Zāļu cenu reforma, kas iznīcina individuālās aptiekas, patiesībā ir “Vienotības” rekets un Hosama kāre pēc „bakšiša”

Pēteris Apinis
13.02.2025.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Sena anekdote par šo tēmu: “Zaķītis iet pa mežu, satiek lapsu, saka – es tev parādīšu karatē. Lapsa atrunājas, ka viņai nav laika, un aizsteidzas prom. Zaķītis iet tālāk, satiek vilku, saka  – klau, vilks, es tev parādīšu kā sit karatē. Vilks arī izrādās aizņemts, ar zaķīti sarunās neielaižas. Nāk lācis. Zaķītis saka – lāci, es tev parādīšu karatē. Lācis pieceļas uz divām kājām un saka – nu labi, zaķīti, rādi, ko esi samācījies! Zaķītis izvelk no kabatas vardīti un to piekauj.” Nu kaut kā tā darbojas mūsu veselības ministrs Hosams Abu Meri. 

Šo rakstu es iesaku lasīt ar pārtraukumu – pirmā daļa ir mana neizpratne par notiekošo Latvijā, otrā – neliels literatūras apskats ar globālās situācijas skaidrojumu par zāļu pieejamības virzību. 

Katrs, kas iegājis aptiekā šajā gadā, ir saskāries ar realitāti – daļa zāļu kļuvušas dārgākas, daļa lētākas, farmaceites nervozākas, birokrātija pieaugusi, e-recepte strādā īpaši lēni, par katru recepti jāmaksā klāt Hosama nodoklis – 75 centi. Kāpēc Hosamam Abu Meri vajadzēja šo haosu, šo darbības imitāciju?

Mani kolēģi saka – tā ir “Jaunās Vienotības” klasika: tiklīdz “Vienotība” saņemot kādu jomu pārraudzībai, tā steidz meklēt, kur te ir nauda partijai un kur – pašam ministram, un mēdzot lietot reketam līdzīgas metodes. Turpmāk politiķu centieniem un panākumiem naudas izspiešanai lietošu jēdzienu “bakšišs”, kas esot labāk saprotams Tuvējos Austrumos. 

Nonākot veselības jomā, “Vienotības” politiķiem caur galvu izskrēja jomas – celtniecība, iepirkumi, farmācija, digitalizācija, pētījumi. Sacīts, darīts – prasīsim “bakšišu” celtniekiem. Aizbrauca vairāki ministri uz “Stradiņiem”, apsolīja, paslavēja, bet jau pēc dažām nedēļām mainīja “Stradiņu” padomi, tad valdi, un tā tūlīt lauza līgumu ar celtniekiem. Nu gauži izskatās pēc reketa, īpaši, ja zinām, ka toreiz celtnieki uzrādīja sadārdzinājumu 17 miljoni, bet tagad sadārdzinājums esot 67 miljoni.

Tā kā līgumu lauza, šķiet, “bakšišs” līdz Hosamam nenonāca. Toties Latvijā būs neticami grūti pabeigt Stradiņa slimnīcas celtniecību, kas ir nacionālās drošības jautājums, kas ir arī neapgūts Eiropas Savienības finansējums.

Interesantus stāstus esmu gatavs pārstāstīt arī par iepirkumiem un to, kā nauda tiek pludināta un apgūta digitalizācijas jomā. Šķiet, ka Hosams apstājās pie farmācijas – tur ir tik daudz naudas, ka pienākas gan ministram, gan partijai. Izdomāja uzstādījumu – zāles esot pārāk dārgas, farmācijas bizness pārāk pelna. No malas raugoties, Hosams kādam šo “bakšišu” ir prasījis, tas viņam nav devis, tad Hosams sakustinājis valsts sviras, lai farmācijas biznesam dzīve neliktos “avene”.

Gluži tāpat savulaik “Vienotība” rīkojusies banku biznesā, celtniecībā, tranzītbiznesā, ostu biznesā un citur. Visur, kur “Vienotība” padarbojusies, Latvijas attīstības rezultāti noslīdējuši uz pēdējo vietu Eiropas Savienībā. Šķiet, Hosama reformas virzās no labas gaišas aptiekas uz zāļu tirdzniecību pie “Maksimas” kases. 

