Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

25.jūnijā portālā Pietiek tika publicēts mans apskats par V.Putina rakstu „Lielās Uzvaras 75 gadi: kopīgā atbildība vēstures un nākotnes priekšā”. Šis ir turpinājums.

Autors pievēršas Minhenes vienošanās tēmai, un atkal galdā tiek celta nodeldētā tēze no PSRS laika vēstures grāmatām par to, ka, noslēdzot šo vienošanos, Anglija ar Franciju centās novirzīt Vācijas agresiju pret PSRS. Vienlaikus autors nesniedz nekādu dokumentālu pamatojumu šim apgalvojumam.

Domājams, ka šādi dokumenti arī neeksistē, jo tas neatbilstu veselam saprātam - kāda jēga britiem un frančiem bija dot Polijai garantijas pret Vācijas iebrukumu, zinot, ka, lai uzbruktu PSRS, Vācijai būtu jāšķērso Polijas teritorija?! Varbūt vēsturnieks Putins zina atbildi? Tieši otrādi, kā tas būs redzams tālāk, tad Anglija ar Franciju centās pierunāt Poliju izlaist caur savu teritoriju Sarkano Armiju, lai būtu iespējams panākt vienošanos ar PSRS par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu.

Un, ja arī kādam ir bijusi vēlme redzēt Vāciju karojam ar PSRS, tad neredzu tur nekā nosodāma - bija divi totalitāri režīmi ar nesamierināmām ideoloģijām, abi ar vēlmi pārdalīt pasauli un pie pirmās izdevības gatavi iegrūst viens otram dunci mugurā. Ja nolaistu viens otram asinis līdz brīdim, kad viņu tautām pielēktu, kas ir viņu līderi, tad, iespējams, nenāktos ciest citām valstīm un to tautām.

Varbūt tas skan skarbi, bet staļinisko un nacistisko režīmu šo valstu tautām no ārpuses neviens neuzspieda, un tā bija viņu izvēle. Šeit nāk prātā teiciens: “Kurš visskaļāk kliedz “ķeriet zagli”? Tas, kurš pats ir zaglis.” Pierādījumi tam, ka PSRS bija ieinteresēta konflikta izraisīšanā Eiropā, pašai līdz noteiktam brīdim paliekot malā, ir pietiekoši. Sava raksta 1.daļā pieminēju Staļina sarunu ar G.Dimitrovu un vadoņa komentāru sakarā ar Vācijas uzbrukumu Polijai: „ Karš iet starp divām kapitālistisko valstu grupām par pasaules pārdali. Mēs nebūt neesam pret to, lai viņi kārtīgi sakaujas savā starpā un novājina viens otru.” Ja kādam tas liekas nepārlieciņoši, tad šeit būs vēl fakti.

Vācu vēstniecības PSRS padomnieks Gustavs Hilgers, cilvēks, kas bija piedalījies praktiski visās abu pušu sarunās Maskavā, savā atmiņu grāmatā raksta:

„Tas, ko gaidīja padomju valdība no vācu uzbrukuma Holandei un Beļģijai, bija pilnīgi skaidrs: sīkstu angļu-franču pretestību, karadarbības ieilgšanu un, kā rezultāts tam, vēl lielāku Vācijas un tās pretinieku novājināšanu. Tomēr Staļins kļūdījās, novērtējot spēku samēru un karadarbības perspektīvu Francijā. Viņš kļūdījās tieši tāpat, kā vēlāk kļūdījās, paredzot vāciešu Polijas kampaņas ilgumu.”

Otrās Ribentropa vizītes laikā 1939.gada 27.septembrī Staļins paziņo: „Ja Vācija, pretēji gaidītam, nonāks grūtā stāvoklī, tad Jūs varat būt pārliecināti, ka padomju tauta sniegs palīdzību Vācijai un nepieļaus, lai Vācija tiktu nožņaugta. Padomju Savienība ir ieinteresēta stiprā Vācijā.” Ribentrops to saprot tā, ka Staļins gatavs atbalstīt Vāciju, ja karadarbība ar rietumvalstīm pieņems tai nelabvēlīgu gaitu.

Berlīne nenotic Ribentropam un dod rīkojumu vēstniekam Šulenburgam palūgt Molotovam Staļina runas stenogrammu. Vācieši to arī saņem un pārliecinās, ka Staļins atklāti ir piedāvājis palīdzību gadījumā, ja Vācijai neveiksies karā ar rietumvalstīm.

