Zīmīgi sīkumi karadarbībā Kalnu Karabahā — Arcahā: ko mums parāda detaļas?
Imants Liepiņš20.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Azerbaidžānas militārais konflikts ar Armēniju par Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nākotni slēpj ne vienu vien biedējošu norādi: ko mēs varam secināt no dažādām informācijas drumslām?
Informācijas drupačas, kas pie mums nonāk no šī — diemžēl jau kārtējā — militārā konflikta Kaukāzā, šoreiz ir minimālas, jo koronavīrusa dēļ cilvēku kustība pāri robežām ir kļuvusi tikpat kā neiespējama, arī aviosatiksme gandrīz nekursē, tāpēc pat pieredzējuši žurnālisti nespēj nokļūt notikumu vietās. Tad nu nākas vērot dažādas pastarpinātas zīmes, ko ar vērīgu aci var izlobīt no citu safilmētiem materiāliem.
Vispirms jāatzīmē Kalnu Karabahas (kā to sauc Azerbaidžānā) un Arcahas (armēniski) raksturs: padomju laikā šādas “autonomās republikas” un “autonomos apgabalus” ar dažādiem statusiem veidoja visās etniski daudzveidīgajās PSRS sastāvdaļās, jo PSKP galvenais ideologs Mihails Suslovs savulaik bija izdomājis shēmu: ja, piemēram, puse no Osetijas skaitīsies zem KPFSR un otra puse zem Gruzijas PSR, vai ja armēņu apdzīvoto Arcahu nosauks par Nagorno-Karabahu un pakļaus Azerbaidžānai, tad iedzīvotāji šajās teritorijās naidosies, stiprinot savstarpējo vēsturisko pāridarījuma sajūtu, nevis viens otru pabalstīs pret rusifikācijas pasākumiem. (To pašu okupanti darīja arī Latvijā, tikai mazāk brutāli: latgalisko Varakļānu atdalīšana no Latgales un ieshēmošana Vidzemē vai Krustpils un Jēkabpils piespiedu apvienošana notika pēc tā paša principa.)
Kaukāzā šī shēma ielika milzīgu, gigantisku spridzekli, kas gāja vaļā vēl pirms PSRS sabrukuma — masveida rasistiski uzbrukumi armēņiem sākās Sumgaitā un citās Azerbaidžānas pilsētās kopš 1988. gada. Ukrainas prezidents Kravčuks līdz ar Krievijas un Baltkrievijas līderiem vēl nebija parakstījuši dokumentus par PSRS likvidāciju, kad kaukāzieši viens otru dūra un šāva, līdz gandrīz pusmiljons armēņu dabūja bēgt no Azerbaidžānas. Ar naftu bagātā, desmit miljonu apdzīvotā Azerbaidžāna karoja pret kalnu valstiņu Armēniju ar trim miljoniem iedzīvotāju bez naftas. Četrus gadus ilgajā karā Armēnija uzvarēja.
Norobežojoties no neatrisināmā jautājuma, kurai pusei tur “varētu būt taisnība” vai “nevarētu būt taisnība”, varam saskatīt: pašreizējās militārās sadursmes liecina par to, ka Azerbaidžāna klusībā plānojusi revanšu. Tā apgādājusies ar sabiedroto — Turciju, kas sava varaskārā prezidenta Erdogana vadībā alkst kļūt par reģionālu lielvaru, varbūt pat vēl vairāk, un kur gan vēl labāka lielvaras ambīciju izrādīšana kā svešu karu atbalstīšana? Pašiem asinis nav jālej, ja uz to var uzkurināt citus!
Armēnijas un Azerbaidžānas kopējā kaimiņvalsts Irāna klusē, kas kopumā nāk par labu Azerbaidžānai. Turcija piegādā bezpilotniekus un citu militāro tehniku Azerbaidžānai, turklāt naftas nauda pēdējai ļauj iepirkt visu, ko tā grib.
Armēnija vienmēr ģeopolitiski orientējusies uz Rietumiem, jo īpaši pašreizējā prezidenta Pašinjana laikā, tomēr vienlaikus tā spiesta sadarboties arī ar Krieviju, pie kam ne aiz savas vēlmes, bet bezizejas dēļ — tuvumā gluži vienkārši nav nevienas citas lielākas valsts, ar ko sadarboties, un vismazāk jau nu Turcija, kura 1915. gadā noslepkavoja pusotru miljonu armēņu un vēl līdz pat šim laikam neatzīst genocīda veikšanu, kaut arī pašu terminu “genocīds” poļu prokurors Rafals Lemkins ieviesa, domājot par etnisko tīrīšanu pret armēņiem. No Kaukāza netālajai Ukrainai ir dziļa asinsbrālība ar Gruziju, taču ne Armēniju, turklāt ukraiņus steidzami sākuši aplidot turku diplomāti, izdarot mājienus par kopīgo ienaidnieku — Kremli.
Kā tad uz šo (te ļoti vienkāršoti izklāstīto) nelaimi reaģē paši vienkāršie iedzīvotāji? Azerbaidžānas armija izlikusi tīmeklī videoierakstus no Kalnu Karabahas — Arcahas ciemiem, kuros notiekošo viena puse sauc par “atbrīvošanu”, otra puse par “sagrābšanu”, kā tas diemžēl notiek gandrīz visos tādos gadījumos.
Video redzamas tukšas, pamestas saimniecības, sašautas mājas, ložu trāpītas automašīnas. Daža ēka sagrauta, citām iebrukuši jumti. Nekur neredz nevienu iedzīvotāju. Gar kameras objektīvu džinkst mušas. Ja “Sukovušanas un Daškasanas ciemu apspiestie iedzīvotāji” būtu prasījuši Azerbaidžānas armijai viņus “atbrīvot”, tad viņi “brašos atbrīvotājus” apbērtu ar puķēm un šašlikiem — turpretī te redzams, kā “atbrīvošanas” gaitā visi “atbrīvojamie” devušies bēgļu gaitās, pat lopus nav paspējuši paķert līdzi. Cūkas un vistas izlaistas ārā, lai turpmāk pašas meklē iztiku. Suns palicis piesiets. Tālumā joprojām dzirdami šāvieni.
https://www.youtube.com/watch?v=mPwU_QwIls4
Arī šodien Azerbaidžāna paziņojusi par 13 ciemu ieņemšanu. Kopumā slikta iezīme ir tā, ka mēs — ar to domājot tuvāku un tālāku pasaules sabiedrību — zinām, ko par šīm apšaudēm domā Ankara, Maskava, pat Vašingtona un Eiropas Savienība. Mēs atceramies, ka Francijas prezidents Makrons savas vizītes laikā Latvijā pauda apņēmību iesaistīties situācijas risinājumā (lai arī ir aizdomas, ka tādā veidā tiks piespēlēts Krievijai). Vienīgais, ko mēs nekur nedzirdam, — ko par to domā paši apšaudes zonā esošie iedzīvotāji?
Tomēr, kā redzams no augšminētā video, pat viņu klusēšana var beigās izrādīties skaļi saprotama.
Vairāk video no “atbrīvotajiem” ciemiem:
Iepriekš par tēmu — Makrona nepārliecinošā spēle ar Krieviju: ieradies nomierināt Baltiju, viņš to it nemaz neizdarīja
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