Globālā farmācija tiešām ir viens no pasaules nopietnākajiem biznesiem, kur tiešām apgrozās milzu nauda. Šobrīd tiek uzskatīts, ka farmācijas bizness ir trešais vai ceturtais lielākais bizness pasaulē, turklāt cieši saaudzis ar informācijas biznesu un banku biznesu, tādēļ visas lielākās globālās farmācijas kompānijas savus dižos ofisus cēlušas ne tikai savās mītnes zemēs, bet arī Šveicē. 

Farmācijas biznesa apgrozījums pieaug gadu no gada par 3–5%, un tas ir saistīts ar to, ka pētījumi kļūst dārgāki, sarežģītāki, zāles inovatīvas, uzskaite stingrāka. Viena jauna medikamenta izstrāde šobrīd izmaksā vismaz miljardu dolāru, un farmācijas kompānijas cenšas to atgūt un vēl nopelnīt. Turklāt lielās farmācijas kompānijas ir pietiekami saistītas ja ne gluži globālā kartelī, tad vismaz globālā sadarbības modelī. 

Būtiskais, ko dara lielās farmācijas kompānijas, – katrai valstij nosaka zāļu cenas, un šīs zāļu cenas tiek pilnībā noslepenotas. Eiropā katrai valstij šīs zāļu cenas ir atšķirīgas, un, protams, zemākas cenas kompānijas piedāvā tām valstīm, kur vairāk iedzīvotāju (pacientu), kur plašāka medikamentu kompensācija.

Katru gadu kāda mazāka Eiropas valsts iepīkstas, ka vajadzētu izlīdzināt zāļu cenas visās Eiropas valstīs, ka gauži derīgs būtu Eiropai kopīgs iepirkums, bet parasti šādas iniciatīvas bloķē Vācija, kurai, kā šķiet, kompānijas piedāvā lielākās atlaides.

Šā raksta mērķis nav stāstīt par atlaidēm, par zāļu kompāniju dāvinājumiem, par papildu bezmaksas orģināliem, par atdotu naudu un daudziem citiem faktoriem, kas ietekmē zāļu cenu. Šā vai tā – zāļu ražotājkompāniju noteiktā cena nosaka 75% no zāļu galējās cenas. 12% Latvijā nosaka pievienotās vērtības nodoklis.

Godātam lasītājam šeit nosaukšu 15 lielākās zāļu kompānijas pasaulē, kas nosaka zāļu politiku. 2024. gada dati vēl nav pilnībā precizēti, tādēļ lietošu aptuvenus miljardus. Kāpēc uzskaitīšu tieši 15 kompānijas? Tādēļ, ka ir pieņemts kompānijas uzskaitīt līdz tai vietai, ko ieņem “Bayer AG”. Šoreiz nestāstīšu globālās tenkas – kāpēc tā, bet “Bayer AG” ar 19.5 miljardu dolāru tirdzniecības apgrozījumu ir nokritis līdz 15. vietai. Pirmās ar 60 miljardiem ir “Merck” un “Pfizer”, ar 54 miljardiem seko “Jonson&Johnson”, tad “Roche” ar 52 miljardiem. Aptuveni 45 miljardu apgrozījums pērn bijis “Astra Zeneca”, “Sanofi”, “Novartis” un “Bristol–Myers Squibb”, aptuveni 35 miljardi – “Eli Lilly”, “Novo Nordisk” un “GSK”, bet aptuveni 30 miljardi – “Amgen”, “Takeda” un “Gilead”. Tātad – visām šīm kompānijām gada budžets krietni pārsniedz Latvijas valsts gada budžetu, ievērojami lielākas par Latvijas valsti ir arī to iespējas globālajā tirgū, tām ir lielas iespējas Latvijai kā nenozīmīgam tirgum zāles piegādāt vai nepiegādāt, nu jā – šīm kompānijām ir arī iespējas diktēt savus noteikumus.  

Hosamam Abu Meri un “Vienotībai” ienākot, Veselības ministrijai ātri kļuva skaidrs, ka globālajiem zāļu ražotājiem tie nevienu centu “bakšišā” neatņems, jo šīs lielās kompānijas vienkārši pasmietos par šādiem centieniem. Tad nu Hosams Abu Meri un “Vienotība” paskatījās uz Latvijas lieltirgotāju un aptieku pusi – “bakšišs” būtu jāpaņem no tiem, kuri kontrolē atlikušos 13% zāļu cenas (atcerieties: 75% zāļu ražotājs + 12% PVN, pāri paliek 13%). 

