Iesaki rakstu:

Latvijā tagad ir divi astoņkāji. Viens astoņkājis ir izdevums „Astoņkājis”. Otrs astoņkājis ir organizētās noziedzības simboliskais apzīmējums ar lielo burtu - Astoņkājis. Izdevums „Astoņkājis” ir veltīts organizētai noziedzībai. Izdevuma nosaukums ir tik semantiski precīzs un emocionāli iedarbīgs, ka to var izmantot kā simbolisko jēdzienu organizētās noziedzības apzīmēšanai Latvijas Republikā.

Grūti nosaukt otru piemēru. Astoņkājim nav līdzīgu piemēru. Astoņkājis ir vislieliskākais piemērs tam, kas patiesībā ir LR. Otrs tik lielisks (vispusīgi uzskatāms un ilustratīvi bagāts) piemērs nav zināms. Astoņkājis atspoguļo gan organizētās noziedzības totālo klātbūtni, gan organizētās noziedzības kadru kontingentu. Astoņkāja etnogrāfija pilnvērtīgi atklāj LR organizētās noziedzības būtību, vērienu, nozīmi, perspektīvas.

No valdošās kliķes neatkarīgā un idejiski patstāvīgā interneta portālā nesen tika publicēts jauns materiāls par izdevumu „Astoņkājis”. Publikācijas virsraksts ir „Tiesībsargāšanas iestādes un amatpersonas aizrautīgi mēģina tikt vaļā no „Astoņkāja””.

Tekstā ir lasāms: „Gan tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji, gan citas valsts amatpersonas joprojām cita citai pārsūta nesen 605 000 eksemplāru tirāžā iznākušo avīzi Astoņkājis (www.astonkajis.info) vai citādos veidos enerģiski un aizrautīgi mēģina izvairīties no tajā aprakstīto faktu izvērtēšanas.[..]ne tikai Kriminālpolicijas vadība Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža vietā un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ināra Pētersone, bet arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir mēģinājuši iespējami tālāk no sevis „aizairēt” un tajā minētos faktus. Valsts prezidenta Vējoņa vietā Astoņkāji „tā tālāk” nācās nosūtīt viņa padomniecei Kristīnei Jaunzemei, - viņa izdevumu „izvērtēšanai” pārsūtīja LR prokuratūrai, savukārt pats Vējonis, kam bija nosūtīts aicinājums izvērtēt Astoņkājī minētos faktus, no izteikšanās šajā sakarā izvairījās. Citu nākamo adresātu atrada Valsts policija, - tās priekšnieka Inta Ķuža vietā atbildēja Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins, kurš bija izlēmis, ka Astoņkāji tālāk vajadzētu nosūtīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Savukārt vismīklaināk izteicās VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone, - Astoņkājī publicētā informācija tikšot „rūpīgi izvērtēta un, ņemot vērā izvērtējuma rezultātus, VID rīkosies atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam”.[..]

Nedaudz citu taktiku izvēlējās Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets, kura vadītās iestādes darbinieki tāpat pieminēti avīzē. Izsakot pateicību par sniegto informāciju, Mežviets oficiālā vēstulē paziņoja, ka šī „informācija tiks izmantota Drošības policijas uzdevumu izpildei, kas noteikta Valsts drošības iestāžu likuma 15.panta otrajā daļā”. Taču, ja arī Drošības policija veikšot kādas darbības, tās palikšot noslēpumā, jo šādas „informācijas konteksts un tās nenodalāmība nepieļauj šādas informācijas sniegšanu, lai netiktu apdraudēta klasificētās informācijas pamatota slepenība un tādējādi valsts drošības intereses kopumā”. [..]

No izteikšanās izvairījies arī Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis, - viņa vietā biroja (kura darbinieka Aigara Sparāna puskriminālās darbības avīzē bija aprakstītas īpaši plaši) direktora pirmais vietnieks oficiālā vēstulē apliecina, ka informāciju „pieņemam zināšanai un tālākam darbam”.[..]

Taču visaizrautīgāk Astoņkāja „futbolā” iesaistījies Jaroslava Streļčenoka vadītais KNAB un Ērika Kalnmeiera vadītā LR Ģenerālprokuratūra. Vispirms prokurors Agnis Pormalis no Astoņkāja mēģināja atbrīvoties ar oficiālu paziņojumu, ka „ziņošanai par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem kompetentās izmeklēšanas iestādes ir norādītas Kriminālprocesa likuma 386. pantā atkarībā no šī likuma 387. pantā norādītās institucionālās piekritības, kurās, pievienojot attiecīgus pierādījumus, Jums arī ir jāvēršas. Šīs Jūsu vēstules šādus pierādījumus nesatur”. Taču tikt vaļā no Astoņkāja ne mazāk vēlējās arī KNAB priekšnieks Streļčenoks, - birojs iesniegumu kopā ar pašu avīzi bija nosūtījis tai pašai Ģenerālprokuratūrai „izvērtēšanai”, jo mēģināja uzskatīt, ka „iesniegumā sniegto ziņu pārbaudi veikusi Latvijas Republikas prokuratūra”. Taču nekas labs Streļčenokam no tā nav sanācis, - jau pieminētais prokurors Pormalis pie viņa vērsās jau ar garāku vēstuli ar nosaukumu „Par vēstules nepamatotu pārsūtīšanu”, kurā plašāk aprakstīja iemeslus, kāpēc prokuratūra noteikti negribot ķerties pie Astoņkājaaprakstītajiem faktiem.

