Iesaki rakstu: 
Nesen kāds portāla lasītājs savā rakstā izteicās – nez kā justos Gunārs Astra, uzzinot, ka neatkarīgajā (it kā) Latvijas Republikā tās prokuratūra valsts vārdā un par nodokļu maksātāju līdzekļiem ceļ apsūdzību par to, ka izbijis aktīvs PSKP biedrs un padomju tiesnesis, lūk, ir smagi cietis no neslavas celšanas un vajāšanas, jo nosaukts par padomju okupācijas varas kolaborantu. Taču, apritot astoņdesmitajai gadadienai kopš deportāciju dienas, mums jāsaprot – tā ir tikai aisberga redzamā daļa: padomju kolaboranti ir malu malās un, izmantojot noderīgus idiotus un savas padomju laikā apgūtās korumpēšanas spējas, mēģina diktēt noteikumus citiem.
Zivs pūst no galvas, un šo teicienu pilnā apmērā var attiecināt uz Latvijas valsti. Ieskatīsimies rūpīgāk valsts prezidenta Egila Levita izvēlētajos kadros, kas darbojas Valsts prezidenta kancelejā, - un droši vien būs mazāk neskaidrību par to, kādos tieši apstākļos Egilam Levitam kopā ar ģimeni savulaik tik brīnumaini izdevās izbraukt no Padomju Savienības un kurš tieši no ģimenes nolēma sadarboties ar Valsts drošības komiteju.
Cilvēks, kas vada Valsts prezidenta kanceleju, ir Andris Teikmanis. Šis personāžs savulaik bija Rīgas pilsētas Kirova rajona padomju tautas tiesnesis un tieši tāpat kā nu jau Latvijas slavenākais kolaborants Romualds Vonsovičs sprieda tiesu padomju okupācijas varas vārdā. Ar vārdu sakot, tieši tāds pats kolaborants kā tagadējais advokāts un miljonārs, tikai par viņa kompartijas biedra stāžu nav nekādu drošu ziņu.
Tālāk – valsts prezidenta padomniece un Ordeņu kapitula darbiniece Sarmīte Ēlerte. Te viss skaidrs – persona, kas PSKP iestājās 1988. gadā, kad jau bija sākusies Atmoda, un no kompartijas izstājās pat pēc Romualda Vonsoviča. Arhīvi nemelo:
„Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1988. gada 28. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 62) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1988. gada 23. marta lēmums (protokols Nr. 25) par Ēlertes Sarmītes Anša meitas, dz. 1957. gada 8. aprīlī, uzņemšanu PSKP par biedru.
1988. gada 23. maijā Ēlertei Sarmītei Anša meitai izsniegta PSKP biedra karte Nr. 24410083.
Ar LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1990. gada 28. jūnija sēdes lēmumu (protokols Nr. 4) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1990. gada 18. aprīļa sēdes lēmums par Ēlertes Sarmītes Anša meitas izstāšanos no PSKP biedriem uz personīgā iesnieguma pamata.”
Vēl viena aktīva ekskomuniste un kolaborante Valsts prezidenta kancelejā ir Ramona Umblija. Un jau atkal – arhīvi nemelo. Atšķirība no R. Vonsoviča un S. Ēlertes tā, ka šī komuniste, kā izskatās, no PSKP pat oficiāli nemaz nav izstājusies:
„Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas biroja 1976. gada 15. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 8) apstiprināts Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas LKP pirmorganizācijas 1976. gada 17. februāra lēmums (protokols Nr. 4) par Umblijas Ramonas Artura meitas, dz. 1950. gadā, uzņemšanu PSKP par biedru.
Ziņas par Umblijas Ramonas Artura meitas izstāšanos no Padomju Savienības Komunistiskās partijas LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona 1989.-1991. gada biroja sēžu protokolos un 1989.-1991. gada no PSKP izstājušos biedru kartēs un uzskaites kartītēs nav atrastas.”
Tā ir tikai „zivs galva”, - un kas atklātos, ja papētītu jebkuru citu nozīmīgāku valsts iestādi? Ja pat „sabiedriskajā radio” gandrīz vai katru nedēļu kā „eksperts” tiek aicināts vēl viens izbijis padomju okupācijas varas kolaborants Ojārs Skudra, kurš savulaik ir bijis gan Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs, un inspektors – konsultants, gan LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas radio galvenās informācijas redakcijas nodaļas vadītājs, komjaunatnes Centrālkomitejas daļas vadītāja vietnieks un kompartijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejas instruktors.
Tagad šis padomju okupācijas varas propagandists skalo smadzenes ne tikai Latvijas radio klausītājiem, bet arī studentiem un savā veidā „gatavina” jauno paaudzi. Ko tad brīnīties par dažādām Selmām un citiem „progresīvajiem jaunmarksistiem” – kādi skolotāji, tādi skolnieki. Un, kamēr visi kolaboranti nebūs nosaukti, nekas nemainīsies.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
