Iesaki rakstu: 
ASV viceprezidenta kundze ar bariņu oficpersonu aizreizojusi uz Grenlandi, formāli privātā vizītē. Bet, pirms runāt par Grenlandi, noderīgi tomēr būtu daži vārdi par vēsturi plašākā skatā, lai saprastu vai zinātājiem atgādinātu, kāds te sakars ar Dāniju, vikingiem un valšķu robežām.
Dānija
Mana paaudze atcerēsies formulu "brālīgo republiku saime", kurā bija iekļauta arī Latvijas PSR. Pēc izsprukšanas no tās ģimenītes mēs 2004. gadā iestājāmies citā saimē, kas ir brālīgo republiku un monarhiju saime.
Dānija ir monarhija, piefiksēts šis fakts ir ap 960. gadu (tas ir pirms vairāk nekā 10 ar pusi gadu simtiem), un pašreizējais monarhs Frederiks X savu ciltskoku bez pārtraukuma var atvilkt caur kādām 50 paudzēm līdz Haraldam Zilzobim, kurš valdīja no 963. līdz 985. gadam un savukārt ir pusleģendārā pirmā valdnieka mazdēls. Tātad šobrīd Dānija ir pasaules senākā monarhija ar diezgan mazu teritoriju. "Kontinentālā" Dānija, bez Fēru salām un Grenlandes ir drusciņ mazāka par Igauniju un drusciņ lielāk par Nīderlandi (Latvija ir pusotras reizes lielāka).
Tātad mums šeit ir darīšana ar ziemeļu ļaužu vēsturi, kuras gaitā vikingu karaļvalstis, grāfistes un vienkārši apmetnes bija arī Anglijā, Īrijā, Skotijā, Normandijā, Ziemeļjūras salās, Baltijas jūras krastos, Palangā un Grobiņā cita starpā, un kur tik vēl ne. 1021. gadā vikingi sasniedza Ziemeļameriku. Vikingu vēsture ir liela un aizraujoša, bet cenzūras spaidu dēļ man tā jāatstāj malā.
Pārlecam uz 1397. gadu, kad izveidojas Kalmāras Ūnija, kas zem viena valdnieka apvieno Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, klāt ar Holšteinu vācu zemju ziemeļos un iekarojumiem pašreizējās Somijas teritorijā un citur un Norvēģijas kolonijām Islandi, Fēru salām, Orkneju salām, Šetlendas salām un Grenlandi. Tur atkal raibu raibā vēsture, bet šī ūnija ir spēkā līdz 1524. gadam, kad Dānijas karalis atsauc savas pretenzijas uz Zviedriju.
Oldenburgu dinastija valda Dānijas – Norvēģijas ūniju vēl gandrīz trīs gadsimtus, līdz pēc Napoleona karu noslēguma 1814. gadā Norvēģija nonāk ūnijā ar Zviedriju, atstājot savas kolonijas – tobrīd Īslandi, Fēru salas un Grenlandi – Dānijai. Īslande noslēdz personālūniju ar Dāniju 1918. gadā, bet 1944. nobalso par neatkarību un republiku. Dānijai no visas raibās vēstures paliek pāri apcirpta teritorija Eiropā, Fēru salas un Grenlande, kas teritoriāli ir kādas 50 reizes lielākas par savu metropoli.
Svarīgi: dāņi nav iekarojuši Grenlandi, tas ir vēsturisks mantojums, kas veidojies gadsimtu ritumā, un kurš 20. gadsimtā ir iekārtots normālā, civilizētā struktūrā.
Grenlande
Grenlande ir pasaules lielākā sala, ko kādus 400 gadus apdzīvojuši vikingu ieceļotāji, līdz tie izzuda ap 15. gadsimta beigām, jo "mazā ledus laikmeta" dēl kļuva auksti un nemīlīgi. Pa lediem un sniegiem, sākot no 13. gadsimta, šeit sāk apmesties inuīti, ko sovjetu pieredzē atminam kā eskimosus. Pašlaik Grenlandē to ir virs 50 tūkstošiem, tie arī ir tie grenlandieši.
Starptautiski Grenlande ir Dānijas karalistes autonoma teritorija ar juridiskā un pašpārvaldes statusa izmaiņām 1953., 1979. un beidzot 2008. gadā, kad tā atstāj Dānijas valdības kompetencē tikai ārlietu un aizsardzības, imigrācijas un monetārās politikas jomas. Grenlande nav daļa no ES ekonomiskās zonas, bet ir integrēta NATO saimniecībā.