Staļins, protams, nevēlējās Vācijas nostiprināšanos, taču negribēja arī tās sakāvi, jo arvien uzskatīja Angliju par savu galveno ienaidnieku. Šo vadoņa pozīciju apstiprināja viņa uzticīgais līdzgaitnieks, Sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss savā uzrunā padomju rakstniekiem 1939 gada 10 novembrī: „Galvenais ienaidnieks, protams, ir Anglija, bet Vācija visumā veic lietderīgu darbu, iedragājot britu impēriju. Tās sagrāve novedīs pie kopēja imperiālisma kraha.”

Kāds pateiks - tas viss bija tikai runas, bet kur bija darbi? Darbi bija un pamatīgi. Vācija nevarēja pabarot sevi. Valsts uzsāka Otro pasaules karu ar labības rezervēm, kas bija 200 miljoni tonnu. Pēc gada skaitlis saruka līdz miljonam. Britu flote bloķēja piegādes no ārzemēm, un stratēģiski svarīgu izejvielu imports nokrita līdz kritiskam līmenim. Glābiņš atnāca no Maskavas.

11.02.1940 Maskavā tiek parakstīts līgums par piegādēm, kas paredzēja, ka PSRS divpadsmit mēnešu laikā piegādās preces par 430 milj. reihsmarku, tai skaitān- 1 milj. tonnu labības, 900 tūkst. tonnu naftas produktu, 100 tūkst. tonnu hromu saturošo rūdu, 500 tūkst. tonnu dzelzsrūdas, 11 tūkst. tonnu vara, 3 tūkst. tonnu niķeļa, 950 tonnas cinka, 500 tonnas molibdēna, 500 tonnas volframa. PSRS no Vācijas vajadzēja saņemt nepabeigtu smago kreiseri Lutzow, pēdējo modeļu kara tehnikas paraugus - lidmašīnas, tankus, lielgabalus, sakaru līdzekļus, kā arī darbagaldu un dažādu rūpniecisko iekārtu paraugus. Pēdējais vilciena sastāvs ar labību no PSRS šķērsoja robežu 22.06.1941 naktī. Tas viss notika laikā, kad Hitlrers izvērsa karu Francijā (franču komunisti-parlamenta deputāti, pildot Maskavas norādījumus, balsoja pret finansējuma piešķiršanu karadarbībai) un arī vēlāk, pēc Francijas sakāves, kad briti vienatnē cīnijas par izdzīvošanu pret Hilera kara mašīnu (kauja par Angliju).

Šeit būtu vērts atcerēties Hitlera vietnieka Rudolfa Hesa mīklaino pārlidojumu ar iznīcinātāju un sekojošu desantēšanos Anglijā 10.05.1941. Pastāv pamatots uzskats, ka Hess, pildot fīrera norādījumus, centās vest pārrunas ar britiem par miera noslēgšanu uz Anglijai izdevīgiem noteikumiem. Par labu šai versijai runā tas, ka Hitlers, plānojot uzbrukumu PSRS, centās izvairīties no kara divās frontēs, turklāt, uzticīgs savām rasu teorijām, uzskatīja britus par līdzvērtīgu nāciju vāciešiem. Neskatoties uz to, ka atsevišķi britu politiķi un pat karaļnama pārstāvji simpatizēja Hitleram, valdības un nācijas nostāja bija nelokāma - cīņa līdz galīgai uzvarai. To pārliecinoši parāda premjera Vinstona Čerčila uzruna parlamentā valstij kritiskākajā brīdī 20.08.1940: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-vesture/20.-augusts.-vinstona-cerchila-runa.a27670/

Un tagad, lasītāj, salīdzini britu un PSRS nostāju konkrētajos apstākļos. Bet par to visu kautrīgais vēsturnieks Putins klusē.

Pabeidzot tēmu par Minhenes vienošanos, atzīmēšu, ka uzskatu to par rietumvalstu liktenīgu kļūdu un cūcību attiecībā pret Čehoslovākiju, ko vēlāk šo valstu tautas izpirka ar savām asinīm. Tomēr ir jāsaprot, ka izšķirošais iemesls šādam solim un visai iepriekšējai samierināšanas politikai pret Hitleru nebija vēlme pārdalīt pasauli, kā tas bija Molotova-Ribentropa pakta gadījumā un arī ne vēlme “uzrīdīt” Vāciju PSRS, bet gan Anglijas un Francijas tautu nevēlēšanās piedzīvot jaunu karu, tā kā bija vēl svaigas atmiņas par WWI un, kā zināms, tad demokrātiskās sabiedrībās atšķirībā no totalitāram, valdībām ir jārēķinās ar pilsoņu gribu.