Tādēļ tagad es nedaudz pieskaršos – kur tad paliek šie 13%. Visvieglākais jau ir skaļi kliegt, ka aptiekāri un vairumtirgotāji ir “uzvārījušies”, ka tā ir baisa peļņa, ka viņi šo naudu atņēmuši nabaga pacientiem. Un tieši šo meldiņu uzņēma Hosams Abu Meri un viņa partijai uzticamie mediji. 

Latvijas aptiekas tiešām līdz šim bija izcilas. Kārtība, tīrība, higiēna, zinoši speciālisti, aukstumķēdes, datorprogrammas, kas uzskaita katru tableti, apgaismojums, siltums. Es ceru, ka katrs atceras Covid–19 laikus, kad aptiekas daudzviet bija vienīgais pieejamais medicīnas balsts, kur varēja gūt padomu un atbalstu. Patīk kādam vai ne, bet aptiekāram un viņa palīgiem pienākas alga, jāmaksā nodokļi. Es šoreiz nerunāšu par to, ka no katra maksājuma ar kredītkarti vismaz 1% aiziet sveštautu karšu īpašniekiem, nerunāšu par to, ka e-veselība nedarbojas, ka aptiekām jāmaksā dažādas nodevas, piemēram, Zāļu valsts aģentūrai vai vienkārši jāuztur grāmatvedis. 

Vai to var izdarīt lētāk un vienkāršāk? Var. Var aiziet uz Centrāltirgu un no rokas nopirkt baltkrievu citramonu vai krievu analgīnu. Tas, protams, ir lētāk, tikai es pats nekad nepirktu šos medikamentus, pārlieku liela iespēja viltojumiem. Diemžēl zāļu viltojumi valda arī interneta tirdzniecībā. Ko vēlas panākt Hosams Abu Meri ar savu reformu – samazināt aptiekas ienākumus un tuvināt aptieku tirgus tantei ar nezināmas izcelsmes zāļu somu. Aptiekā parasti ir visi vairāk vai mazāk ikdienā nepieciešamie medikamenti, tirgus tantei – maz. Hosama Abu Meri reforma ir ceļš uz zāļu pieejamības samazināšanu. 

Hosama Abu Meri reforma nenozīmē tikai izmaiņas zāļu piecenojumos – lētākiem medikamentiem lielāki piecenojumi, dārgākiem – mazāki. Zāļu cenu reforma ir izvērtusies par grandiozu haosu. Farmaceiti publiskajā telpā padarīti par neliešiem, kas pārdod zāles pārlieku dārgi, bet tagad vēl prasa papildus 75 centus. E-veselība nestrādā ne ārsta praksē, ne aptiekā, tādēļ elektronisko recepti nākas gaidīt ilgi kā pie ārsta, tā zāles pie aptiekāra.

Hosams Abu Meri kā šīs reformas arhitekts visos veidos paziņo, ka ir skaists, gudrs un nekļūdīgs. Iespējams, viņš vienkārši nesaprot un nenojauš, ko viņa padotie un ierēdņi sastrādājuši. Lai pārliecinātos, ka reforma ir izdevusies, Hosams ar svītu, kurā, protams, ir filmētāji, apstādina savu limuzīnu pie aptiekas, metas iekšā un prasa aptiekārei – cik viss tagad ir labi? Un tad ir gatavs nopirkt zāles, kas viņam it kā ir izrakstītas. Aptiekāre pavaicā personas dokumentu, Hosamam tā līdzi nav, un pirkums netiek veikts. Bet Hosams ir pievilcis ķeksīti apgalvojumam – aptiekāri par reformu ir laimīgi.

Jaunajā sistēmā farmaceits ir padarīts atbildīgs par visu – šobrīd farmaceitam ir jāpārbauda – vai ārsts ir tiesīgs izrakstīt šo konkrēto recepti, vai ir pieejams lētākais – references medikaments, vai medikaments vispār kaut kur Latvijā ir pieejams, kāds ir personas statuss – vai tas nav beidzies vai mainījies. Piemērs ir zāles zīdainim, kam vēl nav personas koda, zāles ārvalstniekam, zāles cietumniekam utt. Lieki piebilst, ka visi reģistri tagad turami vaļā, un vissliktāk no tiem strādā “e-veselība”. Cilvēkiem ar labu fantāziju ieteicu iztēloties, kā pēc reformas notiek, ja veterinārārsts izrakstījis lopam zāles cilvēku aptiekā. 