Kā zināms, cita starpā Astoņkājī bija publicēts arī bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona iesniegums SAB, kurā bija aprakstīts, kā miljonārs Vasilijs Meļņiks viņam stāstījis, ka par "pakalpojumiem" samaksājis pa 100 000 eiro tagadējam ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam un SAB darbiniekam Sparānam. Prokuratūra saistībā ar šo iesniegumu nebija vēlējusies pat uzklausīt Jēkabsona liecības.”

Principā citādāk nemaz nevarēja būt. Valsts darbinieku reakcija ir objektīvi pamatota. Tā ir nekļūdīgi prognozējama reakcija. Valsts darbinieki rīkojās pareizi. Viņi savādāk nedrīkstēja rīkoties. Viņi drīkstēja vienīgi spēlēt „futbolu” ar izdevumu „Astoņkājis”. Vēl viņi drīkstēja izsludināt „rotāciju”. Protams, lutaušiem, kuri „rotācijā” nav spējīgi saskatīt jaunu nelietību.

Organizētai noziedzībai ir visaugstākais kriminālās darbības statuss. Valstis no organizētās noziedzības baidās tikpat lielā mērā, cik lielā mērā baidās no revolūcijas, citas valsts okupācijas, mēra, kara. Pret organizēto noziedzību parasti vēršas ar vislielāko juridisko bardzību, tiecoties šo nezāli izravēt uz visiem laikiem. Tas tā ir tāpēc, ka organizētā noziedzība nav kriminālo slāņu darbība, bet gan valsts amatpersonu kriminālā darbība. Bet tas ir ārkārtīgi bīstami. Tas valsts pastāvēšanu un sabiedrības dzīvi pārvērš amorālā zaņķī. Organizētā noziedzība ir valsts varas izmantošana kriminālā nolūkā. Tādējādi valsts vara un valsts varas iestādes zaudē jebkādu jēgu, vērtību, autoritāti, reputāciju. Pret valsts varu un valsts varas iestādēm nākas izturēties kā pret dziļi amorāliem un sociāli nekur nederīgiem sapuvušiem pampumiem.

Organizētā noziedzība vienmēr ir sistēmiska parādība. Tā tas pašlaik ir arī LR. Teorētiski un praktiski nevar patstāvīgi reaģēt atsevišķas valsts iestādes – Astoņkāja sistēmas elementi. Var reaģēt tikai visi Astoņkāja elementi kopā – sinhroni. Un, lūk, tas, ka neviena valsts iestāde nereaģēja patstāvīgi, vispārliecinošāk konkrēti norāda, ka mums ir darīšana ar Astoņkāji – totāli visaptverošu  organizēto noziedzību. Par to drīkstētu šaubīties, ja kāda valsts iestāde (piem., VID, KNAB, DP) būtu patstāvīgi reaģējusi un sākusi reālu izmeklēšanu par „Astoņkājī” aprakstītajiem noziegumiem. Bet neviena valsts iestāde patstāvīgi nereaģēja. Tātad tiekamies ar sistēmisku parādību, kas vienmēr ir organizētā noziedzība.

LR organizētā noziedzība ietilpst valsts satvarā. Var teikt, LR organizētā noziedzība ir viens  no valsts galvenajiem institūtiem līdzās tādiem institūtiem kā likumdošanas institūts, izpildvaras institūts, tiesu institūts, mediju institūts. Astoņkājis aptver visus valsts institūtus. Taču Astoņkāji var interpretēt kā atsevišķu patstāvīgu valsts institūtu vārdā „Lielā Banda”.

LR Astoņkājim ir sava nacionālā specifika. Visgaišāk to apliecina nesenā odiozā frāze internetā: „Vējonis: Laba dāvana simtgadē būtu Latvija bez aplokšņu algām”. Tātad – Latvija bez noziegumiem.

Astoņkājī iekļaujas faktiski gandrīz viss latviešu etnoss. Zādzības, blēdības, korupcija atver visus darba spējīgos latviešus. Gan darba devējus, gan darba ņēmējus. Aptver akadēmisko inteliģenci, žurnālistus. Akadēmiskā inteliģence atklāti un nosodoši nevēršās pret Astoņkāji. Akadēmiskā inteliģence tikai kaut ko kūlesveidīgi šļupst ķēķa filosofijas garā. Akadēmiskās inteliģences rozenvaldi vienīgi kaut ko ģeniāli primitīvi muld par Astoņkāja saulaino personāžu. Rīgas žurnālistikas deģenerāti ar rūdītajiem visu laikmetu varas laizītājiem avotiņiem priekšgalā tikai slavē valdošo kliķi.

Tas viss ir sekmējis ārkārtīgi drūmu situāciju. No Astoņkāja var atbrīvoties tikai sistēmiskā veidā, likvidējot Astoņkāji visos tā darbības virzienos un visos tā kadru slāņos. Praktiski tas nozīmē, ka darba spējīgie latvieši ir jāizolē no LR. Latvieši sevi ir parādījuši kā krimināli tendētu etnosu. Saņemot dāvanā savas zemes pārvaldi, normālas suverēnas valsts vietā latvieši nekavējoties izveidoja Astoņkāji. Skaidrs, ka tādā gadījumā secinājums var būt tikai viens – latviešiem nevar uzticēt valsts pārvaldīšanu. Vispirms no latviešiem ir jāiznīdē kriminālais gēns.

An error has occured