Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Gandrīz visam Jurģa Liepnieka teiktajam var piekrist. Izņemot – „tagad mēs zinām, ka bija daudz tādu, kuri, pat neskatoties uz spiedienu un draudiem, atteicās sadarboties ar VDK”...

Kas "mēs" to zinām, no kurienes zinām... vai ir kādi dokumentāli pierādījumi, ka "daudzi atteica", audio, video materiāli? Pārsvarā tie ir mutiski apgalvojumi, kurus nevar ne pārbaudīt, ne apstiprināt..

It sevišķi daudzi tādi, kas it kā pateikuši čekai "nē", uzradās pēc tā saucamo čekas maisu atvēršanas. Līdz tam, piemēram, tādam Pēterim Apinim, kura klātbūtnē Medicīnas institūtā viņa kursabiedri izvairījās aizskart pretpadomju tēmas, nebija ciešas pārliecības, ka maisos viņš nebūs.

PSRS laikos visi vadošie tiesneši, prokurori un advokāti bija parakstījušies par sadarbošanos ar VDK! Bez šī paraksta neviens šīs sistēmas darbinieks nevarēja strādāt savā amatā..

Ja nesadarbojies ar čeku, tev kā advokātam, prokuroram un tiesnesim nopietna karjera bija neiespējama.

Pēc Atmodas visa šī sapuvusī padomju ideoloģijas notiesāšanas un iebiedēšanas sistēma tika pārlikta uz neatkarīgās Latvijas tieslietu sistēmas sliedēm. Ar visiem čekistiem, "vonsovičiem" komplektā, kas turpināja kā PSRS laikos kalpot saviem iepriekšējiem saimniekiem, kuri neatkarīgajā Latvijā bija pacentušies saglabāt varas nepārtrauktību..

Sarkanie baroni ("gorbunovi","vagri", "čepāņi", "lembergi" un "brigmaņi") pārtapa par sarkanbaltsarkanajiem baroniem, un ar tādu "vonsoviču" atbalstu VDK - kompartijas čukčukbānītis turpināja savu uzvaras ceļu...

Vēl līdz šai baltdieniņai!

An error has occured