Hosams Abu Meri uzskata, ka visi ekseļi, datu bāzes un cits valsts vispārīgo neizdarību komplekss ir jānotur farmaceitam. Piemērs – ārsts izrakstījis recepti, ko, izrādās, nav drīkstējis, jo vai nu aizvietojis kolēģi, vai bijis savā otrajā darbavietā  – pacients kompensējamās zāles ir saņēmis, bet vēlāk NVD neapmaksā. Kurš atbildīgs – farmaceits, jo izsniedzis bet zāles par 10 000 eiro, un tagad tas būtu jāsedz aptiekai. Cik ibumetīni aptiekai jārealizē, lai šo nosegtu?

Hosama nodoklis – 0,75 centi un valsts piemaksas, atbilstoši ministra teiktajam, paredzētas, lai aptiekas nebūtu atkarības no zāļu uzcenojuma, šobrīd izdalīšana nesusi vairāk negāciju nekā jēgas, turklāt PVN jautājums vēl aizvien nav sakārtots.

Jaunie normatīvie akti nosaka, ka aptiekas vairs nedrīkst piedalīties nekādos iepirkumos. Tā nu mazpilsētas sociālās aprūpes centrs neko nevar iegādāties aptiekā, kas atrodas ielas otrā pusē. 

Lai pasākums liktos jautrāks – izmaiņas skārušas arī slimnīcu aptiekas, un tām šobrīd ir vērtību pārvērtēšanas laiks. Slimnīcu aptiekas šobrīd visvairāk satrauc daudzu zāļu nepieejamība.

Un te būtiskais reformā. Vai zāļu cenu reforma smagi skārusi aptieku ķēdes? Jā, bet daudz mazāk nekā individuālās aptiekas. Ķēdes sakārtojušas saimniecību, viņām ir kopēji juristi, grāmatveži, datorspeciālisti. Visvairāk cietušas aptiekas, kas pieder pašai farmaceitei. Šķiet, ka Hosama reforma vainagosies ar to, ka Latvijā aptieku ārpus ķēdēm vairs nebūs. 

Otrā daļa. Globālās farmācijas virzība 2025. gadā ar skaidrojumiem – kā tas ietekmēs Latvijas farmāciju pēc Hosama haosa

Kaut arī Donalds Tramps ir piesmējis Pasaules Veselības organizāciju, pārstājis tai maksāt biedru naudu un apvainojis to visās globālās vīrusu un baktēriju infekcijās, es pieturēšos pie PVO datiem un izpratnes. 

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 2 miljardiem cilvēku uz zemeslodes joprojām nav pieejamas pirmās nepieciešamības zāles.

Atsaucoties uz šo ziņu, lielie farmācijas uzņēmumi (patiesībā jau tieši tie 15, kurus uzskaitīju) publiski mainījuši savu retoriku, bet iespējams – tiešām mainīs zāļu izplatīšanas veidu visā pasaulē. Šīs pārmaiņas vērstas uz trim galvenajām izmaiņām 2025. gadā: 

• zāļu cenu samazināšana valstīs ar zemiem ienākumiem, tiesa, uz Latviju tas neattiecas;

• vietējās ražošanas partnerības veidošana – tas uz Latvijas uzņēmumiem “Grindex” un “Olpha” attiecas tieši;

• vienkāršotas zāļu piegādes sistēmas, kas patiesībā nozīmē stiprināt lokālos lieltirgotājus un ir tieši pretrunā Hosama Abu Meri reformai. 

Vienkāršoti šī rīcība nozīmē, ka farmācijas uzņēmumiem ir izšķiroša nozīme veselības aprūpes pieejamības izlīdzināšanā un viņi nolēmuši veikt inovācijas, kas paātrinātu zāļu piegādi. Mēģināšu izskaidrot šīs iniciatīvas, kuru klāsts ir gana plašs — no jaunu zāļu izstrādes līdz loģistikai, kā šīs zāles sasniedz dažādus reģionus. Šķiet, ka būtiskākā virzība globālajā farmācijā (un es vēlos noticēt, ka šis solis ir vērsts uz pasaules iedzīvotāju labbūtību, nevis globālo farmācijas milžu peļņu) ir vienlīdzības nodrošināšana pieejamībā.