Kad Vācija okupēja Dāniju 2. pasaules kara laikā, ASV okupēja Grenlandi līdz pat 1945. gadam, uzbūvēja tur militārās bāzes, kuru lidlauki saglabājušies līdz šai dienai. Pēc kara, 1946. gadā ASV piedāvāja Dānijai pirkt Grenlandi par $ 100 000 000, kas tika noraidīts. 1951. gadā ASV un Dānija noslēdza līgumu, kas saglabā visas ASV kara bāzes un ļauj dibināt jaunas bāzes un "aizsardzības teritorijas", kuras būtu nepieciešamas NATO, kā arī brīvi pārvietoties starp tām. Amerikāņi pat bija uzsākuši projektu pazemes raķešu iekārtu izvietošanai, bet tas tika atmests kā nerealizējams.
Tātad ASV militārās drošības ziņā jau var darīt Grenlandē tikpat kā visu, ko vēlas, bet ekonomiskā ziņā grenlandieši ir paņēmuši nesteidzīgu virzienu uz neatkarību, pakāpeniski pārņemot kontroli pār savu darbas resursu izmantošanu un ar to saistītajām finansēm. Neatkarība ir centrāls politikas jautājums, bet aptaujas rāda, ka 85% ir pret pievienošanos kādai citai valstij.
Parlamenta vēlēšanas Grenlandē notika ikurāt pirms divām nedēļām, 11. martā. Vienīgā protrampiskā partija parlamentā neiekļuva, relatīvu vairākumu izcīnīja opozīcijas Demokrātu partija, kuras līderis ir līdz šim iestājies par pakāpenisku pāreju uz neatkarību. Viņiem stāv priekšā koalīcija ar kādu no iepriekšējām valdības partijām. Vienīgajai pretneatkarības partijai parlamentā būs 2 vietas no 31.
Apkopojot: lai cik vētraina un vardarbīga bijusi iepriekšējo gadsimtu vēsture, Grenladei ir izveidojusies sava stabila vieta līdzšinējā Eiropas un transatlantiskajā arhitektūrā, tā ir demokrātiska autonoma teritorija ar savu redzējumu par nākotni.
Un tagad pie galvenā.
Valstis un to robežas
Tā kā arī šo tēmu izvērst cenzūra man neatļaus, aprobežošos ar dažiem strupiem apgalvojumiem.
Pasaules vēsture ir karu vēsture turpat visā cilvēces pierakstītajā un arheoloģiskajā pieredzē. Gadu tūkstošiem tā ir bijusi stiprākā iespēja atņemt vājākajam, un tā bija aprobežota tikai ar iespējām, kādiem ārējiem apstākļiem un kara laimi. Tas, ka šāda kārtība Eiropā noved pie bezgalīga posta, tika gala beigās atzīts politiskā lēmumā, kura iespaidā dzīvojam vēl šodien. Es šeit nedomāju ANO un pārējo Jaltas – Potsdamas sistēmu, kura nofiksēja otrā pasaules kara rezultātus, es par 1648. gada Vestfālenes mieru, ar kuru tika pabeigts Trīsdesmitgadu karš un Astoņdesmitgadu karš. Trīs līgumi faktiski iedibināja valstu suverenitātes principu.
Eiropas vēsture gan turpinājās kā konfliktu un karu sērija, bet pats princips par valsti kā teritoriju ar savām iekšējām lietām palika spēkā. Vestfālenes miera loģisks turpinājums bija Helsinku vienošanās, ko 1975. gadā parakstīja 35 valstis – turpat visa Eiropa, ASV, Kanāda. Pamatprincips: robežas nofiksējam tādas, kādas tās ir tobrīd, katra valsts ir suverēna savā teritorijā, un robežas nav grozāmas citādi kā caur diplomātiju.
Šī sistēma bija nodrošinājusi mieru Eiropā, lai arī tas ietvēra smagus kompromisus un noklusējumus. Pēdējā laika notikumi šo sistēmu var pilnībā iznīdēt.
Vēsturnieki var strīdēties, kas ko kur iesāka, kurš pirmais vainīgs un kurš tikai reaģē, vai tā būtu 1968. gada PSRS un sabiedroto invāzija Čehoslovākijā vai 2003. gada ASV un sabiedroto iebrukums Irakā. Mēs esam situācijā, kad iepriekšējie sistēmas garanti atklāti nostājas robežu grozīšanas un suverenitātes neievērošanas pusē. Un nav svarīgi, kurš no viņiem ir dunduks, kurš pusjucis vai kurš tikai izliekas. Brīdī, kad atgriežamies pie vēlīno viduslaiku kārtības, par vienīgo prioritāti kļūst savu spēju maksimāla pieaudzēšana, jo visam citam vairs nebūs nozīmes
Si vis pacem, para bellum (Classical Latin: [siː wiːs ˈpaːkɛ̃ ˈparaː ˈbɛllʊ̃])
Armijai un Zemessardzei visu, kas vajadzīgs. Palīdzēt Ukrainai ar visu, ko spējam.
Lai noklausītos šo referātu Mārča balsī – nāc uz raidījumu un kļūsti par atbalstītāju/abonētāju: https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.