Iesaki rakstu: 
Skumjš sestdienas rīts Mežakapos. Pavadījām pēdējā gaitā brīnišķīgu kolēģi - vīru spēka gados, tikai 59 gadus vecu. Milzīgs zaudējums ģimenei un mums, darbabiedriem. Viņu NOGALINĀJA loterijveidīgā veselības aprūpes SISTĒMA. Viņam vienkārši nekrita laimīgā loze tikt ārstētam.
Ar sāpēm krūtīs pirms Ziemassvētkiem viņš bija vērsies pie ģimenes ārsta, kurš izrakstīja slimības lapu un iedeva norīkojumu uz rindu pie kardiologa. Kad mājās viņam kļuva ļoti slikti, neatliekamās medicīniskās palīdzības vienība viņu aizveda uz Stradiņiem, kur uzņemšanas nodaļas ārsti (?) neuzskatīja, ka šis pacients atbilstu priekšrakstiem nosūtīšanai uz kardioloģijas (vai kādu citu) nodaļu un atbilstošas ārstēšanas uzsākšanai.
Radinieki esot viņam braukuši pakaļ, lai paņemtu neatzīto slimnieku no koridora, kur viņš jau bijis izlikts no uzņemšanas nodaļas un sēdējis vienās zeķēs, bezspēkā sakņupis. Aizvests mājās, kolēģis nav atguvies, un ātrie saukti atkal. Šoreiz ceļš vedis uz Gaiļezeru, bet jau PAR VĒLU.
Cik cietsirdīgi un arī neekonomiski no valsts sistēmas puses. Tiek dzenātas ātrās palīdzības brigādes, bet viņu atzinums, ka cilvēkam ir jāsniedz profesionāla medicīniska palīdzība, tiek ignorēts. Tiek ietaupītas kaut kādas statistiskās slimnīcu gultasvietas, kuru skaits laikam tiek kaut kā ar priekšrakstiem ierobežots, bet reāli slimnīcu nodaļas ir pustukšas, un cilvēki pāragri mirst.
Mana kolēģa izglābšana valstij būtu izmaksājusi nesalīdzināmi lētāk nekā viņa nāve, jo viņš strādāja un godīgi maksāja visus nodokļus, kas valstij pienācās. Viņam bija arī ļoti laba darbavietas gādāta veselības apdrošināšanas polise.
Ja vien sērās un izmisumā slīgstošie tuvinieki neatteiksies no juridiskās palīdzības, valsts attiecīgajām institūcijām nāksies šo sistēmisko nāvi skaidrot un, cerams, arī maksāt.
Tā vienkārši nedrīkst būt, ka slimnīcu nodaļu durvis veras tikai kā īpaša privilēģija. Briesmīgi ir apzināties, ka mūsu mīļais kolēģis būtu dzīvs, ja vien viņu būtu no uzņemšanas pārveduši uz kardioloģijas nodaļu. BŪTU DZĪVS!
P.S. Kāds cits mans kolēģis šodien izstāstīja gadījumu, kad viņam uzņemšanas nodaļā ārsts teicis: “Nu labi, es paņemšu tevi savā nodaļā.” Teiktais izskanējis kā īpaša pretimnākšana, kaut kolēģim bija iestrēdzis žultsakmens un nav saprotams, kāda vēl alternatīva varētu būt bijusi, ja neskaita skuju taku.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