Farmaceitisko uzņēmumu darbības joma aptver visu zāļu izstrādes ciklu – no iekļaujošu klīnisko pētījumu veikšanas līdz medikamentu lietošanas nodrošināšanai dažādās iedzīvotāju grupās. Covid–19 pandēmija atklāja veselības aprūpes sistēmas trūkumus ne tikai Latvijā ar Pavļuta haotisko ālēšanos, bet arī bagātākās valstīs ar saprotamu veselības organizāciju. Daudzi uzņēmumi reaģēja, paātrinot vakcīnu ražošanu un izplatīšanu. Šie centieni parādīja, ka farmācijas nozarei ir potenciāls aktīvi veicināt taisnīgu veselības aprūpes risinājumu izstrādi.

Pastāv dažādi viedokļi (raksta autors cenšas būt iespējami neitrāls) par to, vai lielās farmācijas iniciatīvas ir orientētas uz peļņu vai patiesi taisnīgas sistēmas izveidi. PVO analītiķi apgalvo, ka uzņēmumi mūsdienās cenšas sabalansēt finansiālos mērķus ar sociālo atbildību. Kritiķi norāda, ka dārgu medikamentu cenas turpina atstumt nabadzīgākās valstis, nabadzīgākos novadus vai nabadzīgākās kopienas. PVO apgalvo, ka uzņēmumi koncentrējas uz taisnīgumu, tie attīsta ilgtspējīgus tirgus un palīdz mazināt globālās atšķirības veselības jomā (esmu PVO viedokļa atbalstītājs, kaut apzinos, ka Donalds Tramps PVO pārmet pārlieku finansiālu saistību vai pat atkarību no globālās farmācijas).

Inovācijām zāļu izplatīšanā ir izšķiroša nozīme globālā veselības taisnīguma stiprināšanā. Modernākās tehnoloģijas veicina savlaicīgu zāļu piegādāšanu, pārbauda zāļu autentiskumu un nodrošina kvalitāti. Digitalizācija nodrošina efektīvu piegādi un zāļu pārredzamību.

Vienlaikus pārmērīga paļaušanās uz tehnoloģijām mēdz palielināt digitālo plaisu. Nabadzīgākās valstīs trūkst infrastruktūras, lai atbalstītu sarežģītas tehnoloģijas. Latvijas aptiekām digitālās programmatūras uzturēšana ir viens no nozīmīgākajiem izdevumu tāmes ierakstiem.

Reālā laika izsekošanas tehnoloģijas ir mainījušas farmācijas piegādes ķēžu efektivitāti (būtu jau labi, ja Hosams Abu Meri šo vietu izlasītu un kaut nedaudz saprastu, ka bez lieltirgotavām globālais farmācijas tirgus nestrādā). Nodrošinot loģistikas tīkla redzamību, lieltirgotājiem ir iespējas novērst kavējumus vai traucējumus. Tas ir ļoti svarīgi savlaicīgai un drošai medikamentu piegādei, jo īpaši attiecībā uz tādiem temperatūras jutīgiem produktiem kā vakcīnas. Lieta, par ko Latvijā netika rakstīts un runāts, bija “Pfizer” Covid–19 vakcīnu izplatīšana, ietverot tādus rīkus kā IoT sensori un GPS. Modernās izsekošanas sistēmas nodrošināja precīzu piegādi, saglabājot uzticību un drošību, samazināja kļūdu skaitu un optimizēja krājumus. Latvijā tas kliboja, jo vakcīnu izplatīšanu uzņēmās valsts, nevis deleģēja to privātām struktūrām. Nekas nav tik slikts saimnieks un neveiksmīgs organizators kā politiķu izvēlēts valsts struktūras vadītājs. Atgādināšu, ka Latvijas vakcinācijas haosu radīja pats daniels Pavļuts un Vakcinācijas biroja vadītāja Eva Juhņēviča – abi bez jebkādas medicīniskas izglītības, bet, spriežot pēc nejēdzīgi iepirktajām vakcīnām un drošības līdzekļiem – ar zināšanām kā iegūt “bakšišu” no iepirkumiem. 

