēks?
4. Ņemot vērā faktu, ka Maiguram ir interesanti draugi, vai viņš savā profesionālajā karjerā nekad neko nav darījis, lai kādu iegāztu vai kādu piesegtu par labu savu draugu interesēm?
5. Ko Maigurs vecāku dienā 2019. gada 16. aprīlī darīja Suntažu vidusskolā (Facebook) kopā ar bēdīgi slaveno Saskaņas deputātu Jāni Ādamsonu (VDK robežapsardzības virsnieks)?
6. ...?
Sabiedrību aicinu neticēt tam, ko izbijis „specdienesta” darbinieks gudri pārdomā Facebook ierakstos par aktuālajiem politiskajiem procesiem, jo viņš ir politiski angažēts un visu savu dzīvi ir melojis pats sev, jo nav spējis pretoties un pat nav centies pretoties valsts izzagšanai un sabiedrības muļķošanai.
Tagad ir grūti saprast Maigura sūkstīšanos par Lemberga bandītisko ietekmi, jo pats reiz bija ne tikai uz to pasīvi noraudzījies, bet arī atbalstījis un vairojis viņa ietekmi, turklāt bet bez viņa bija un vēl ir vesela grupa kretīnu, pret kuriem varēja un vajadzēja vērsties tiesiskā kārtā.
P.S. Lieki piebilst, ka Maigurs Strīķis, būdams vēl MIDD darbinieks, aktīvi dalījās ar saviem uzņemtajiem fotoattēliem Google platformā kā local guide. Dīvaini ir tas, ka daudzi no tiem ir vienkārši bezjēdzīgi veikalu fasāžu uzņēmumi. Dīvaina aizraušanās, diez ko tas varētu nozīmēt. Izskatās arī, ka Maiguram ir tuva Francija un tās vēsture, jo diezgan cītīgi viņš ir izceļojis to krustu šķērsu. Turklāt Maigurs ir kaismīgs smēķētājs un tāds vienmēr bijis. Vai viņā vienmēr ir dzīvojis „sarkanā revolucionāra” gars? Ja tā, tad tas daudz ko izskaidro!
Vietnes, kas raisīs pārdomas un aizdomas:
https://www.google.com/maps/contrib/101982104092678777447/photos/@50.5672206,18.6300523,4.71z/data=!4m3!8m2!3m1!1e1 (Strīķa fotomāksla)
http://dienaszinas.lv/2020/06/09/lembergs-strikis-ir-dala-no-klasiskas-mafiozas-strukturas/
https://pietiek.com/raksti/generalprokurora_kalnmeiera_trauslas_dveseles_stigas
https://www.tvnet.lv/6265813/ar-ko-reketieris-atskiras-no-daza-laba-likuma-sarga
https://www.santa.lv/raksts/klubs/uznemejs-gints-dandzbergs-pardevu-biznesu-lai-uzceltu-skolu-32631/
https://nra.lv/latvija/181423-potapovu-gimene-maskava-dzivojusi-pie-varas-elites.htm
http://lpra.vip.lv/exchekisti.htm
https://www.db.lv/zinas/ameriks-par-dp-informacijas-pieprasijumu-mums-nav-ko-slept-443670
Foto no Kluba
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
