Zemesgrāmatas informācija rāda – pretēji deklārācijā ierakstītajam tiesnese tomēr nav pārdevusi dzīvokli pati sev
PIETIEK25.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas informācija apliecina: Rīgas apgabaltiesas tiesnese Irīna Jansone pretēji viņas valsts amatpersonas deklarācijā ierakstītajam tomēr nav dzīvokli Rīgā, Ruses ielā pārdevusi pati sev, - 45 000 eiro viņa saņēmusi no pilnīgi citas personas.
Pietiek jau informēja – tas var šķist absurds, bet Valsts ieņēmumu dienesta valsts amatpersonu deklarāciju publiskajā datu bāzē atrodamā Rīgas apgabaltiesneses Irīnas Jansones deklarācija ļauj tajā uzrādītos faktus izprast tikai vienā veidā – augstā amatpersona 2019. gadā ir pārdevusi dzīvokli... pati sev.
Kā rāda tiesneses I. Jansones amatpersonas deklarācija par 2018. gadu, viņa gadu beigusi ar trim deklarējamiem nekustamajiem īpašumiem – kopīpašumā esošu dzīvokli Rīgā, vēl vienu īpašumā esošu dzīvokli Rīgā un vēl vienu Carnikavā esošu īpašumu, kas apzīmēts kā „pārējie”.
2019. gadā viņas nekustamo īpašumu sarakstā notikušas būtiskas pārmaiņas, - tagad viņas lietošanā ir zeme un ēkas Carnikavas novadā, tur viņai kopīpašumā ir arī zeme, deklarācijā joprojām ir Rīgā kopīpašumā esošs dzīvoklis, bet īpašumā bijušā Rīgas dzīvokļa vietā nācis Ādažu novadā kopīpašumā esošs dzīvoklis.
Šīs pārmaiņas ir izsekojamas arī tiesneses deklarētajos darījumos: dzīvokli Rīgā, Ruses ielā viņa pārdevusi par 45 000 eiro, bet par dzīvokļa iegādi Ādažos veikusi pirmo iemaksu 10 000 eiro apmērā.
Taču jautājumus rada I. Jansones deklarētie 2019. gada ienākumi: ja ticēt deklarētajām ziņām, tad dzīvokli Ruses ielā viņa par 45 000 eiro ir pārdevusi... pati sev. „JANSONE IRĪNA, Ienākums no īpašuma pārdošanas 45000.00 EUR,” viņa uzrādījusi publiski pieejamajā amatpersonas deklarācijā kā vienu no deklarētajiem ienākumu avotiem.
Tomēr zemesgrāmatas informācija tagad skaidri apliecina, ka tā tomēr nav taisnība, - tiesnese nepilnus
Pietiek jau informēja, ka interesants ir arī tiesneses iegādātā Ādažu dzīvokļa cenas jautājums. 2018. gada beigās viņas deklarētās parādsaistības bijušas 31 419 eiro, bet nākamajā deklarācijā viņa norādījusi, ka 2019. gadā veikusi kredīta atmaksu 18 348 eiro apmērā, kā rezultātā gada beigās viņas parādsaistības bijušas tikai 10 275 eiro.
Taču jāņem vērā, ka 2019. gadā viņa kopīpašumā iegādājusies dzīvokli Ādažos, par kuru pirmā iemaksa bijusi 10 000 eiro (šī summa atbilst tai, ko tiesnesei uzdāvinājusi māte), bet dzīvokļa iegādei ņemts kredīts I. Jansones deklarācijā nav uzrādīts. Pat, ja kredītu būtu ņēmis tiesneses dzīvesbiedrs, vienalga, ņemot vērā, ka runa ir par kopīpašumu, kredītaistībām, visticamākais, vajadzētu attiekties uz visiem īpašniekiem, kas dzīvokli iegādājušies kopējā īpašumā.
Attiecībā uz šo nepilnus
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.