Iesaki rakstu: 
Veselības ministrs Daniels Pavļuts apvienības Attīstībai/Par sastāvā jau atkal mērķē uz Saeimu, - nepietiek ne ar viņa „nokārtoto” obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sistēmu, ne ar neskaitāmajām, Latvijai gan simtus miljonu, gan tūkstošus cilvēku dzīvju maksājušajām nejēdzībām Covid-19 sakarā. Domāju, ir īstais brīdis atgādināt iespaidīgākās no tām.
Daniela Pavļuta vadībā Latvija pamanījusies iepirkt vairāk Covid-19 vakcīnu, nekā vispār Latvijā ir iedzīvotāju, ieskaitot visus zīdaiņus un vēl nedzimušos. Martā tika ziņots, ka Latvija nopirkusi 5 142 135 vakcīnas. Tad nu tagad īsi pirms derīguma termiņa beigām vakcīnas aktīvi tiek ziedotas trešajām pasaules valstīm. Bangladeša, Moldova, Tunisija, Albānija, Kenija, Vjetnama – ģeogrāfija pāri paliekošajām vakcīnām ir ļoti plaša. Par summām, kas veltīgi iztērētas to iegādei, gan netiek atklāti runāts, jo vispār vakcīnu cena tiek turēta noslēpumā.
Vakcinācijas procesā, kas negāja pārāk gludi un arvien audzēja antivakseru pulciņu, Pavļuts pamanījās izslēgt pašu svarīgāko un drošāko vakcinācijas nodrošināšanas posmu – ģimenes ārstus. Noīrējot dārgus vakcinācijas centrus, kur ārsti pirms vakcinēšanas tika piesaistīti visai formālas procedūras veikšanai, neiedziļinoties konkrētā pacienta diagnozēs un sūdzībās, no spēles sākotnēji pilnībā tika izslēgti tie, kas savus pacientus pārzina vislabāk, – ģimenes ārsti. Kad nu vakcinēšanas tempi sāka kritiski sarukt, tad pēkšņi lika ģimenes ārstiem apzvanīt visus nesavakcinētos, lai tad nu tie mēģina sasmelt bagātīgi izlieto ūdeni.
Kamēr ģimenes ārstiem netika ļauts parūpēties par savu pacientu aizsardzību pret Covid-19, tikmēr potes tika špricētas visdažādākajās vietās, ieskaitot gadatirgus, krāmu tirgus un citus medicīnisku manipulāciju veikšanai tikpat nepiemērotus pasākumus un vietas.
Covid-19 uzliesmojuma brīdī Pavļuts izdomāja, ka vajag ne tikai liegt cilvēkiem pēc deviņiem vakarā iziet no mājas, bet arī aizliegt rūpēties par savu veselību, slēdzot ambulatoros pakalpojumus. Turklāt dīkstāvē aizsūtītos mediķus nevis iesaistīja Covid-19 pacientu aprūpē vai vakcinācijas procesā, bet aizsūtīja vienkārši bezalgas atvaļinājumos, atstājot bez iztikas līdzekļiem. Taču ambulatoru pakalpojumu aizliegšana noveda pie daudz dramatiskākām sekām, proti, daudzas slimības netika laikus diagnosticētas, hroniskās slimības netika pienācīgi ārstētas, kas tagad novedis pie daudz nopietnākām slimības formām.
Tā aizrāvies ar ierobežojumu noteikšanu Covid-19 ierobežošanai, Daniels Pavļuts pamanījās liegt bērniem un jauniešiem kustēties, aizliedzot sporta nodarbības. Tas ir novedis pie tā, ka Latvijā 30% bērnu ir liekais svars vai aptaukošanās.
Kronis visam Covid-19 vakcinācijas procesa organizēšanā bija īpašā vakcinācijas biroja izveide, kur tika piešķirtas ārkārtīgi dāsnas un tirgus situācijai neatbilstoši augstas algas, iepirkta dārga un glauna datortehnika un biroja aprīkojums. Taču šis bagātīgi apmaksātais vakcinācijas birojs nespēja visiem vakcinācijas punktiem laikā piegādāt vakcīnas, ģimenes ārstiem veda ne tās vakcīnas, kas pasūtītas, bet cita ražotāja, padarot vakcinācijas procesu par haosu ar lielo burtu.
Pilnīgi absurda situācija bija tiem, kuri ar Covid-19 izslimoja ārzemēs, bet Latvijā nevarēja saņemt pārslimošanas sertifikātu, lai gan daudzi pakalpojumi un iepirkšanās vietas bija pieejamas tikai tiem, kuriem bija vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Pat oficiāla izziņa no citas valsts ārstniecības iestādes par pārslimotu Covid-19 netika uzskatīta par pietiekamu, lai Latvijas iedzīvotājs varētu saņemt tās pašas iespējas, kas pienākas pašmājās slimojošajiem, par vienkāršu izrakstu no ārvalstu klīnikas vai ārsta nemaz nerunājot.
Kā jau māksliniecisks cilvēks un pēc profesijas pianists, Daniels Pavļuts nevarēja lielajā naudas šķērdēšanas kampaņā ar nosaukumu “Vakcinācija pret Covid-19” atstāt ar garu degunu radošo industriju, uzticot tai izvērst dārgas, bet idiotiskas un neefektīvas reklāmas kampaņas. Taču arī šajā jomā izdevās visu salaist dēlī, izvietojot, piemēram, reklāmu, kurā futbolists Kaspars Gorkšs ar vakcinācijas palīdzību ātrāk vēlas tikties ar savu sen jau aizsaulē aizsaukto vecvecmāmiņu.
Nejēdzības Daniels Pavļuts paguva sastrādāt ne tikai veselības ministra amatā, bet arī savā iepriekšējā ministrēšanas laikā, kad viņš bija ekonomikas ministrs. Lai gan viņam pašam patīk stāstīt, ka viņš izdarījis mega darbu, lai pārtrauktu bezjēdzīgo obligātā iepirkuma komponentes atļauju, tieši viņa laikā izsniegts visvairāk OIK atļauju, ļaujot viņam kļūt par rekordistu un pārspējot pat Arti Kamparu, kurš jau tika uzskatīts par ārkārtīgi dāsnu OIK dalītāju.
Par laimi ne visas bezjēdzīgās Daniela Pavļuta idejas viņam izdevās realizēt. Bija arī tādas, kuru īstenošanu apturēja laikus. Viena no tādām bija par lauka hospitāļa izveidi. Tā vietā, lai stiprinātu un paplašinātu jau esošās Gaiļezera, Stradiņu slimnīcas, Traumatoloģijas slimnīcu un citas, kā arī izmantotu Covid-19 slimnieku ārstēšanai Rīgas centrā esošās tukšās telpas, Daniels Pavļuts bija sataisījies kādā pļavā ierīkot lauka hospitāli.
Vēl absurdāka un plašus protestus izraisoša bija Daniela Pavļuta ideja par mediķu rekrutēšanu. Zobārstus, fizioterapeitus, traumatologus u.c. speciālistus viņš bija sataisījies ar militārām metodēm iesaukt Covid-19 ārstēšanas rindās. Par laimi mediķu pretestība tam bija tik vienota, ka šo ideju neizdevās dzīvē realizēt.
Vai tiešām vajadzētu ļaut šim kungam un visai Attīstībai/Par turpināt cilvēku slepkavošanu un valsts miljonu pārpumpēšanu „savējo” kabatās?
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
