Vitenberga tēvijotā izpratne par “komanģirovkām ar partijas biedriem na haļavu”
Jaunā Stividoru asociācijas iniciatīvas grupa*29.08.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizejošā valdība izdarīja daudz, lai samazinātu transporta nozares iespējas atkopties no Covid19 sekām un kara ierobežojumu radītajiem zaudējumiem, tomēr jāsaka, ka īpaši kravu “neaizvietošanā” ir centusies visa Satiksmes ministrijas vadība, ministru un tā komandu pieskaitot. Tas ir noticis, gan rūpējoties par eksotiskiem komandējumiem, gan pārkāpjot likumus, gan rupji izmantojot dienesta stāvokli.
Bet daudz kas ir noticis, vienkārši imitējot darbību vai darot muļķības, kas atbaida kravu īpašniekus. Rezultātā mums viss ir slikti, un valstij būs jāiegulda milzīgas naudas summas Latvijas dzelzceļā līdzīgi kā airBaltic. No nemākulīgā menedžmenta nav pasargātas pat mazās dzelzceļa stacijas kā “Cena” vai “Inčupe”, kuras tagad slēdz, pat bez alternatīva transporta tuvumā!
Šis satiksmes ministrs ne tikai maz saprot no nozares, bet arī nekad nelasa viņa padoto sagatavotos tekstus, tā vietā izbaudot ministrijas sagatavotos "papildu" bonusus.
Sāksim ar to, ka amatpersonai, kāds ir arī ministrs vai parlamentārais sekretārs, kas tiek sūtīts komandējumā (tepat vai ārzemēs), likums uzliek par pienākumu arī atskaitīties par to, kādi cilvēki ir satikti, kas pārrunāts, lobēts un kādas tālākās darbības jāveic.
Šādai amatpersonai komandējuma laikā ir jāievēro arī visi citi “Interešu konflikta novēršanas likuma” un “Interešu pārstāvības atklātības likuma” ierobežojumi. Tas ir ne tikai likuma burts vai KNAB jautājums, bet arī padoto un sadarbības iestāžu kādas ir asociācijas informēšanas nepieciešamība, ko nav iespējams nodrošināt, ja par savām gaitām neatskaitās.
Taču satiksmes ministra ērtībai Satiksmes ministrijā ir uzrakstīta instrukcija par ministra komandējumu atskaitēm, kas pretēji likumam ļauj “ministram par komandējumiem vispār neatskaitīties” (citiem ministriem ir jāatskaitās, bet satiksmes ministram nav, un nav zināms, vai šis ministrs to maz spētu izdarīt), kārtība nav grozīta, arī ministram “ministrējot” šogad, kad stājies spēkā jaunais “Interešu pārstāvības atklātības likums”.
Tādējādi ministrs ar ministriju ignorē abus šos KNAB kompetences likumus un ministra kā amatpersonas pienākumu atskaitīties, par ko runājis, ko lobējis un ar ko viņš ir ticies komandējuma laikā, kaut vai augstā korupcijas riska dēļ. Ministra dienas paiet, nesakarīgi “komandējoties” pa objektiem un pilnīgi bez atskaitēm par to jēgu!
Bet starpvaldību sadarbībai ar Austrumu kaimiņvalstīm ministrs tagad, kara laikā, ir veidojis arī darba grupas no tādiem cilvēkiem kā Saeimā neievēlētais paša partijas biedrs Kaspars Gerhards, kas uz Baltkrieviju un Krieviju ir braucis arī iepriekšējos 20 gadus, mēģinot caur Krieviju “sarunāt” darījumus, kas tagad, kara gaismā, vairs neizskatās tik viennozīmīgi, turklāt ir bijuši lobēti par labu vieniem specifiskiem komersantiem, attiecīgi ignorējot citus transporta vai ostu nozares uzņēmējus.