Tālāk autors piemin trīspusējās britu, franču un padomju sarunas par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, kas bija plānots pret Vāciju un sākās Maskavā 10.04.1939, bet tika pārtrauktas pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas starp Vāciju un PSRS. Autors, atkārtojot padomjlaiku traktējumu, vaino rietumvalstis par vilcināšanos un patiesas gribas trūkumu noslēgt šo paktu. Fakti gan liek domāt par pretējo.

Par pagrieziena punktu attiecību uzlabošanai starp Vāciju un PSRS iezīmēja Staļina runa partijas XVIII kongresā 10.03.1939, mēnesi pirms trīspusējo sarunu sākuma. Savā referātā vadonis apvainoja angļus un frančus kara provocēšanā un paziņoja par gatavību uzsākt „miera politiku” attiecībās ar Vāciju. Runā Staļins paziņoja, ka nepieļaus, lai PSRS tiktu ievilkta konfliktos, ko izprovocē tie, kas pieraduši vākt kastaņus no uguns ar svešām rokām, tādēļ vēsturē šis referāts iegāja ar nosaukumu „runa par ceptiem kastaņiem”. Precīzs izvilkums: „Соблюдать осторожность и не давать втянуть в конфликты нашу страну провокаторам войны, привыкшим загребать жар чужими руками.”

Vēl viens zīmīgs fakts šai sakarā. 1941.gada 5.aprīlī padomju valdība noslēdz draudzības un neuzbrukšanas līgumu ar jauno Dienvidslāvijas valdību, tādejādi cerot novērst Vācijas agresijas draudus Balkānos. Tomēr savstarpējās palīdzības pakta noslēgšana, kas garantētu PSRS palīdzību agresijas gadījumā, netika piedāvāta. Jau mazāk nekā pēc 24 stundām kopš šī notikuma vērmahts iebrūk Dienvidslāvijā un Grieķijā (operācija „Marita”).

Jāpiezīmē, ka jau dažus mēnešus pirms tam Kremlis tika brīdināts par iespējamo notikumu gaitu. Tā britu vēstnieks padomijā Stafords Kripss (Stafford Cripps) februāra sākumā informēja Ārlietu rautas komisariātu par vāciešu gatavošanos iebrukumam Balkānos ar sekojošu uzbrukumu PSRS. Apmēram šajā pašā laikā analogu brīdinājumu padomju diplomāti saņem no ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Velsa (Sumner Welles). Kamēr grieķu armija kopīgi ar britu ekspedīcijas korpusu mēģina organizēt pretestību vērmahtam, ko dara PSRS? Nekāda oficiāla reakcija no krievu puses neseko. Tieši otrādi - viss tiek darīts, lai „nesadusmotu” Hitleru.

Iepriekš šeit jau pieminētais Gustavs Hilgers savās atmiņās raksta: „Uz Hitleru šī Staļiniskā samierināšanas politika iespaidu neatstāja. Tieši otrādi, visus Staļina pūliņus izbēgt no konflikta viņš uzskatīja par vājuma pazīmi un bailēm no militāras sadursmes ar Vāciju. Viss tas nostiprināja viņa pārliecību, ka nekad vairāk var nerasties tik izdevīga iespēja sagraut Padomju Savienību, iznīcināt padomju režīmu un, iekarojot krievu un ukraiņu apdzīvoto teritoriju, nodrošināt vācu tautai papildu „dzīves telpu””.

Savukārt emocionālais reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Cik labi, ja tavā rīcībā ir spēks! Staļins acīmredzami nevēlas iepazīties ar vācu tankiem… Es visu dienu pavadīju drudžainā laimes sajūtā. Kāda augšāmcelšanās no garās ziemas nakts!”

