Iesaki rakstu: 
Rail Baltica projekta ekonomiskā lietderība nepastāvēja pirms pieciem gadiem, un tā nepastāv arī šodien. Jo vairāk iet laiks, jo vairāk cilvēku to saprot un jo biežāk lobistiem, politiķiem, spekulantiem un "savējiem", kas pelna naudu projektā, nākas nolaisties līdz meliem, manipulācijām un faktu sagrozīšanai, lai informācijas telpā saglabātu ilūziju par projekta nepieciešamību. Šoreiz, uzrakstot īsu tvītu, Rail Baltica reklamētāju pulkam pievienojas projekta krusttēvs – satiksmes ministrs Talis Linkaits.
Sāksim ar to, ka ministrs savā tvītā pat necenšas slēpt, ka viņa ārzemju kolēģi, acīmredzot arī no transporta nozares, absolūti nesaprot, kāpēc arī viena no nabadzīgākajām un mazākajām ES valstīm Latvija iegulda kolosālus līdzekļus nevis izglītībā vai zinātnē, bet dzelzceļa attīstībā.
Turklāt, spriežot pēc ministra tvīta, viņam šis jautājums ticis uzdots ne reizi vien. Proti, viedoklis Rail Baltica absurdumu ir nevis vienam cilvēkam, bet daudziem transporta speciālistiem no dažādām valstīm.
Redzam, kā, reaģējot uz kolēģu sarauktajām uzacīm un neizpratni, ministrs atbild ar argumentāciju par to, cik nozīmīgs dzelzceļš bija pirms aptuveni simt gadiem un ka šī aktualitāte, neskatoties uz to, ka pastāv ātrāki, pieprasītāki un videi draudzīgāki transporta veidi, saglabājas līdz šai dienai.
Ministrs savā tvītā diemžēl neprecizē, cik ļoti cilvēki viņam sāk smieties sejā, kad viņš mēģina viņus pārliecināt, ka no Latvijas uz Eiropas metropolēm būs daudz ērtāk nokļūt ar Rail Baltica vilcienu, nevis ar lidmašīnu.
Tāpat, ņemot vērā ministra pārliecību par dzelzceļa racionalitāti, esmu pārliecināts, ka, tiklīdz Rail Baltica projekts būs pabeigts, arī pats ministrs uz Eiropas metropolēm brauks tikai un vienīgi ar vilcienu.
Piekrītiet, ka pēc šādiem tvītiem izmantot lidmašīnu, lai nokļūtu vasaras atvaļinājumā Spānijā, būtu vienkārši liekulīgi. Esmu pārliecināts, ka ministrs nav liekulis un ka viņš ar sievu, bērniem un vismaz trim milzīgiem koferiem uz Barselonas pludmali pēc Rail Baltica pabeigšanas brauks tikai ar vilcienu.
No ministra tvīta arī rodas loģisks jautājums - ja pagājušā gadsimta sākumā kritiski svarīgais transports 100 gadus vēlāk nav zaudējis savu aktualitāti, tad varbūt Latvijas valdībai vajadzētu padomāt par citu tā laikmeta tehnoloģiju, produktu un principu reinkarnāciju? Kāpēc apstāties tikai pie transporta, ja 20. gadsimta sākums bija piepildīts ar daudzām citām tehnoloģijām, kas mūsdienās nav mazāk aktuālas kā dzelzceļš.
Piemēram, ministra pārziņā esošā Satiksmes ministrija varētu atgriezt sakaru infrastruktūrā telegrāfu, bez kura dzīve pirms simt gadiem būtu vienkārši neiespējama. Šis lētais, efektīvais un gadsimtiem sevi apliecinājušais saziņas līdzeklis palīdzētu ietaupīt Latvijas budžetam milzīgas naudas summas.
Tā pati ministrija varētu atrisināt vairākas svarīgas problēmas uzreiz, atgriežot transporta infrastruktūrā zirgus. Pirmkārt, zirga īpašnieks to varētu izmantot gan transporta, gan darba vajadzībām, kas modernas automašīnas gadījumā nav iespējams. Otrkārt, ņemot vērā globālās bažas par izplūdes gāzēm, zirgs ir videi draudzīgākais no visiem ilgtspējīgajiem transporta veidiem un tā izmantošana labvēlīgi ietekmēs vidi.
Veselības ministrija šajā gadījumā varētu atgriezt zeltu kā materiālu zobu implantiem. Ņemot vērā šī krāsainā metāla pieaugošo cenu, tā izmantošana kalpotu gan kā zobu problēmas risinājums, gan kā iespēja ieguldīt naudu uzticamā finanšu instrumentā.
Tieslietu ministrija, lai samazinātu ieslodzīto uzturēšanas izmaksas, varētu atgriezt nāvessodu, bet Aizsardzības ministrija, lai samazinātu ieroču iegādes izmaksas, varētu aizstāt dārgās šautenes ar paštaisītiem arbaletiem.
Kopumā, kā jūs paši saprotat, ideju saraksts, kā vienu no atpalikušākajām ES valstīm padarīt par vēl atpalikušāku, nebeidzas ar no ekonomikas viedokļa nejēdzīga dzelzceļa būvniecību. Nemaz nerunājot par milzīgo mūsu tautas kalpu sarakstu, kuri šādus bezjēdzīgus projektus ir gatavi uzticīgi īstenot.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