Lieta, ko reti piemin publiskajā telpā ir aukstuma ķēdes pārvaldība, kam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu temperatūrjutīgu farmaceitisko produktu integritāti. Pasaulē aukstuma ķēdes medikamentu iepakojuma tirgus strauji pieaug, šobrīd ir aptuveni 12%, bet jau 2030. gadā sasniegšot 15%. Lieltirgotavu un aptieku spēja nodrošināt aukstumķēdi ir pamats tam, ka nopietnu slimību ārstēšanai paredzēti medikamenti, piemēram, bioloģiskie medikamenti vēža ārstēšanai, saglabā savu efektivitāti. Palikšu pie atziņas, ka tieši aukstumķēdes problēmas Covid–19 vakcinācijas gaitā Latvijā radīja ļoti augsto saslimstību cilvēkiem, kas jau bija vakcinēti. Aukstumķēdes uzturēšana ir sarežģīta un dārga. Lai uzturētu apstākļus zem nulles, ir nepieciešama spēcīga loģistika un lielas investīcijas (bet galvenais – zināšanas). Ja tas netiek nodrošināts, var rasties nopietnas sekas veselībai.

Revolucionārie piegādes ķēdes sasniegumi farmācijas nozarē risina bieži uzdoto jautājumu: “Kā šie jauninājumi palīdz uzlabot zāļu pieejamību?”. Uzlabojot efektivitāti, samazinot izmaksas un nodrošinot medikamentu drošību, piegādes ķēdes inovācijas paver plašas iespējas zāļu pieejamībai visā pasaulē.

Bet tagad gan atgriezīšos pie galvenā – pie vienlīdzības. Šī vienlīdzība ir vienkārša uz papīra, bet gauži sarežģīta globālajā pasaules tirgū. Daudzpakāpju cenu veidošanas modeļiem ir izšķiroša nozīme, lai padarītu zāles pieejamākas. Nosakot dažādas cenas dažādiem tirgiem, farmācijas uzņēmumi mēdz novērst atšķirības zāļu pieejamībā. Šī pieeja ņem vērā reģionu ekonomiskās iespējas, ļaujot zālēm sasniegt plašākas iedzīvotāju grupas. Šeit atkal mums atliek noticēt Pasaules Veselības organizācijai, kaut iekšēji gribas iebilst pret atšķirīgu zāļu cenu noteikšanu kaut vai starp Baltijas valstīm.

Labais piemērs, Pasaules fonds cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju sadarbojās ar farmācijas uzņēmumiem, lai ieviestu diferencētas cenas. Tas ļāvis ievērojami samazināt antiretrovīrusu zāļu cenas valstīs ar zemiem ienākumiem. Ir pat vesela zinātne – farmācijas sabiedriskā politika. 

Gan PVO, gan globālie farmācijas uzņēmumi atzīst, ka vairāk nepieciešams koncentrēties uz vietējo tīklu izmantošanu zāļu izplatīšanā, jā tieši tā – uzsvars ir tīkli, tie paši, ko Hosams Abu Meri nosauc par vertikālo integritāti, pret kuriem cīnās. Vietējie tīkli ietver partnerattiecības ar vietējām aptiekām, klīnikām un veselības aprūpes darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka zāles sasniedz visus valsts reģionus. Tikai vietējie tīkli kā kanāli spēj piedāvāt personalizētu pieeju, kas atbilst vietējām veselības aprūpes vajadzībām un loģistikai.

Tas, ko Latvijas Veselības ministrija nesaprot nemaz, pret ko iebilst, ko apkaro, ir publiskā un privātā sektora partnerība (PPP) – sadarbība starp valdību un privātām struktūrām ar mērķi uzlabot zāļu izplatīšanas vienlīdzību. Šīs partnerības apvieno resursus, zināšanas un tīklus, lai risinātu veselības aprūpes problēmas, kuras viens sektors atsevišķi nevar efektīvi atrisināt.

PPP modeļi gan Eiropā, gan Latvijā ir tikuši bargi kritizēti, jo īpaši attiecībā uz atbildību un peļņas motīviem. Daži apgalvo, ka privātā sektora iesaistīšanās var novest pie tā, ka peļņa kļūst svarīgāka par pacientu vajadzībām. Tomēr, ja tos labi pārvalda, tie ir pats daudzsološākais veids, kā panākt vienlīdzīgu piekļuvi. Dīvaini – globāli iesaka, Latvijas ministrs noliedz. 

