Žigli noplenderējam to, ko iepriekšējās paaudzes sataupījušas
Agnese Priede03.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Te nu tā ir – mežu zeme Latvija. Mežu zeme, kurā vecie meži sabrūkot un radot kaitēkļus un citu postu, oglekli tā īsteni spējot krāt tikai jaunaudzes un rātnās rindiņās sastādīti viena vecuma kociņi. Tieši aktīvi apsaimniekotos mežos bioloģiskā daudzveidība esot vislielākā. Štrunts par avotiem, kapiņiem, putniņiem, puķītēm – tās visas ir blēņas, jo ir taču jādzīvo.
Brīvās gaismas stundas pēc darba gribas izmantot gaisa elpošanai, jaunatklāšanai un pastaigām no mājām ne visai tālā apkārtnē. Izslēdzu datoru, paņemu fotoaparātu un esmu parasts cilvēks, kurš vienkārši grib svaigu gaisu un mežu. Šajās stundās mēģinu atrast valsts mežu, kur pastaigāt, jūtoties mežā. Mamma Daba taču aicina.
Bet kur iet, ja patiešām grib doties valsts mežos? Var jau laimēties, bet tas nav bieži. Es nerunāju par labiekārtotām, uzpucētām takām, kas domātas, lai pareizi virzītu svētdienīgus pilsētniekus un svaigā gaisa tīkotājus. Es runāju par parasto Latviju un parasto mežu. Turklāt, ja izdodas atrast mežu, kurā justies kā mežā, nākamajā gadā tur bieži vien sagaida jau pavisam cita aina. Acīm redzamais ir biedējošs, jo īpaši baiss ir šo pārmaiņu ātrums, kas nav samērojams ar dabiskas dabas atjaunošanās spēju.
Tāds nu tas izskatās – tipiskais mežs Latvijā. Teorētiski meža agrīnās stadijas arī ir mežs, un, protams, saprotu, ka Latvija nav viscauri rezervāts, un tam tā nevajag būt. Bet zudis samērs starp jauno un veco mežu. Ir stipri par daudz jauno mežu, kuriem turklāt, saglabājot šādu plēsīgu saimniekošanas pieeju, nekad neļaus kļūt veciem ar tur piederīgajiem elementiem un dzīvajām būtnēm, kurām nav citu māju, kur pārvākties. Šo draudīgo nepietiekamību nevar glābt sīkās atstātās koku skupsnas un daži saglabātie elementi.
Žigli noplenderējam to, ko iepriekšējās paaudzes sataupījušas. Neesmu oriģināla, to sakot. Jūs to dzirdat/lasāt jau vismaz simto reizi, vai ne? Un nekas nemainās, vai ne? Bet, jo dziļāk tas skar personiski, jo briesmīgāk tas šķiet. Tas, ko tagad piedzīvojam, ir grandiozas Latvijas pārmaiņas. Ar ilgtermiņa un reizēm pat neatgriezenisku negatīvu ietekmi uz dabas vidi un cilvēku dzīves kvalitāti.
Kādreiz tiem, kuri dzīvos pēc mums, tas maksās dārgi. Pamatīgi sabūvēto meža ceļu tīkls ir garants, ka tāda ir Latvijas mežiem lemtā nākotne. Ja vien nenotiks brīnumains klikšķis jeb attapšanās kaut kur tur augšā.
Starp citu, nav brīnums, ka apmeklētāju slodze uz dabas takām un aizsargājamām dabas teritorijām pēdējā laikā ārkārtīgi pieaug. Tas nav tikai pandēmijas dēļ. Tas ir arī tāpēc, ka daudzos apvidos vienkārši nav vairs, kur iet. Ja vien nav laimējies dzīvot lielākā aizsargājamā mežu teritorijā vai vismaz tādas teritorijas tuvumā, vai jūras piekrastē, kur vismaz pagaidām šādi nedrīkst izrīkoties. Vai arī jābūt mierā ar soļošanu pa augsti uzbērtu koksnes izvešanas ceļu, veroties uz kailcirtēm, vai jābauda svaigais gaiss, laužoties cauri jaunaudzēm.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