Kā jau tas ierasts, autors atkal vaino Poliju par trīspusējo sarunu izgāšanos, jo, redz, poļi atteicās sadarboties ar Sarkano armiju. Taisnība. Poļi līdz pat Ribentropa vizītei Maskavā 23.augustā (uz to brīdi britu un franču puses bija piekritušas visām PSRS prasībām) neizrādīja vēlmi izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju, un būtu dīvaini, ja šāda vēlme eksistētu. Ko nozīmēja ielaist sava valstī Sarkano armiju, Baltijas valstu iedzīvotajiem nebūtu jāskaidro - komunistu un bezpartijisko bloka ievēlēšana ar 99,9% balsīm un sekojošām “sociāli-politiskajām” izmaiņām, kas nozīmēja represijas un tirgus ekonomikas sagraušanu.

Polijas maršals Edvards Ridzs-Smigli (Edward Rydz-Smigly), atbildot uz Francijas vēstnieka lūgumu izrādīt pretimnākšanu dotā jautājumā, atbildēja: „Ar vāciešiem mēs riskējam zaudēt brīvību, ar krieviem mēs pazaudēsim dvēseli.” Pravietiski vārdi!

Īsi pieskaroties Molotova-Ribentropa paktam, autors atzīmē to, ka PSRS Augstākā padome savā 1989.gada 24.decembrī pieņemtajā lēmumā nosodīja pakta slepenos protokolus, kuri, kā tas minētajā lēmumā tika formulēts, “ne mazākā mērā neatspoguļoja padomju tautas gribu, kura nenes atbildību par šo vienošanos”.

Man gan līdz šim likās, ka padomijā komunistiskā partija un tauta bija vienota visās lietās. Labi jau, pieņemsim, ka kolhoznieki un strādnieki, uzzinot par paktu, klusībā grieza zobus un lamāja Staļinu. Jāatzīmē, ka Krievijas Valsts domē nule kā iesniegts likumprojekts, kas paredz atsaukt minēto Augstākās padomes lēmumu. Pieļauju, ka autors netika informēts par šiem plāniem.

Tālāk, mēģinot kaut vai daļēji attaisnot Molotova-Ribentropa paktu, tiek piesauktas kaut kādas iespējamās vienošanās un “slepeni protokoli”, kas varētu būt noslēgtas starp Rietumvalstīm un Vāciju šajā laika periodā, kā arī tiek izteikts aicinājums atvērt valstu arhīvus par šo vēsturisko periodu, līdzīgi kā, autora vārdiem runājot, to dara Krievija.

Šeit nu gan autors atklāti liekuļo. Britu Nacionālā arhīva dokumenti attiecībā uz WWII tika pamatā atslepenoti jau 1972.gadā un pagaidām nepieejami varētu būt tikai dokumenti, kās saistīti ar atsevišķām epizodēm, piemēram, jau iepriekš šeit pieminēto Hesa pārlidojumu, kur varētu būt iejaukti atsevišķi karaļnama pārstāvji, un, kā zināms, tad briti ir ļoti jūtīgi par šāda veida skandāliem, taču tas nav salīdzināms ar to dokumentu apjomu, kas noslepenoti Krievijā. Cik man zināms, tad arī Vācijas arhīvi par šo periodu ir atslepenoti. Toties saskaņā ar Putina rīkojumu Krievijas arhīvu dokumenti par WWII periodu ir noslepenoti līdz 2040.gadam, bet NKVD arhīvi līdz 2050.gadam - https://youtu.be/yhwMCQIxwE0.

Kāpēc šāda pieeja? Varbūt atbilde slēpjas tajā apstāklī, ka Kremļa vadība vēsturi uztver nevis ka zinātnes nozari, bet gan kā politiskās cīņas instrumentu? Varbūt jutīsies neērti, ja izradīsies, ka daudzi PSRS laikā radītie “varoņstāsti” ir propagandistu radīti mīti kā piemēram, par 28 panfiloviešiem, no kuriem viens pat bija sadarbojies ar vāciešiem un kuram 1948.gadā kara tribunāls piesprieda 15 gadus (Иван Евстафьевич Добробабин). Par laimi, vēsturi pēta ne tikai pērkamas padauzas, bet arī no varas neatkarīgi pētnieki, un palēnām fakti sarindojas loģiskā virtenē.