Tas, uz ko mēs ceram 2025. gadā, īpaši no Eiropa komisijas, ir regulatīvā saskaņošana, kas ietver zāļu apstiprināšanas procesu saskaņošanu dažādās valstīs, mazinot šķēršļus zāļu izplatīšanā. Šīs pieejas mērķis ir standartizēt noteikumus, nodrošinot, ka zāles atbilst konsekventiem drošuma un efektivitātes kritērijiem neatkarīgi no to izplatīšanas vietas.

Tiesa, saskaņošana ne vienmēr ņem vērā atšķirīgu iedzīvotāju grupu unikālās veselības vajadzības. Te talkā nāk dazādi moderni digitālie rīki un telemedicīna. Digitālie tīkli palīdz mazināt loģistikas problēmas, jo īpaši reģionos ar vāju infrastruktūru.

Izpratne par šīm stratēģijām veicina virzību uz globālo veselības taisnīgumu, nodrošinot, ka zāļu izplatība ir ne tikai plaša, bet arī taisnīga. Tā kā nozare turpina ieviest inovācijas, galvenā uzmanība joprojām jāpievērš vietējo apstākļu uzlabošanai, vienlaikus integrējot globālos sasniegumus.

Taisnīga zāļu izplatīšana ir saistīta ar grūtībām. Biežāk sastopamie šķēršļi ir loģistikas problēmas, regulatīvie šķēršļi un finansiālie ierobežojumi. Latvijas gadījumā Krievijas karš Ukrainā un Suvalku koridora apdraudējums ir nopietnākie infrastruktūras ierobežojumi, kas problēmas saasina, izraisot nopietnu nevienlīdzību piekļuvē.

Viena no daudzsološām pētniecības jomām šo problēmu risināšanā ir mikrotehnoloģijas. Miniaturizējot loģistikas risinājumus, ir iespējams pielāgot izplatīšanas metodes konkrētām reģionālajām vajadzībām, tādējādi uzlabojot efektivitāti. Turklāt prognozēšanas analītikas un reāllaika datu analīzes izmantošana var palīdzēt paredzēt un neitralizēt iespējamos šķēršļus, pirms tie saasinās. 

Centieni panākt globālu piekļuvi medicīnai 2025. gadā kļūst neticami aktīvi. Farmācijas uzņēmumi ir izveidojuši sistēmas, kas darbojas labāk nekā iepriekš. Aukstuma ķēdes izsekošana, gudra cenu noteikšana un privātās publiskās partnerības ir ļāvušas zālēm sasniegt globāli vairāk cilvēku, kuriem tās ir nepieciešamas.

Šīs pārmaiņas nozīmē vairāk nekā tikai uzņēmējdarbības uzlabojumus. Tās nozīmē izmainītas dzīves. Kad zāles droši nonāk attālā klīnikā, pacients saņem ārstēšanu. Ja cenas atbilst vietējiem apstākļiem, ģimene var atļauties svarīgus medikamentus. Kad valsts sadarbojas ar privātiem uzņēmumiem, kopienas iegūst uzticamu piekļuvi veselības aprūpei.

Veselības aprūpes pieejamības nākotne ir atkarīga no šiem nepārtrauktajiem centieniem. Panākumus gūst, strādājot kopā – farmācijas uzņēmumiem, vietējiem partneriem, valdībām un veselības aprūpes darbiniekiem. Katrs piegādes ķēdes uzlabojums, katra jauna partnerība un katrs cenu pielāgojums tuvina mūs pasaulei (arī Latvijai kā pasaules daļai), kurā zāles nonāk pie tiem, kam tās nepieciešamas.

Taisnīgas piekļuves nodrošināšana medikamentiem nav tikai mērķis – tas globāli notiek jau tagad, soli pa solim, inovāciju pēc inovācijas. Būtu kaut neliela vēlme Latvijas veselības ministram un ministrijas ierēdņiem lasīt globālās pieredzes literatūru, izprast iespējas un virzību, arī mēs būtu izvairījušies no Hosama haosa.  

Seko mums