Iesaki rakstu:

Par ko sapņo bijušais komjaunietis un virpotājs Jānis Reirs? Diezin vai par ko citu kā tālajā 1986.gadā – virpošanu un ačgārna sociālisma būvēšanu!

Labklājības ministrs Jānis Reirs nav apmierināts ar personu ar invaliditāti asistentu pakalpojumu un 3.grupas invaliditāti kā tādu, no ministrijas puses pat ir izskanējusi neizpratne par invaliditātes pensijām strādājošajām personām. Lai arī dažādām pārmaiņām būtu jārisina problēmas, te jau ir nepārprotama vēlme kaitēt personu ar invaliditāti interesēm. Mērķtiecīgi kultivēt neizpratni par sabiedrībā visneaizsargātāko grupu vajadzībām vēl nav atļāvies neviens labklājības ministrs.

Samocītie asistenti, samocītie klienti, samocītie sociālie dienesti, samocītā ministrija

Asistentu pakalpojums tika apzināti sarežģīts. Personai ar invaliditāti nevar pēc noklusējuma būt universāls asistents – pavadonis uz/no darba, ārstniecības iestādi, brīvajam laikam utt. Asistentu likumā pavadīšanas mērķi strukturizēti veselās septiņas iedaļās, bet tikai vienā gadījumā nav nepieciešams pamatojums (izziņa) pakalpojuma saņemšanai.

Kad vajadzīgās izziņas sadabūtas un iesniegtas, sociālais dienests atvērs Google Maps un saskaitīs, cik daudz laika patērēs nokļūšana no vienas vietas līdz otrai. Interesanti, kurš normatīvais akts liek sociālajam dienestam ņemt vērā kaut kādu interneta vietni?

Es nesen biju Viļņā kopā ar paziņu, lietuvieti, kurai noteikta invaliditāte redzes problēmu dēļ. Viņa sabiedriskajā transportā man iegādājās pavadoņa biļeti par puscenu no standarta cenas, un par to viņai nevajag iesniegt nekādus pierādījumus un iesniegumus, ka es, ieceļotājs no citas valsts, esmu devies viņai līdzi. Valsts (vai arī pilsēta - nezinu) viņai tic. Latvijas ierēdņi teiks, ka valstij jākontrolē savas naudas izlietojums. Vai tad Lietuvā tā nav?

Iemesls šādai pakalpojuma strukturizēšanai varētu būt meklējams citur – valsts nevēlēšanās to sniegt. Personai ar invaliditāti nepieciešamība pēc asistenta neaprobežojas vien ar pavadīšanu turp un atpakaļ. Tikpat ļoti cilvēkam var būt nepieciešama ēdiena sagatavošana, mājas uzkopšana, personām ar garīgās veselības traucējumiem – asistēšana skolas mācību programmas apguvē utt. Atšķirībā no Zviedrijas Latvijas valsts šādus pakalpojumus apmaksāt nepiedāvā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē laiku vispār neskaita – asistents sniedz universālu asistēšanu dienā piešķirtā laika limita robežās.

LDDK - speciāliste smagi slimo personu jautājumos

Tā nu varam secināt, ka Jānim Reiram ar komjaunieša laika iegūtajām demagoģijas un virpošanas praktiskajām iemaņām nu nekādi nesanāk iejusties personu ar invaliditāti ādā. Tamdēļ attiecībā uz izmaiņām asistentu pakalpojumā viņš ir piesaistījis vienus no savas partijas labākajiem draugiem – Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK). Es ļoti atvainojos par nedaudz dīvaino jautājumu, bet kāds sakars Liepājas vēja parkam ar Latgales ezeriem? Tieši tā – faktiski nekāds. Tā nu šis ērmīgais kungs neizpratni ir nomainījis pret pilnīgu apziņas tukšumu.

Es tiešām neesmu pārliecināts, ka Latvijas Darba devēju konfederācija saprot personu ar invaliditāti vajadzības. Diezin vai viņi ir iedziļinājušies situācijās, piemēram, līdzīgās manai – visnotaļ komplicēta invaliditāte no bērnības, turklāt sirgstu ar dažādām ilgstošām saslimšanām.

Ko tad runā šī tikpat ērmīgā organizācija, kāds ir mūsu labklājības ministrs? Ka asistenti tiek izrauti no darba tirgus, laikā, kad darba devēji sāk piedzīvot darbaspēka trūkumu. Par to, ka asistēšanas pakalpojuma sniegšana personu ar invaliditāti integrēšanā sniedz tiešu ekonomisko pienesumu, tostarp aizpilda brīvās darbavietas, par to “sociāli atbildīgās” Latvijas Darba devēju konfederācijas paziņojumos nav ne vārda.