Un tālāk Kremļa sacerējumā jau uzpeld ciniski meli visā to krāšņumā. Citāts: “Neskatoties uz Polijas armijas varonīgo pretošanos, jau pēc nedēļas, skaitot no kara sākuma, 1939.gada 8.septembrī vācu karaspēks atradās Varšavas pievārtē. Bet uz 17.septembri Polijas militāri politiskā vadība bēga uz Rumāniju, nododot savu tautu, kas turpināja cīņu ar iekarotājiem.” Kā tad, ko tad citu poļu tauta varēja sagaidīt no “buržuāziski nacionālistiskās” valdības? Bet šeit būs fakti.

8. septembrī vācieši informē krievu pusi, ka Varšava ir kritusi. Aizsardzības lietu tautas komisārs K.Vorošilovs nekavējoties paraksta direktīvu, kas uzdod Sarkanās armijas daļām pāriet robežu un sagraut pretim stāvošās poļu vienības. Tikai Vorošilovs ir pārsteidzies, un pavēli nākas atcelt. Aplenktā Varšava turpina pretoties un spītīgi negrib padoties. Civilie būvē barikādes un paši tās aizstāv. Poļi nav zaudējuši cerības uz Anglijas-Francijas atbalstu, bet tikai Rietumu frontē „viss bez pārmaiņām”.

Hitlers steidzina Maskavu ar iebrukumu, bet krievi nesteidzas. Ir vajadzīgs ticams iemesls, lai neizskatītos pēc agresijas. Agresora loma lai paliek Vācijai. Un šāds iemesls tiek atrasts - Polijas Austrumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu un baltkrievu „aizsardzība”. Bet šis arguments būs ticams, ja Sarkanā armija ieies Polijas teritorijā tad, kad vērmahts būs pietuvojies ukraiņu un baltkrievu apdzīvotiem anklāviem. Turklāt nekas jau netiks zaudēts - vāciešiem būs jāatvelk savi spēki atbilstoši pakta protokolā noteiktajam. Turklāt labāk būtu, ja Varšava būtu jau kritusi, tad varētu uzskatīt, ka Polija kā valsts ir beigusi eksistēt.

Šie argumenti arī tika pieminēti Molotova notā, kas tika nolasīta Polijas vēstniekam 17.septembrī - dienā, kad PSRS bez kara pieteikšanas iebruka Polijā. Tikai Molotovs meloja. Varšava nebija kritusi, tas notiks vēlāk - 27.septembrī. Un Polijas valdība nekādus dokumentus par padošanos vai pamieru neparakstīja, bet pieņēma lēmumu caur Rumāniju evakuēties uz Franciju un vēlāk uz Londonu, no kurienes vadīja pagrīdes cīņu (Armia Krajowa) visu okupācijas laiku.

Šī likumīgā Polijas valdība, ko krievi sauca par buržuāzisko, pastāvēja līdz pat komunistu režīma krišanai Polijā. Šī valdība Maskavai bija kā kauls rīklē, jo traucēja Kremļa pēckara plāniem Austrumeiropā. Par to liecina kaut vai tāds fakts - 1944.gadā Varšavas sacelšanās laikā, ko vadīja Polijas likumīgā valdība, krievu karapūļi atradās Vislas upes otrā krastā un ne vien vēsi noraudzījās, kā nacisti sadarbībā ar krievu kolaboracionistiem noslīcina sacelšanos asinīs (krita 16 tūkstoši kaujinieku, līdz 200 tūkstošiem civilo, un pilsēta faktiski tika nolīdzināta līdz ar zemi), bet sākotnēji pat aizliedza sabiedrotajiem izmantot savus lidlaukus sacelšanās dalībnieku apgādei ar bruņojumu, un tikai pēc sabiedroto uzstājīga pieprasījuma Staļins deva savu atļauju 10.septembrī (sacelšanās tika pilnībā apspiesta 3.oktobrī).

Savukārt, sarkanajiem partizāniem, kas operēja bijušajās Polijas teritorijās Baltkrievijā un Viļņas apgabalā, Maskava deva norādījumus iznīcināt Armia Krajowa vienības. Zinu to no sava tēvoča – Armia Krajowa kaujinieka un šo notikumu dalībnieka atmiņām (šī cilvēka dzīves stāsts ir atsevišķas grāmatas vērts).

Turpinājums sekos.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

FotoVien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā šī. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) laiki tik ļoti atšķiras un kontrastē ar mūsdienām, ka neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Īpaši, ņemot vērā, ka tā nav tik sena pagātne un vēl ir daudz cilvēku, kuri “toreiz” ir dzīvojuši.
Lasīt visu...