Par papildu riskiem šiem starpvaldību darba grupu vadītājiem ir jāsaka, ka agrāk un arī tagad jau tradicionāli šo darba grupu vadītāji gan pie mums, gan, aizbraucot uz tikšanos Baltkrievijā, Kazahstānā vai Krievijā, mēdza “stipri” iedzert, tāpēc viņu piedzīvojumi Austrumu zemēs, protams, ir ārvalstu specdienestu safilmēti un arī dokumentēti. Arī draudzība ar Saskaņas Anriju Matīsu tēvzemiešiem godu nedara.
Tomēr tradīcijas jau nevar tāpat izbeigt, tāpēc arī šogad ministrs ir bijis kārtējos Austrumu komandējumos, piemēram, uz Almati, līdzi ņemot Saeimā neievēlēto partijas biedru Gerhardu un pa kādai skaistai referentei no ministrijas. Ko viņi darīja, ja neskaita vienu īsu ministra monologu, nav īsti zināms, jo ministram saskaņā ar ekskluzīvo Satiksmes ministrijas komandējumu kārtību komandējuma atskaites nav jāraksta!
Publiski ministrs uzstājās lauzītā angļu valodā, iestarpinot krievu vārdus, bet aizkulisēs, pie klātiem galdiem jau tulku nebija, un sarunas notika krieviski. Lieki piebilst, ka ne Kazahstānā, ne Tadžikistānā angļu valoda vēl nav iedzīvojusies, bet, ko un kā tur darīja nacionāls ministrs, mēs nezinām.
Tikmēr secināms, ka Satiksmes ministrijā tiek nepareizi plānots arī ministra un ministrijas sekretāru “izkaides budžets”, piemēram, viesu uzņemšanas aktivitātēm. Tas redzams ostu stividoru praksē, jo, lai kompensētu, piemēram, Satiksmes ministrijas vadītāja nesaplānoto budžetu pretēji “Interešu konflikta novēršanas likumam” un apmierinātu ministrijas vajadzības, piemēram, ārvalstu viesu uzņemšanā (lasām: nav saplānoti izdevumi viesu dzeršanai, ēšanai un transportam), Satiksmes ministrija mēdz uzdot ar konkrētiem ārvalstu ierēdņiem nesaistītām ostām, Stividoru asociācijām un biedrībām tērēt naudu dažādiem ministrijas pasākumiem, piemēram, apmaksāt vai nodrošināt ar transportu ministrijas vadībai nepieciešamos pasākumus, pusdienas, vakariņas un alkoholu ar ministra vai sekretāru piedalīšanos.
Ar vārdiem “bet ministram vai attiecīgajam sekretāram vajag” no pakļautajām stividoru institūcijām jau gadiem tiek izspiesti šādi pakalpojumi, kaut likums to aizliedz, nosakot, ka “ir aizliegts pieņemt jebkādu labumu, atrodoties interešu konfliktā”. Tādējādi ministrs, parlamentārais sekretārs vai valsts sekretārs un viņu pilnvarotās personas nedrīkst, atrodoties interešu konfliktā vai pieņemot lēmumus par ostām vai stividoriem, vai viņus lobējot, izmantot šādus ostu vai biedrību sniegtos labumus.
Ministram gan ir vienalga, ka nedrīkst lobēt ārzemēs vai pašmāju ostu likumu grozījumos tikai tos uzņēmumus, kas apmaksā Satiksmes ministrijas vadībai pusdienas vai ostu vai stividoru apmaksātu transportu šeit vai ārzemēs, pārējos “noliekot pie ratiem”. Tas nekas, ka tieši tāpēc jau ministriem un valsts sekretāriem ir tik lielas algas, lai nekad nenokļūtu interešu konflikta situācijās šādu KNABam interesantu “sīkumu” nepareizas izpratnes dēļ un varētu par sevi paši samaksāt!
* kas atsakās apmaksāt šo vadoņu izklaidi
Kopija tiks nodota KNAB un Valsts kontrolei
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.