Viņu ieteikums ir veidot profesionālos servisus. Kas tad tajos strādās, ja ne tādi paši šīs organizācijas biedru potenciālie darbinieki? Kurš traucē ģimenes loceklim savienot divas nodarbošanās? Būtībā neviens. Šobrīd izskatās, ka to plāno izdarīt Labklājības ministrija, piebalsojot invaliditātes lietās viszinošajai Latvijas Darba devēju konfederācijai. Laikam šī organizācija neredz ekonomiku ārpus savu biedru saraksta, jo atbilstoši ekonomikas pamatlikumiem, asistentu pakalpojums arī sniedz pie iekšzemes kopproduktam pievienoto vērtību, neatkarīgi vai to darīs profesionālais dienests vai privātpersona.

Par ko vēl aktīvi iestājas Latvijas Darba devēju konfederācija? Piemēram, par minimālās algas samazināšanu, jo tas it kā ļaušot valstī ienākt augstākas pievienotas vērtības industrijām, tādējādi mainīt ekonomikas struktūru. Vēl tā ir izteikusies par nepieciešamību atcelt algām piemērojamo neapliekamo minimumu, lai varētu finansēt veselības aprūpi. Es domāju, ka viņu sociālo lietu ekspertam Pēterim Leiškalnam pietrūkst viena papildinājuma pie viņa publiskā amata apraksta – “bagātnieku sociālo lietu eksperts”. Tomēr Jānim Reiram ir vismaz viens domubiedrs, ar ko viņu varam arī apsveikt.

Labklājības ministrija - diskriminācijas perēklis?

Viens no Labklājības ministrijas argumentiem par labu izmaiņām ir tāds, ka asistentu pakalpojums maksā naudu, bet lielākajā daļā gadījumu asistenti ir ģimenes locekļi, kas radot krāpniecības riskus. Reti kurš tagad šaubīsies, ka triju ar pusi gadu laikā valsts maks to vien darījis kā regulāri kritis par upuri personu ar invaliditāti asistentu un viņu klientu sazvērestībām.

Vai tās būtu Jāņa Reira paranojas izpausmes pret smagu un ļoti smagu cilvēku ģimenes locekļiem, ka varētu tikt pieļauta cilvēku diskriminēšana pēc viņu radniecības saitēm? Ja valsts šobrīd apmaksā darba stundu minimālās algas apmērā un tikai pašam asistentam, kāda būs darba samaksa profesionāļiem? Cik izmaksās vēl grāmatvežu, sekretāru, priekšnieku, apkopēju algas un kantora telpu īres? Ja pat mazliet samazināsies sociālo dienestu noslodze, tik un tā izmaksu ziņā te pārliecinoši sagaidāms pieaugums. Turklāt pati ideja, ka asistentam ir jābūt tikai atzītam profesionālim, atgādina kaut ko no padomju komandekonomikas, lai arī par šo varētu pastrīdēties.

Jo sevišķi neparastu viedokli sniedz apvienības SUSTENTO pārstāve Gunta Anča - tādu, ka “vecāki taču fiziski netiks līdzi saviem jaunākajiem bērniem, būdami viņu asistenti”! Manuprāt, tajā jaušamas vecāku gada gājuma cilvēku diskriminācijas pazīmes. Esmu sastapis daudz atlētiskākus un spriganākus 70-gadniekus par sevi – vēlīnajos 20-tajos esošu jaunieti, tamdēļ Guntai Ančai ieteiktu pēc katras uzstāšanās Saeimā izvēdināt galvu, ja jau cilvēks, kurš it kā aktīvi iestājās par sabiedrības integrāciju, var būt spējīgs uz tik muļķīgu paziņojumu sniegšanu.

Vēl klaji pretrunīgi ir Labklājības ministrijas paustie apgalvojumi, ka asistentu pakalpojums kļuvis par instrumentu ģimeņu budžeta papildināšanai, bet Valsts kontroles - ka pakalpojums nav atslogojis ģimenes locekļus, jo viņi pakalpojumu mēdzot sniegt savā darba laikā.

Principā visos augstāk minētajos paziņojumos ir jaušamas diskriminācijas pazīmes, un, ja patiešām asistentu pakalpojumā tiks veiktas izmaiņas tik absurdas motivācijas dēļ, pieļauju, ka varētu rasties pamatojums starptautiskai tiesvedībai pret Latvijas valsti.

Visabsurdākais ir tas, ka jauno izmaiņu izstrādē nekāds viedoklis nav lūgts pašām personām ar invaliditāti. Tas tikai vēlreiz raksturo Labklājības ministrijas ierēdņu tumsonību un nevēlēšanos vai nespēju veikt komplicētu un pilnvērtīgu sabiedrības problēmu izzināšanu. Es tīri personīgi negribētu dalīties ar profesionālu asistentu ar savas slimības ierobežojumiem, ja es to varu izdarīt ar savas ģimenes locekli, bet pavadīšanai turp un atpakaļ lielu māku nevajag.

Ja šis viss nav Jāņa Reira un viņu sabiedroto nekompetences rezultāts, tad jāsecina, ka profesionālo dienestu uzspiešana būs kādam izdevīga. Cik izdevīga vai neizdevīga pašiem pakalpojuma saņēmējiem, ceru, ka to pieredzēt vismaz Jāņa Reira vadībā man nenāksies.

An error has occured